Vaļasprieks mūs radoši attīsta

Un tad tieši vaļasprieks ļauj sevi realizēt kā pilnvērtīgu un prasmīgu cilvēku. Arī tad, ja patīk savs darbs, nenāk par ļaunu nodarboties arī ar kādu hobiju. Sīkāk par šiem jautājumiem Māja iztaujāja psiholoģi Aiju Lukstiņu.

– Gadās sastapt cilvēkus, kuri apgalvo, ka darbs viņiem ir vienlaikus arī vaļasprieks. Vai tā var būt?

– Patiesībā darbs un vaļasprieks nav viens un tas pats. Saskaņā ar definīciju hobijs ir nodarbe, kurai cilvēks ziedo no darba brīvo laiku un savus personiskos līdzekļus. Darbs ir tas, ar ko mēs pelnām naudu. Lai gan robeža ir nosacīta, jo daudziem cilvēkiem hobijs ar laiku ļauj uzkrāt zināšanas un iegūt specifisku pieredzi, kas pārvēršas biznesa plānā, viņš tieši ar to kļūst konkurētspējīgs tirgū. Piemēram, tā savu profesionālo karjeru ir sākuši daudzi astrologi vai datorspeciālisti.

– Reizēm cilvēki tiešām šķiet apsēsti ar savu hobiju, pakārto tam visu savu dzīvi. Piemēram, kaislīgi kolekcionāri, kuri gatavi darīt nezin ko, lai iegūtu kādu kārotu lietu savu krājumu papildināšanai. Tas diez vai vērtējams atzinīgi?

– Te drīzāk nav runa par vaļasprieku, bet par atkarību. Lai atšķirtu hobiju no atkarības, saprātīgi jāizvērtē ieguldīto līdzekļu un patērētā laika daudzums. Jo katrai harmoniskai, nobriedušai personībai būtu jāprot atrast laiku gan darbam, gan ģimenei, gan atpūtai. Ja nodarbe neapdraud paša vai citu cilvēku veselību un labklājību, tā tomēr uzskatāma par hobiju – pat tad, ja tuvinieki to neatbalsta. Bet ja, piemēram, jauna kolekcijas eksponāta dēļ cilvēks gatavs ieķīlāt ģimenes māju vai iesaistīties afērās, kas apdraud pašu un citus, tad to nevar vairs saukt par hobiju – tā ir atkarība, un viņam būtu vērts meklēt psihologu palīdzību.

– Pēdējā laikā ārsti savās intervijās bieži norāda, ka arvien vairāk kļūst pacientu, kuri nemaz neprot atpūsties, arī brīvajā laikā viņi domā tikai par darbu. Ģimenes ārsts šādam cilvēkam iesaka atrast sev vaļasprieku. Bet kā to meklēt?

– Ja cilvēks neprot atpūsties un ir noguris no tā, ka nespēj pārslēgties, tad hobijam patiešām var būt dziednieciska nozīme. Un parasti vaļasprieks nemaz nav jāmeklē kā ar uguni. Vienkārši ir jāpievēršas tām lietām, kuras agrāk patika, bet tika atliktas malā, jo nebija laika un iespēju ar tām nodarboties, nepietika pacietības vai arī kāds izteica pārāk skarbu kritiku. Bet tas nenozīmē, ka pie agrākajām interesēm nevar atgriezties. Vaļasprieks var nebūt nekas īpaši oriģināls. Kaut vai tā pati adīšana vai kūku cepšana lieliski kalpo radošai izpausmei. Kāds atpūtina savu garu un gūst prieku, krājot pastmarkas, kas citiem, iespējams, šķiet garlaicīgi; kāds dod priekšroku sportam, dziedāšanai, līnijdejām, amatieru teātrim, dārzkopībai – ir ļoti daudz variantu.

– Un ja nu vaļasprieka tiešām nav bijis – nekad un nekāda?

– Protams, var gadīties arī tā, jo sevišķi, ja ģimenē, kurā cilvēks audzis, vaļasprieki nav bijuši cieņā. Es viņam vaicātu: ko tev gribētos darīt, kas tev sagādātu prieku? Un, protams, kas atbilstu tavām iespējam. Bet katrā ziņā hobiju neviens neuzspiedīs vardarbīgi, tā ir cilvēka paša izvēle. Ja nu galīgi nav nekādu ideju, tad atliek vienīgi iet un pamēģināt – ko es varu un kas man ir pieņemams. Var, protams, lūgt profesionālu psihologu padomu, bet pilnīgi precīzi vispiemērotāko hobiju neizskaitļos neviens. Jo hobijs nav tikai tehniska, bet galvenokārt emocionāla lieta.

– Kādreiz izvēlēties hobiju piespiež pati dzīve. Piemēram, kāda rokdarbniece intervijā stāstīja, ka sākusi darināt smalkus izšuvumus, kad klājies ļoti grūti – zaudējusi darbu un izšķīrusies. Viņa speciāli izvēlējās nodarbi, kas prasa lielu koncentrēšanos, lai nebūtu jādomā par savām nelaimēm. Kāda cita kundze sāka tamborēt, lai palīdzētu rokai pēc traumas atgūt kustību spēju, vēlāk iesaistījās rokdarbu studijā un gūst panākumus...

– Tas ir lielisks nomācošu emociju pārvēršanas veids, pat ja tas radies piespiedu stāvoklī. Jo ir daudz labāk, ja cilvēks pievēršas kādai nodarbei, nekā sēž sadrūmis vai izmisis; ja viņš meklē domubiedrus un grib būt sociāli iesaistīts un noderīgs, grib savu radošo potenciālu kaut kur realizēt. Patiesībā tas liecina par personības spēku, tādam cilvēkam ir resursi, lai pārvarētu ļoti grūtu situāciju un atgrieztos dzīvē.

– Dažiem ir kārdinājums izvēlēties vaļasprieku, kas ir modē. Teiksim, ja ir stilīgi spēlēt tenisu, labi nodrošināta nestrādājoša dāma izvēlas to, nopērk dārgu sporta tērpu un inventāru, bet pēc kāda laika visu pamet, jo stilīgāks šķiet golfs. Tā notiek vienreiz, otrreiz, līdz tuvie cilvēki sāk protestēt. Vai viņiem nav taisnība?

– Šinī gadījumā acīmredzot ir jārunā nevis par hobiju, bet par citu problēmu: ka cilvēks nejūtas noderīgs un ka viņš neatrod vietu, kur sevi realizēt, un tad patiešām varbūt vajadzētu apmeklēt speciālistu un saņemt profesionālu palīdzību. Jo tad cilvēkam ir jādomā: kas mani dzīvē neapmierina? Ja viņš grib kaut ko darīt un jūtas nenovērtēts, tad diez vai tenisa spēlēšana viņu glābs, diez vai sniegs gandarījumu un piepildījumu.

– Bet ja ir runa par bērniem? Arī viņi bieži iesaistās dažādās nodarbībās, pēc tam tās pamet, sāk apmeklēt citas, tad vēl citas, līdz vecāki sadusmojas un saka: tu nevienā pulciņā nevari noturēties, nekur vairs nelaidīsim! Kā vērtējama šī nepastāvība?

– Bērnu un jauniešu uzdevums ir sevi meklēt, pamēģināt vienu nodarbi, pamēģināt otru, veidot attiecības un ļaut tām beigties, skatīties, vai tas patīk vai nepatīk. Protams, jāraugās, cik šie sevis meklējumi izmaksā, bet kopumā tas ir dabiski un ļoti vērtīgi. Jo bērnībā cilvēks ar šo pieredzes un kļūdīšanās mehānismu starpniecību noskaidro ne vien to, kas viņam dzīvē patiks, bet arī to, kas nepatiks – tas ir ne mazāk svarīgi. Vēlāk, kad bērns aug lielāks, tas viņam aiztaupa laiku. Labāk lai cilvēks kļūdās bērnībā, nevis 40 gadu vecumā saprot, ka viss ir pilnīgi otrādi un tagad jāsāk dzīvot no jauna.

– Ko darīt, ja ģimenei bērna izvēlētais hobijs šķiet nelietderīgs, piemēram, viņam patīk mest šautriņas, bet vecākiem šķiet – būtu labāk gājis basketbolā vai dejošanā?

– Vecāki bieži vien grib bērnā saredzēt savu turpinājumu, grib, lai bērns realizē viņu nepiepildītos sapņus par basketbolu, dejošanu, kāda mūzikas instrumenta spēli utt. Spiež viņu ar to nodarboties un pat nepamana, ka bērnu interesē kaut kas pavisam cits. Dažs labs populārs mūziķis gan ir atzinis, ka jūtas pateicīgs saviem vecākiem par to, ka piespieduši viņu turpināt mūzikas nodarbības, kaut arī vienā brīdī gribējies mest tās pie malas. Bet te jāizvērtē, cik bērns ir talantīgs, jo ne jau visi, kas piespiesti apmeklēt mūzikas nodarbības, izaug par izciliem mūziķiem. Piespiešana var radīt naidu uz mūžu pat pret tādu nodarbi, kur bērnam patiesi ir dotības.

– Vai savu vaļasprieku ir vērts pieminēt CV?

– Ir vērts. Pareizi vadītās personāla atlases intervijās būtu jārunā arī par to, kā cilvēks pavada brīvo laiku un vai viņam ir kāds vaļasprieks. Tas tiek vērtēts pozitīvi, jo vaļasprieks liecina, ka darbiniekam piemīt radošs potenciāls, viņš sevi attīsta, prot atpūsties pēc darba, prot pārslēgties. Pasaulē ir arī firmas, kuras, pieņemot jaunus darbiniekus, dāvina viņiem kādu hobijam noderīgu piederumu, tā paužot savu atbalstu. Ir pierādīts, ka tie, kuriem ir savs vaļasprieks, daudz labāk darbojas grupās un prot atrast stipri radošākus risinājumus nestandarta situācijās.