Kāpostos atrastie bērni ⟩ "Es no personāla saņēmu tādus tekstus, ka nevajag tik jaunai taisīt bērnus." Elīna dzemdēja 17 gados

Projekta "Kāpostos atrastie bērni" mērķis ir vērst uzmanību, cik ļoti svarīga ir bērnu un jauniešu izglītošana par seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī ar reāliem pieredzes stāstiem izgaismot, kā klājies meitenēm, kas ir palikušas stāvoklī vai dzemdējušas līdz pilngadības sasniegšanai. Intervijās tiek atklāts, ar kādām grūtībām viņas ir saskārušās, būdamas nepilngadīgās māmiņas, un kāda atbalsta viņām trūcis.

"Bija par vēlu taisīt abortu"

Sargājot Elīnas privātumu, vārds ir mainīts. "To, ka vispār esmu stāvoklī, uzzināju, kad man jau bija ceturtais grūtniecības mēnesis. Diemžēl tajā laikā ne skolas, ne vecāki, neviens par to īsti nerunāja, kādas tur ir tās baigās pazīmes.

Sievišķajām dienām man parasti nebija konkrēta cikla. Un es kā jauniete uzreiz nesapratu, kas ar mani notiek, jo mēs taču izsargājāmies, tāpēc pat nepieļāvu tādu domu, ka es varētu palikt stāvoklī.

Bet nu notika tā. Un, jā, pirmais, protams, bija šoks..." savu pieredzes stāstu sāk Elīna.

"Es nemaz netaisīju grūtniecības testu, uzreiz aizgāju pie ginekologa, jo nesapratu, kāpēc man ir pazudušas mēnešreizes jau vairākus mēnešus. Un, jā, ginekologs paskaidroja, kāpēc man nav mēnešreižu...

Man kā jaunietei bērni vispār nebija plānā, es gribēju mācīties un ceļot... Un, jā, es biju iepriekš par to domājusi - ja man gadītos palikt stāvoklī, es noteikti taisītu abortu."

Tā kā Elīna bija jauna un vesela un ritēja jau ceturtais grūtniecības mēnesis, tāds risinājums vairs nebija iespējams.

"Pirmais cilvēks, kam pastāstīju par savu grūtniecību, bija bērna tēvs. Viņa pirmā reakcija, protams, arī bija šoks. Mēs abi nezinājām, ko tagad darīt. Jo mēs bijām jauni un nesapratām vispār, ko un kā, jo mēs attiecībās bijām tikai gadu.

Nākamais cilvēks, kam pateicu par savu grūtniecību, bija mana mamma. Tagad tā atceroties, ne no viena no vecākiem, vecvecākiem nebija liels nosodījums, viņi to pieņēma kā faktu – tā ir noticis, jādzīvo tālāk.

Kas ir pats galvenais – kad es paliku stāvoklī, es, protams, gāju vidusskolā. Mācības es nepārtraucu, pauzi neņēmu. Atceros, kad pabeidzu skolu, mans dēls jau staigāja," Elīnas sejā jaušams smaids.

"Nāc uz galda, tevi griezīs!"

Elīnai ir mazasinība, un grūtniecība bijusi smaga: "Man taisīja ķeizargriezienu septītajā grūtniecības mēnesī. Es atceros, ka biju uz kārtējām pārbaudēm pie ginekologa, sēdos jau autobusā, lai brauktu atpakaļ uz skolu, bet man zvana ārsts un saka: "Nāc uz galda, tevi griezīs."

Stāvoklis bija tik smags, ka man teica: ja tās būtu dabīgās dzemdības, izdzīvotu tikai viens no mums – es vai bērns.

Bet es esmu dzīva un mans dēls ir dzīvs – es to izdzīvoju. Jā, un te nu es biju. 17 gadus veca un ar mazuli rokās."

Sieviete norāda, ka vissmagākais, ko viņa piedzīvoja, bijis cilvēku nosodījums. "Un es nerunāju par saviem vienaudžiem vai skolasbiedriem, jo tā bija vakarskola, kurā mācījos.

Šis nosodījums nāca no medicīniskā personāla gan Tukuma slimnīcā, kur man taisīja ķeizargriezienu, gan pēc tam Rīgas Bērnu slimnīcā, kurp mūs abus pārveda.

Jutu nosodījumu par to, ka es nezinu, ko darīt. Un neviens man neteica, kas man būtu jādara... Piemēram, Tukuma slimnīcā man atnesa karoti... Metāla karoti un teica, lai es pabaroju bērnu, jo viņš no sākuma neēda no krūts. Un es atceros, ka raudāju, jo  nezināju, ko iesākt."

No pieaugušajiem jaunā māmiņa saņēmusi atbalstu no savas mammas, lai gan ar to neesot pieticis. Viņai esot trūcis profesionāļu padoma. "Vienīgais cilvēks, kas man deva kaut kādu informāciju tajā brīdī, bija, kad mūs trešajā dienā pārveda uz Rīgu, jo bērns nepieņēmās svarā. Nu loģiski – jo viņš nemācēja zīst. Un Rīgā mums bija viena māsiņa, kas tieši mācījās par zīdīšanas speciālisti vai kaut ko tamlīdzīgu, un viņa man palīdzēja gan ar zīdīšanu, gan ar bērna paņemšanu rokās."

Elīnai pēc dzemdībām bija bail ņemt bērnu rokās: "Es negribēju, man likās, ka es viņam nodarīšu pāri, man bija bail. Viņa bija vienīgā, kas mani mierināja un apmācīja, ko un kā man darīt."

Informācijas vakuums

"Pirmais mēnesis bija grūts, jo neviens man tā arī nepaskaidroja, kā man ir jāuzvedas pēc ķeizargrieziena. Pirmās divas nedēļas es noteikti vēl biju pārbijusies par to, ka man tā šuve uz vēdera atplīsīs vaļā." (Smejas.)

Elīna uzsver, ka "cilvēki kā tādi – ārstnieciskais personāls –, īsti nevēlējās informēt, runāt vai paskaidrot". "Iespējams, viņiem likās, ka man jau viss jāzina. Kaut arī man tas viss gaidību un arī pēcdzemdību laiks bija ļoti liels šoks. Tajā pašā laikā es no personāla saņēmu tādus tekstus, ka nevajag tik jaunai taisīt bērnus.

Un, godīgi sakot, es varu droši apgalvot, ka šī pieredze ietekmēja manu turpmāko izvēli par to, ka es vairs negribu bērnus.

Man ir viens bērns, viņam jau ir 13 gadi, un pie tā arī palieku, jo tam visam iet cauri vēlreiz? Nē, nekādā gadījumā. Vēlreiz piedzīvot to attieksmi - nē, paldies!

Elīna nosodījumu no ārstniecības personāla esot saņēmusi arī turpmāk, piemēram, kad bērnu vedusi pie ārsta: "Uz tevi skatās, tu tik jauna... Tevi vienkārši neuztver nopietni."

Sieviete sarunas gaitā min, ka tas nav bijis tikai ar ārstniecības personālu, bet arī valsts instancēs, piemēram, kad bijis jāreģistrē bērns. "Es jau biju nepilngadīga, bērna tēvam bija tikai 18. Tie izteikumi un attieksme – ļoti interesanta!"

"Protams, tik ātra kļūšana par māti man ietekmēja atlikušo dzīvi un plānus"

Elīna uzauga daudzbērnu ģimenē. Kaut gan viņa neuzauga pārticībā, tādus laikus, kad kaut kā būtu trūcis, viņa neatceras. "Manai mammai jaunākais bērns piedzima 40 gados, un mēs visi pārējie, protams, arī dabūjām viņu auklēt. Jau tad sapratu, ka es ļoti nealkstu bērnus."

"Mēs nebijām nelabvēlīga ģimene, ļoti parasta, normāla ģimene, bet man jau no mazotnes bija iekšā tas, ka es negribu daudz bērnu, gribu redzēt pasauli un iegūt izglītību.

Es gribēju karjeru, ceļot, studēt, bet pabeidzu tikai vidusskolu, jo pēc vidusskolas jau bija citas prioritātes. Kaut neesmu izteikts bērnu cilvēks, es ļoti mīlu savu dēlu un gribēju viņam visu to labāko, tāpēc mana izvēle bija, ka līdz pieciem gadiem viņu nelaidīšu bērnudārzā. Un, manuprāt, tā bija labākā izvēle, kāda vien var būt. Jo viņš morāli ir ļoti stabils bērns.

Un, jā, tad, kad viņš aizgāja dārziņā, kad obligāti bija jāiestājas, tad es atradu darbu, kas ir maksimāli tuvu bērnudārzam, lai jebkurā brīdī var atrisināt kaut kādu situāciju vai tamlīdzīgi. Patiesībā šajā darbā jau esmu astoņus laimīgus gadus."

Kamēr Elīna ar dēlu dzīvoja mājās viņa dzīves pirmos piecus gadus, ģimeni finansiāli atbalstīja bērna tēvs. Elīna ar dēla tēvu nodzīvoja kopā kā ģimene astoņus gadus, pēc tam abu ceļi šķīrās. "Pašus pirmos gadus mums palīdzēja arī mana tante. Tādā ziņā, ka es gāju piestrādāt pie viņas, un tad viņa palīdzēja finansiāli. Viņa mums arī bija atvēlējusi savu dzīvokli, kur dzīvot. Tagad tā domājot, paldies dievam, mums ar to bija paveicies.

Ja godīgi, es nemaz neesmu vērsusies visus šos gadus ne pēc kādiem sociāliem vai bērnu pabalstiem, jo pēc visa tā, ko piedzīvoju tad, kad bērns piedzima, man nebija nevienā brīdī doma, ka es varētu iet un kādam kaut ko prasīt."

Sieviete norāda, ka viņai, kā jaunajai un nepilngadīgajai māmiņai, visvairāk tajā laikā pietrūka izglītojoša un morāla atbalsta. "Es zinu, ka tagad ir tās PEP mammas un viss cits, tad nekā tāda nebija un, visticamāk, man arī bija pēcdzemdību depresija.

Es to pavisam nopietni pieļauju, jo es jutos kādu laiku nekā uz šīs pasaules, bet laikam tas jaunības maksimālisms...

Tas kaut kā tevi ieliek kaut kādos rāmjos – nu ka tev tas vienkārši jāizdzīvo.

Man ļoti pietrūka tā, ka ar mani nerunāja atklāti. Jo manā gadījumā tas bija tā: tev tagad ir bērns, pati tiec ar to galā."

Elīna uzsver, ka tie esot bijuši sīkumi, bet ļoti svarīgi sīkumi, ko viņa nezināja un ko neviens viņai nepateica.

"Jā, un tajā pašā laikā man neviens arī nepateica to, ka man pašai ir jāatpūšas.

Jo man nelikās, ka tas ir tik svarīgi, bet patiesībā tā ir viena no galvenajām prioritātēm. Es varu dievam pateikties par to, ka mans bērns bija ļoti veselīgs. Ne smagas saaukstēšanās, nekas tāds. Tam posmam, kad bērni slimo, es sāku iet cauri tikai, kad viņam bija kādi trīs gadi."

"Bērniem patīk jauni vecāki, skolotājiem - nē"

Elīnas dēls tagad mācās 6. klasē. Viņa vairākkārt sarunas laikā ir palepojusies, cik viņai ir veselīgs un morāli stabils dēls. "Protams, bērniem patīk, ka ir jauni vecāki, bet skolotājiem - nē. Ļoti bieži tevi neuztver nopietni, jo domā, ka esi par jaunu.

Kaut vai es ļoti daudz lasu un interesējos, man patīk uzzināt jaunu informāciju, it īpaši tagad, kad manam dēlam sākas pusaudžu vecums.

Jā, varbūt es nezinu, kā pareizi audzināt, bet vai kādam ir konkrēta formula, kā būtu jāaudzina bērni?

Un bieži vien no skolotājiem ir izskanējuši izteikumi no sērijas "Vai tā ir tava māsa?". Nu ir bijušas interesantas situācijas, kur tiešām klaji apšauba to, vai tu esi spējīgs audzināt bērnu. Pēc viņu noteikumiem, sauksim to tā, ko viņi tik ļoti mēģina uzspiest. It īpaši konservatīvākas skolotājas. Un šī varbūt ir vienīgā, bet smagā ēnas puse, esot jaunam vecākam.

Neskatoties uz visām grūtībām, es esmu pateicīga, ka man viņš ir manos 30, tūlīt 31 gadā, ka liktenis tā ir iegrozījies. Viņš ir foršs, patstāvīgs un apķērīgs, jo, iespējams, ja es nebūtu dzemdējusi 17 gados, man vispār nebūtu bērnu."

Pēc mirkļa Elīna uzsver, ka ļoti liels pluss, esot jaunam vecākam, ir tas, ka ir vieglāk atrast kopīgu valodu ar savu jaunieti. "Man ir paveicies, ka dēls man uzticas, jo skolā arī tagad par to daudz runā, ka bērni neuzticas saviem vecākiem.

Jo jaunāks tu esi, jo ir vieglāk atrast kopīgu valodu - jā, mums tās attiecības bieži vien ir kā draugiem, nevis kā vecākam un bērnam."

Atskatoties uz piedzīvoto un izdzīvoto, Elīnas galvenā atziņa ir nebaidīties. "Galvenais ir nebaidīties jautāt un neapstāties pie pirmā atraidījuma. Jo tiešām ir grūti, ka tu nezini, ka tev trūkst informācijas. Vienmēr labāk ir zināt nekā nezināt."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kāpostos atrastie bērni" saturu atbild TVNET GRUPA.