Menu
RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Agneses 4.diena: sieviete viena pati, tumsā, ar smagu somu lūdz pajumti, tas arī viss...

Egoiste 19
Foto: privātais arhīvs

«Nesteidzīgi sākas šis rīts. Salīdzinājumā ar dzīvošanu ārā ir tikai viens mīnuss - visapkārt ir spoguļi. Nav diez cik labs skats uz mani. Līdzi paņemtie krēmu paraudziņi mīnus grādos teltī netiek lietoti un visu laiku galvā cepure.» Tā savu 4. dienas blogu sāk mūsu drosminiece, piedzīvojumu meklētāja Agnese, kura pārgājienā devās pirms gandrīz nedēļas. Atceramies, ka divu bērnu māmiņa ir izlēmusi vienatnē noiet 375 km 12 dienās. Maršruts - no jūras līdz jūrai Igaunijā. Lasām!

Ir izstrādāts apdomīgs plāns astoņām turpmākajām dienām, tāpēc mierīgi paēdu putru ar krusttēva doto meža gaļas desiņu piedevās un sapakoju somu. Saimnieks atrod priekš manis vienīgo sveci, izstāsta, ka esot bijis Siguldā, un atvadoties saka: «Līdz nākamajai reizei!» Nezinu, nezinu...

9:15 izeju no sporta centra. Soma šķiet kļuvusi vieglāka, kājas pašas nes uz priekšu.

Esmu uzvilkusi otrus apavus - staigāšanas kurpes un pa virsu bahilas, lai sniegs un gruži nebirst iekšā. Jādod nedaudz atslodze sāpošajam labās kājas ahilejam. Bet manām kājām šīs kurpes īpaši nepatīk, un jau pēc četrām stundām esmu spiesta apavus pārvilkt.

Šķērsoju Kakerdaja purvu pa 3,5 km garo laipu, kas ir garākā Igaunijā.

Lai cik apdomīgi es ietu, jau plkst. 16:00 esmu sasniegusi vietu, kurā biju nolēmusi nakšņot. Ehh, ja būtu vasara!! Sauļotos, peldētos, pagatavotu vakariņas. Vienā vārdā - atpūstos. Bet ko tagad? Vējš pūš diezgan neganti, īsti nav kur patverties, tāpēc jāpieņem lēmums par tālāko rīcību.

FOTO: privātais arhīvs

Nākamā nakšņošanas vieta ir 29 km tālu, līdz tai es nekādi netieku. Gulēt pa ceļam mežā negribu. Izpētu Google map, ka, «nošmaucot» oficiālajai trasei 8 km, es varētu to sasniegt. Būs jāiet un guļvieta jāierīko pa tumsu, esmu tam gatava un sāku iet.

Gaismā man dūša diezgan liela, bet, iestājoties tumsai, pie noietiem 40 km viss tik jauki vairs nerādās. Ilgojos ieraudzīt kādu gaišu lodziņu, bet ir tikai mežs, mežs un atkal mežs. Nevienas dzīvas dvēseles!!

FOTO: privātais arhīvs

Un te pēkšņi ieraugu lielas koka baļķu grēdas, traktorus, džipu un divus dzīvojamos vagoniņus! Lūdzu, lai tikai tur kāds ir!

Un ir! Kungs, tāpat kā es bruņojies ar pieres lukturi, kaut ko remontē. Nāku priecīga klāt - tere!! Pāreju uz angļu valodu - nesaprot. Uz krievu - arī gandrīz neko.

Saprot, ka lūdzu, lai ļauj man te pārnakšņot un atbilde ir: «Nē, te nevar! Zapreščeno!»

Cik jauki! Es prom nekur netaisos, varu gulēt uz grīdas, mašīnā, vienalga kur. Nē, nevar, viņš saka.

Apsēžos uz savas somas un gaidu, kad laipnais kungs parunās ar savu sievu pa telefonu. Izrādās, sieva saprot krieviski un kalpos mums kā starpnieks nopietnajās sarunās.

Man tika uzdoti dažādi jautājumi, un es visādi centos iegalvot, ka esmu nekaitīga.

Sieviete viena pati, tumsā, ar smagu somu lūdz pajumti, tas arī viss.

Mūsu sarunu rezultātā es drīkstēju uzcelt telti turpat blakus.

Uzcēlu. Pūta spēcīgs vējš, biju pļavas vidū, bet nekas, gan jau kaut kā. Un sākās kaut kas sniega vētrai līdzīgs! Blakus esošais mežs gaudoja, it kā es būtu pie trakojošas jūras, mans namiņš tika raustīts uz visām pusēm, varēju dzirdēt, kā pret telts sienām sitas slapjš sniegs. Salu nežēlīgi. Un turpat blakus, piecu metru attālumā, siltā vagoniņā guļ mans kaimiņš. Jutos kā kucēns, izdzīts no mājas.

Ap 2:00 dzirdēju, ka kaimiņš izslēdz džipa motoru (ar to viņš acīmredzot darbināja vagoniņa apkuri), ieraudzīju, ka telts kājgalī izveidojusies peļķe, un tad man pietika. Paņēmu guļammaisu un devos pie kaimiņa. Viņš mani ielaida, aši atbrīvoja otru guļvietu no savām mantām, un tā es līdz 6:30 pagulēju siltumā. Tad abi modāmies un devāmies katrs savās gaitās.

Laipnais kungs, ielējis man pudelēs ūdeni, iekāpa traktorā un aizbrauca. Es vilku ārā no telts visas salijušās mantas un vārīju kafiju.

Sausas ir tikai tās drēbes, kas mugurā, tāpēc dodos ceļā, sapucējusies sarkanās termoveļas biksēs.

Paldies manam kaimiņam, laipnajam igauņu kungam!!

IT Vētra Ceļi Google
19 Komentāri