Pēc izskata pabriesmīgs, taču mīļš.
Četrkājainie naktssargi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tāds nu viņš ir. Bulmastifs — ar mastifa augumu, buldoga tvērienu un apņēmību apveltīts sargsuns.
Bez lieka trokšņa
Mēģinot izdibināt bulmastifu šķirnes rašanos, krietni vien jāpalauza galva — cik senā vēsturē ierakties? Šķirnes iedīgļi meklējami jau mūsu ēras 1. gadsimtā, kad sajaucās britu vietējie un romiešu iekarotāju suņi. Protams, ar mūsdienu bulmastifiem šiem jaukteņiem ir visai attāla saistība. Daudz tuvāki gan laika, gan arī izskata ziņā ir 18. gadu simtenī radītie mežsargu palīgi — atrodamas ziņas, ka medījuma pasargāšanai no malumedniekiem suņaudzētāji krustojuši dažādus mastifus (Britānijā par tādiem jau kopš 5. gadsimta dēvēti liela auguma sargsuņi) un īstenus cīnītājus, kuri spētu klupt krāgā jebkuram likumpārkāpējam, turklāt varētu darīt to naktī. Britu salās mastifus krustoja ar buldogiem.
Apvienojot spēcīgos, biedējoši lielos, taču ne visai ātros lamzakus mastifus ar neatlaidīgajiem kampējiem buldogiem, izveidojās gana lieli, taču arī veikli tīģerkrāsas suņi, kuri tika apmācīti nemanāmi pielavīties malumedniekam, sakampt viņu un turēt līdz mežsarga atnākšanai. Jāpiebilst, ka šie četrkājainie naktssargi bija nerunīgi un uzbruka bez brīdinājuma rējiena.
Lai neizsvilptu
Gluži mūsdienīgi šie suņi izveidojās 19. un 20. gadsimtu mijā. Kā patstāvīga šķirne bulmastifi kādā angļu kinologu žurnālā minēti jau 1911. gadā, taču līdz oficiālai atzīšanai vēl bija patāls ceļš ejams. Nozīmīgs solis tai pretī bija Nacionālā policijas bulmastifu kluba nodibināšana 1925. gadā, pēcāk kāds bulmastifs tika atzīts par labāko suni lielā izstādē, līdz, visbeidzot, 1927. gadā šķirni atzina arī Anglijas Kennelklubs. Citi šķirnes vēstures pētnieki gan apgalvo, ka viss noticis gluži apgrieztā secībā — tas ir, šķirne oficiāli atzīta 1925. gadā, bet policisti savu klubu dibinājuši gadu vēlāk…
Pagājušā gadsimta 30. gadi uzskatāmi par šķirnes uzplaukuma laiku. No Anglijas audzētavām naktssargi izklīda vai pa visu pasauli, Āfriku un, protams, Ameriku ieskaitot. ASV šķirnes standarts apstiprināts 1934. gadā.
Tiesa, pirmā standarta apstiprināšanas laikā par mūsdienīgu drīzāk uzskatāms vien tālaika suņu eksterjers. Lai gan — arī tas piedzīvojis zināmas pārmaiņas. Līdz pat pagājušā gadsimta vidum pastāvēja divi bulmastifu audzēšanas virzieni. Anglijas centrālās daļas suņinieki centās audzēt kompaktākus, buldogiem līdzīgākus dzīvniekus, savukārt londoniešiem vairāk patika mastifiem tuvāki eksemplāri.
Nu, pirms gadiem divdesmit, izveidojies vēl trešais tips — Austrumeiropas un Krievijas audzētājiem iepatikušies ne tik masīvi suņi. Protams, veco bulmastifzemju speciālisti par to nav sajūsmā, un viņi domā, ka austrumnieki par īsteniem šķirnes pārstāvjiem nemaz nav uzskatāmi! Tātad — iegādājoties bulmastifu, pārliecinieties, ka audzētava ievēro FCI standartus, citādi dažā labā izstādē mīlulis var tikt izsvilpts…
Bērnu draugs
Kā jau minēts, senāk bulmastifu galvenais uzdevums bija privāto mežu, kā arī dārzu un citu īpašumu sargāšana, turklāt nevis ar savu pabaismīgo izskatu atbaidot potenciālos sveša labuma kārotājus, bet gan notverot viņus. Arī policijā nekādu intelektuālu uzdevumu veicēji bulmastifi nebija — viņi bija noziedznieku aizturētāji.
Savulaik bulmastifi iemantojuši itin asinskāru radījumu nelāgo slavu. Taču, iespējams, vien tāpēc, ka padomijas ļautiņi uzskatīja: ja reiz sargsuns, tad viņam jāņem pie rīkles jebkurš svešinieks! Tā arī savus četrkājaiņus audzinājuši un… dabūjuši, ko gribējuši. Labi un pareizi audzināts bulmastifs ir maigas dabas radījums, kurš bez īpaša iemesla pat mušai pāri nedarīs.
Tas ir paklausīgs suns, kurš labi satiek ar mājiniekiem, jo sevišķi ar bērniem — apveltīts ar flegmatiķa temperamentu, bulmastifs spēj paciest dažnedažādus mazo divkājaiņu izlēcienus. Dīvainā kārtā neesot novērota šo dižsuņu kāre ģimenē ieņemt aizvien augstāku pakāpienu uz hierarhijas kāpnēm un beigu beigās dominēt. Un, protams, jāatceras, ka sargsuns ir un paliek savu saimnieku un īpašuma sargātājs, tāpēc bez īpašas iepazīstināšanas sētā vai dzīvoklī, kas bulmastifam uzticēts, ienākt nevajadzētu.
Taču šiem suņiem nav izteiktas agresivitātes arī pret svešiniekiem. Protams, svešais tiks uzmanīts, taču speciālisti uzsver, ka bulmastifi ir vieni no civilizētākajiem sargsuņiem. Taču tāds ir rūpīgi un pareizi audzināts šīs šķirnes pārstāvis! Par audzināšanas jautājumiem bulmastifa kucēnu iekārojušam cilvēkam vajadzētu konsultēties ar šķirnes speciālistiem.
Bulmastifi ir spēcīgi un izturīgi radījumi, kurus nebaida dzīve pat itin skarbos apstākļos. Viņi spēj labi justies gan laukos, gan pilsētas dzīvoklī.