Kamēr turīgākie Latvijas hokeja fani izklaidējas pasaules čempionātā Kanādā, tikmēr FHM brigāde, pārskaitījusi savus pieticīgos ietaupījumus, dodas uz Luksemburgu, lai justu līdzi planētas vājākajai izlasei – Mongolijai.
Dāvana vājākajam jeb pasaulē lielākie hokeja neveiksminieki (153)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Hokeja, atvainojiet par izteicienu, padibenes ir meklējamas III divīzijā (Latvija spēlē augstākajā divīzijā, tātad līdz apakšai mums pat vissliktākajā variantā ir vēl diezgan garš gabals krītams), un tieši šīs divīzijas čempionāts šogad norisinājās Luksemburgā. Bez jau pieminētajiem mongoļiem uz Kokelšaueras (tas ir tāds miests ar 1500 iedzīvotājiem un ledus halli – vārdu sakot, tādi kā Luksemburgas Piņķi) ledus kāpa arī tādi hokeja grandi kā grieķi, ziemeļkorejieši, turki, dienvidafrikāņi un, protams, mājinieki luksemburgieši.
Kādēļ mēs nolēmām atbalstīt mongoļus? Aiz tīrās līdzcietības: pērn ienākuši hokeja sabiedrībā, mongoļi līdz šim vienmēr ir tikuši nežēlīgi sisti (parasti ar kādu desmit vārtu starpību) un nevienā (!) spēlē līdz šim nebija spējuši gūt vairāk par vieniem vārtiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, ar prieku varam paziņot, ka Luksemburgā šī tradīcija tika lauzta. Kaut gan tik briesmīgas sagrāves kā pēdējā laikā no hokeja aprites izkritusī Armēnija (tā 2005. gada turnīrā Luksemburgai zaudēja ar 3:38, bet Meksikai pat ar 0:48) mongoļi nekad nav piedzīvojuši, tomēr viņiem vienmēr nācies iejusties peramo zēnu lomā. Kas arī loģiski, jo Mongolijā ir tikai viens hokeja laukums un tas pats brīvdabas. Atrodas tas pilsētas guļamrajonā – apmēram tādā kā mūsu Pļavnieki. Nu, kā gan tādus hokeja pabērnus neatbalstīt?!
Cirks atbraucis
Mums jau bija nelabas aizdomas, ka Luksemburga varētu būt diezgan dīvaina vieta zemes virsū, taču šīs pundurvalsts šarms mūs tomēr pārsteidza nesagatavotus. Izrādās, ka zemē, kur vai katrs otrais nosaukums sākas ar burtiem LUX (šāds uzraksts grezno pat hokeja halles parkā manīto īpatnēja dizaina aizvēsturisku putnu būri), viss notiek divreiz lēnāk nekā jebkurā citā pasaules malā, kur FHM pagadījies būt. To sapratām, jau ierodoties viesnīcā, kur... Ai, nu labi, šis patiesībā ir stāsts par hokeju (vai vismaz kaut ko līdzīgu hokejam), tādēļ piebildīsim vien to, ka Luksemburgā ilgāk par vienu dienu tik tiešām nav, ko darīt, – pat, ja atrodi kādu labvēli, kurš tev parāda visu pundurvalsti, ne tikai galvaspilsētu vien. Bet FHM tur sabija četras dienas... Sajūtot šo apātijas pārpilno atmosfēru, ar bažām gaidījām hokeja spēles.
Izrādījās, ka bijām krietni pārspīlējuši ar gatavošanās procesu. Proti, mēs ar neticamām pūlēm bijām sarūpējuši improvizētus mongoļu hokeja kreklus (kas, jāpiezīmē, izskatījās krietni labāk par pašu hokeja vunderkindu formas tērpu), pēc ilgas meklēšanas Luksemburgas bērnu veikalā iegādājušies spīdīgas trompetes (11 eiro gabalā) un kaut kur mājas skapī atraduši arī hokeja fanu cepuri. Tiesa, Latvijas izlases krāsās un vienu. Taču arī ar to pietika, lai fanu ekipējuma ziņā mēs pārspētu visus luksemburgiešus, kopā ņemtus. Sākumā pārējie skatītāji (kopskaitā apmēram 15) uz mums raudzījās ar bažām, vēlāk ar līdzjūtību, bet vēl vēlāk jau pierada. Jo vairāk tādēļ, ka spēļu otrajā dienā mums uzradās domubiedri: divi apaļīgi kungi ar Mongolijas karogu un T-krekliem, uz kuriem uzdrukātais teksts apgalvoja, ka abi pārstāvot Austrijas – Mongolijas biedrību. Kādi vēji viņus no Austrijas bija atpūtuši līdz Kokelšauerai – nav ne jausmas.
Par to, cik ļoti Luksemburgas iedzīvotājus interesē hokejs, liecina kaut vai tas fakts, ka, ieradušies uz pirmo spēli desmit minūtes pirms tās sākuma, mēs iegādājāmies biļetes ar kārtas numuriem 11. un 12. Rinda? Kāda rinda? Nekas tamlīdzīgs pie kases neizveidojās pat vakarpusē, kad spēlēja mājinieki – kādi 100 skatītāji gan salasījās, taču tie, šķiet, bija galvenokārt hokejistu radinieki un atbildīgās amatpersonas. Un arī tie paši uz hokeju nāca kā uz pikniku – uzēst kādu hotdogu un iedzert aliņu. Starp citu, par aliņu – to hallē tirgoja stikla pudelēs, kuras mierīgi varēja ņemt līdzi tribīnēs. Nav ne mazāko šaubu, ka hallē, ja vien būtu tāda vēlme, varētu ienest arī savu polšu. Ja čempionāts notiktu Grieķijā (gan jau arī tās kārta reiz pienāks), tad droši vien tribīnēs drīkstētu ar pīpēt. Katrā ziņā III divīzijas čempionātā valda pilnīga brīvība un demokrātija, turklāt par ļoti draudzīgu cenu – biļete uz divām dienas spēlēm maksāja 10 eiro, bet uz vakara maču ar mājinieku piedalīšanos – 15. Lai skatītāji varētu pārtraukumos netraucēti staigāt iekšā un ārā, visiem uz rokas tika uzspiests zīmogs: pirmajā dienā hokeja halles štempelis, bet otrajā, pēc visa spriežot, Kokelšaueras municipālās garāžas grāmatvedības zīmogs. Bet varbūt arī kaut kādas citas institūcijas zieģelis, ej nu tos luksemburgiešu simbolus saproti. Jebkurā gadījumā mums drīz vien apzīmogotās rokas vairs nevienam nebija jārāda, jo mūs (pareizāk sakot, mūsu krāšņos kreklus ar uzrakstu “Mongolia”) visi iekšā laidēji pazina jau pa gabalu.
Pirmais kontakts
Jāatzīst, ka arī mongoļi mūs pārsteidza nesagatavotus. Uz absolūti garlaicīgās grieķu – dienvidafrikāņu čempionāta atklāšanas spēles trešo periodu mūsu elki ieradās gandrīz vai nacionālos tērpos – galvās krāšņas cepurītes ar tādu kā apzeltītu durkli, kas veras tieši debesīs, tas ir – hokeja halles griestos, un tumšos, gana elegantos sporta tērpos. Starp citu, uz turku un to pašu dienvidafrikāņu plūkšanos dienu vēlāk daļa mongoļu jau pēc savas otrās čempionāta spēles ieradās pat tādos kā vadmalas svārkos, ar kādiem nebūtu kauns braukt kaut uz “Mērnieku laiku” kārtējo pirmizrādi. Ja balvas tiktu piešķirtas par komandu izskatu, tad mongoļiem noteikti pienāktos pirmā vieta.
Īsi pirms mongoļiem uz grieķu – dienvidafrikāņu spēkošanos ieradās arī mūsējo nākamie pretinieki: sarkanā armija jeb Ziemeļkorejas izlase, kas atsauca atmiņā padomju hokeja labākās tradīcijas. Sarkani treniņtērpi un mute vaļā par visiem ārzemju brīnumiem pēc kārtas, kolorītākais no kuriem konkrētajā brīdī izrādījās viens no FHM hokejekspertu dueta pārstāvjiem. Sajūta, ziniet, ne tā labākā: sēdi, satērpies mongoļu zili-sarkanajā kreklā ar spilgti dzelteniem, velns zina ko nozīmējošiem ornamentiem uz piedurknēm, un pēkšņi saproti, ka esi nonācis absolūtā sarkano ielenkumā! Par laimi, korejiešus tik ļoti bija pārsteidzis baltādainā spoka – mongoļu fana – izskats, ka viņi demonstrēja visplašākos līdz šim redzētos tālo austrumnieku smaidus, un kāds pat painteresējās, vai nevarētu iegūt savā īpašumā vienu no divām mūsu spīdīgajām taurēm! FHM pārstāvis īsu brīdi apsvēra prātā atteikuma iespējamās sekas, tomēr nolēma neatdot komunistu rokās vienu no retajiem halles luksusa klusuma traucētājiem. Taurēšanas ziņā mums konkurenci (bet tikai uz brīdi) varēja sagādāt vien kāds vietējais bērnelis ar sazin no kādas pasaules malas atvestu īstu futbola līdzjutēja signāltauri. Mēģinājums apšmaukt jauno luksemburgieti un iemainīt viņa pūšamo pret mūsu plastmasas trompeti izgāzās – puika domāja, domāja, bet beigās tomēr nolēma, ka viņa taure ir labāka un tātad mainīties nav vērts. Par laimi, mamma jaunieti drīz vien aizveda no pasākuma un mēs palikām vienīgie pūtēji visā hallē.
Tūlīt pēc īsā kontakta ar ziemeļkorejiešiem mūsu virzienā savus žilbinošos smaidus bija laiks raidīt cepurotajiem mongoļiem, pie kuriem, ne mirkli nešaubīdamies, arī pārsēdāmies. Varētu domāt par sarunas uzsākšanu, taču jau pēc pirmajām frāzēm kļuva skaidrs, ka nevienu vismaz verbāli kopīgu valodu tā arī neatradīsim – tās, ko zinām mēs, nezina mongoļi, un otrādi. Taču kopīga bilde jau ir cita lieta!
Paspējām arī apgrūtināt mongoļu galveno zvaigzni – blondi krāsoto Jargalsaihanu Baijarsaihanu (tā arī nekļuva skaidrs, kurš no šiem abiem ir vārds, kurš uzvārds), liekot viņam apmēram minūti meklēt pašam sevi luksemburgiešu sarūpētās čempionāta programmeles bildē, kurā it kā redzama Mongolijas izlase. Jargalsaihans bildē sevi tomēr atrada, norādot uz vienu no daudzajiem tumšmatainajiem jokdariem hokeja formas tērpos. FHM neņemas spriest, vai tas tiešām bija viņš; kas mēs, kādi pasu pārbaudes eksperti, vai?
Kļūstam slaveni
FHM modīgais izlēciens gluži vienkārši nevarēja palikt nepamanīts. Kamēr laukumā jau ne pirmo reizi čempionāta pirmās dienas laikā tika izstieptas nestuves, lai nogādātu malā kārtējo sadursmē cietušo (šoreiz diemžēl mūsējo), mūsu aizrautīgo pseidohokeja vērošanu iztraucēja četri šķībacaini vīri – pēc visa spriežot, arīdzan mongoļi. Nē, nekas bīstams, ko uzreiz sapratām, pateicoties palielai videokamerai, kuru uz pleca nesa smaidīgākais un korpulentākais no visiem. Tātad – Mongolijas televīzija! Sagatavojušies garai un izsmeļošai intervijai, pacietīgi gaidījām, kamēr mums abās pusēs un vēl aiz muguras iekārtojas trīs pārējie draugi un bijām gatavi atbildēt uz pirmo jautājumu.
Tulks izrādījās aizmugurējais: “The game is hood?” Kamera bija ieslēgta, bet, liekot lietā visas savas angļu valodas zināšanas, tā arī nevarējām saprast šī jautājuma nozīmi. Jautājums tika atkārtots vēlreiz, un FHM tomēr tik ļoti vēlējās nonākt Mongolijas televīzijas ēterā, ka zibenīgi apsvēra prātā turpmāko rīcības plānu. Pirmajā brīdī prāts atminējās, ka “hood” varētu būt kāda galvassega; vēl tādā vārdā dažās filmās tikuši saukti arī bandīti, domājot tā saucamo jumtu. Tas nederēja, tādēļ prāts veikli turpināja rakties kinoindustrijas dārgumu lādē un, kā par laimi, atminējās filmu “Pazudis tulkojumā”. Arī tur Bila Mareja tēlotajam varonim bija problēmas ar japāņu režisora teiktā saprašanu... Good! Nu, protams, viņi prasa, vai spēle ir laba!? Tagad galvenais bija ieslēgt diplomātijas spējas, jo tobrīd mongoļi zaudēja negaidīti ātrajiem un disciplinētajiem korejiešiem jau ar 0:14 (spēle beidzās pēc vēl triju vārtu zaudējuma). Tad nu FHM izplūda pagarā monologā par to, ka galvenais jau ir piedalīties un ka galu galā šis tomēr ir pasaules čempionāts, ar kaut ko jau jāsāk, un var redzēt, ka mongoļi tiešām cenšas... Pretī saņēmām vien platus smaidus un bija skaidrs, ka ar to intervija arī beidzās.
Lai arī vēlējāmies vēl piebilst, ka, lūk, esam no Latvijas un arī mūsu izlase reiz sāka piedalīšanos čempionātā ar zemāko grupu, operators iedeva mikrofonu te vienam, te otram blakus sēdētājam, kuri varētu būt mongoļu sporta programmas vadītāji vai arī kādas īpaši svarīgas personas valsts hokeja mērogā (varbūt pat mongoļu Kirovs Lipmans!), kurām bija iespēja palielīties, ka viņi sēž blakus nacionālās izlases faniem tālajā Luksemburgā.
Vismaz ceram, ka Mongolijas televīzijā ir kāds, kurš spēs pārtulkot to, ko tomēr paspējām pateikt, citādi bail pat iedomāties, kāds varētu būt improvizētais teksts...
Turnīra aizkulises
Tuvu spēles beigām mūsu virzienā tika raidīti vairāki līdzjūtību izsakoši hokeja teātri paskatīties atnākušo nedaudzo vietējo skatieni, līdz viens no viņiem nenocietās un nāca parunāties. Sanāca vērtīga informācijas apmaiņa – viņš uzzināja, ka latvieši ir tik traki un cēlsirdīgi hokeja fani, ka dārgās Kanādas vietā atdzinušies vismaz uz pasaules čempionātu Luksemburgā un atbalsta vājāko komandu. Izbaudījām patiesas apbrīnas un slavinājuma pilnu mirkli un ieinteresēti klausījāmies mūsu jaunā luksemburgiešu drauga stāstā par to, ka, lūk, viņa sieva esot burjatiete un viņa uzzinājusi, ka nabaga mongoļi atlidojuši uz Eiropu dienu ātrāk, nekā bija plānots. Turklāt vēl uz Briseli, kā rezultātā organizētājiem nācies sarūpēt autobusu, ar kuru atgādāt šamējos uz Luksemburgu. Tā kā mongoļiem naudas vairs nebija, tad nebijis, ar ko samaksāt par viesnīcu, un izlase pirmo nakti pārlaidusi turpat hallē uz grīdas! Te nu bija mūsu kārta sajusties lepniem, ka atbalstām tik izturīgu hokeja komandu.
Par organizētājiem paspējām pabrīnīties vēl vairākas reizes, un nākamā pienāca pavisam ātri. Kad Koreja bija beigusi nežēlīgi izrēķināties ar saviem etniskajiem kaimiņiem, izlases sastājās ierindā spēles beigu procedūrai. Bija pienācis svinīgais brīdis, kad vajadzēja atskanēt uzvarētājvalsts himnai, taču tās vietā minūtes piecas valdīja kapa klusums, līdz to pārtrauca konferansjē balss, kas pavēstīja sekojošo: “Mums ļoti jāatvainojas, bet nevaram atskaņot Korejas himnu! Parasti varam to ātri atrast internetā, bet šoreiz tas neizdodas.”
Mulsums pamatīgs, un šai brīdī norespektējām korejiešus, kuri deleģēja savu hokejistu, lai tas paņem mikrofonu un nodzied himnu. Nestāvēsi taču visu dienu laukumā un negaidīsi sazini, ko... Mirklis fantastisks, dziedājums maksimāli šķībs, toties emocionāls, un ovācijas krietni lielākas nekā pēc kārtējā muzikāli līdzvērtīgā “Dziedi ar zvaigzni” numura!
Jāpiezīmē, ka Ziemeļkorejas izlasē, cik nu gadījās redzēt, valdīja komunistiskās armijas cienīga disciplīna: korejiešu sportisti staigāja apkārt tikai barā, viņiem nopakaļus vienmēr neuzkrītoši vilkās pāris šķībacaini vīri uzvalkos (atļausimies izteikt minējumu, ka uzvalkotie pārstāvēja Ziemeļkorejas valsts orgānus), bet brīvo laiku hokejisti pavadīja izcili askētiski – jau pieminētais vietējais informācijas avots zināja teikt, ka pēc delegācijas vadības prasības no ziemeļkorejiešu viesnīcas numuriņiem izvākti visi televizori un radioaparāti. Sak`, nav ko piesārņot smadzenes ar pūstošā kapitālisma dzīvesveida propagandu, tā vietā jākoncentrējas spēlei! Zinot šos faktus, nav pārsteidzoši, ka Ziemeļkoreja vinnēja visus mačus un nākamgad pārcelsies vienu divīziju augstāk.
Misēklis ar Ziemeļkorejas himnu gan ne tuvu nebija vienīgais gadījums, kad turnīra organizatori pamanījās izcelties un sagādāt pa kādam jautrības brīdim. Tā pirmajā spēlē pēc pirmo vārtu guvuma oficiālais tablo vēl minūtes piecas ietiepīgi apgalvoja, ka rezultāts ir 0:0. Tablo jokus nostrādāja vēl pāris reižu, salaižot grīstē soda minūšu hronometrāžu, dēļ kā varam vien minēt, vai tiešām katrs noteikumu pārkāpējs uz sodīto soliņa nosēdēja tik, cik pienāktos. Katrā ziņā bija brīži, kad spēlētājs sēdēja uz soliņa, taču tablo neko neziņoja par sodu.
Citā mačā sagāja dēlī pastiprinātājs, kura uzdevums bija aizgādāt līdz publikai tiesnešu sacīto – verķis visu laiku rūca un dūca, taču organizētājiem tā arī neienāca prātā to izslēgt brīžos, kad neviens neko nerunā. Visai interesanti bija noorganizēta arī laukuma tīrīšana spēļu pārtraukumos: vienlaikus ar ledus lejamo mašīnu (kas, piezīmēsim, pārvietojās diezgan ātri) pa laukumu slidinājās arī vairāki bērni, kuru uzdevums bija novākt malā vārtus. Kā neviens nepakļuva zem mašīnas – tas loģiski nav izskaidrojams.
Līdzīgi uzvedās arī čempionāta oficiālā fotoaģentūra, kas uz pasākumu bija deleģējusi trīs fotogrāfus. Bildēja tie patiešām čakli, taču aģentūras mājas lapā pirmās bildes no pirmdienas mačiem parādījās... ceturtdien. Ja FHM būtu ik dienu iznākošs izdevums, šāda “operativitāte” luksemburgiešu gaumē mūs novestu līdz pirmsinfarkta stāvoklim.
Turnīra rīkotājiem centās turēt līdzi arī hokejisti, ik pa brīdim dāvājot publikai ainas, ko augstākajā divīzijā neredzēsi. Piemēram, komandas nostājušās iemetienam, taču pēkšņi viena puse attopas, ka uz ledus ir tikai četri spēlētāji, tādēļ sāk izmisīgi māt ar rokām, aicinot pievienoties piekto, kas tikmēr uz rezervistu soliņa vienā mierā pļāpā ar treneri. Gods kam gods, vārtsargi otrajā spēļu dienā jau bija apjēguši, ka aizturētā soda gadījumā viņiem jāšļūc malā, dodot vietu sestajam laukuma spēlētājam. Pirmajā dienā ar to diez ko gludi negāja...
Beidzot sensācija!
Zaudējums ziemeļkorejiešiem bija nežēlīgi sāpīgs – nevienu gūtu vārtu! Skaidrs, ka nedrīkstējām ļauties uzbāzīgajai smieklu lēkmei un centāmies notēlot pamatīgu sarūgtinājumu. Līdz brīdim, kad tikām prom no hokeja halles teritorijas, protams.
Visas cerības likām uz nākamo dienu, kas arī bija pēdējā, ko atvēlējām pasaules čempionātam, jo aiznākamajā dienā spēles nenotika, bet pavadīt vēl vienu brīvu dienu Luksemburgā – tas jau būtu par daudz prasīts.
Un mūsējie nepievīla. Pat vēl vairāk! Pirmo reizi Mongolijas hokeja īsajā vēsturē knašie austrumnieki pamanījās iemest ripu pretinieka vārtos četras reizes! Spēles partneri šoreiz bija gana lempīgie un gana augstu traumatisma līmeni sacensībās uzturējušie grieķi. Jādomā, ka grieķu hokejisti pirms turnīra bija apmeklējuši futbola kursus, jo laukumā uzvedās akurāt kā futbolisti – pēc katra spēka paņēmiena gāzās gar zemi un vārtījās pa ledu, līdz medicīniskais personāls cietušo nestuvēs aizstiepa prom no laukuma. Kas gan aiznestajam netraucēja pēc brīža atgriezties un atkal sprigani slidināties pa laukumu... Tiesa, Čingishana mazbērnus grieķi tomēr uzvarēja ar 10:4, bet tas jau vairs nebija svarīgi. Jebkurā gadījumā tas bija epohāls notikums, ko, aizsteidzoties notikumiem priekšā, šajā turnīrā Mongolija pamanījās atkārtot vēl vienu reizi, iemetot četras ripas arī Dienvidāfrikas izlases vārtos. Tiesa, pretī saņemot 12...
Vēl vairāk sirdi sildīja fakts, ka par Mongolijas – Grieķijas mača galveno zvaigzni tika atzīts mūsu favorīts, blondīns Jargalsaihans, kurš gan neguva nevienus no četriem vārtiem, toties uzturējās laukumā apmēram 90 procentus visa spēles laika. Lepnums bija patiess, jo no rīta viens no FHM pārstāvjiem pat bija paspējis uz sava hokeja krekla muguras ar marķieri uzrakstīt tieši viņa vārdu un numuru – 14.
Izpildītas misijas sajūtas pārņemti, vēl slinki paskatījāmies turku un dienvidafrikāņu muļļāšanos. Sapratuši, ka vienīgā jēdzīgā izklaide šīs spēles laikā ir papļāpāšana ar dienvidafrikāņu trenera smuko un acīm redzami garlaikoto draudzeni, devāmies iemalkot kārtējo vietējā pseidoalus devu.
Secinājumi
Lai cik viss iepriekš teiktais izklausītos vājprātīgi un sviestaini, FHM var likt roku uz sirds un apgalvot, ka III divīzijas pasaules hokeja čempionātā laiks tika pavadīts lieliski. Tā smējušies mēs sen nebijām. Secinājums – kāda velna pēc dzīties uz tik garlaicīgām un dārgām zemēm kā Kanāda vai Zviedrija, ja pafanot par hokeju var arī tik dīvainā vietā kā Luksemburga vai, piemēram, Grieķija? Jautrība garantēta, biļete uz spēli maksā tikai 5 eiro un nav jābaidās, ka vietu trūkuma dēļ varētu netikt iekšā hallē.
Bail gan iedomāties, kas notiktu ar miera apdvesto Kokelšaueras miestu, kas atrodas desmit minūšu brauciena attālumā no galvaspilsētas, ja tur ierastos, piemēram, 500 Latvijas hokeja fani, taču vismaz pagaidām šī ir vēl neiestaigāta un lieliskam tusiņam draugu lokā kā radīta taciņa. Atbalstīsim vājākos? Nu, domāta kaut vai tā pati Mongolija, – ne jau Latvija pasaules čempionāta elites grupā...