700 kilometru pa turku zemi (9)

Bez personas koda

Meitene pie airBaltic Stambulas lidojumu galdiņa Rīgas lidostā neizteiksmīgi laipni (ir svētdienas rīts) paņem manu pasi un meklē rezervāciju. Šī atkāpe tāpēc, ka līdz pat pēdējam brīdim tā arī nebiju iedevusi savus personas datus grupas vadītājam, kurš rezervēja biļetes. Tikpat labi lidmašīnā varēja iekāpt jebkura Daina Tāfelberga, un, cik man zināms, pat Kuldīgā tādas ir vismaz divas. Taču neviena cita nav pirms manis atnākusi, tā ka jālido vien būs pie velosipēda un citām mantām, kas ar pavadošo transportu uz Turciju pa sauszemi aizceļojušas jau dažas dienas iepriekš.

Ja nav labi, vēl nav beidzies

Velotūristi ir īpaša tauta, lai gan grūti pateikt, ar ko tad viņi tā izceļas. Ģērbušies kā normāli cilvēki, uzvedas arī tā kā pieklājīgi. Nu varbūt viņiem ir līksmākas balsis un acīs virmo lielāks dzīvesprieks. Meklējot iespējamos ceļa un domu biedrus, skats atduras pie jaunu ļaužu (tā ap 30 – 40 gadiem) bariņa, kas smejoties diskutē par visu ko. "Viss vienmēr beidzas labi," kāds saka. "Ja nav labi, tas nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies." Ar šādu moto paceļamies debesīs, ieraugām Turcijas sauli, kas, aiz kalniem un lietus mākoņiem slēpdamās, pavada mūs turpmākās desmit dienas.

Gandrīz kā mājās

Tā kā ģeogrāfiski Turcija ir novietota starp divām pasaules daļām – Eiropu un Āziju –, tā ir kā rietumu un austrumu kultūru krustceles. Jau vairākus gadu desmitus notiek pārrunas ar Eiropas Padomi, ir pat noslēgts muitas līgums, bet par ES dalībvalsti Turcija tā arī nav kļuvusi. Tiek lēsts, ka tas nenotikšot vēl vismaz gadus piecpadsmit, jo četru jūru apskalotā un diezgan blīvi apdzīvotā turku zeme ir pārāk plaša (gandrīz 74 miljoni iedzīvotāju) un ļaužu viedokļi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Taču Stambula, kuras lidostā laimīgi nolaižamies pēc nepilnu divu stundu lidojuma, ir tipiski eiropeiska, tur jūties kā mājās, tikai neizmērojami lielākās.

Pilsoņi bez problēmām

Nelielu minstināšanos rada neziņa – ir vai nav jāpērk vīza. ES valstu pilsoņiem tā kā nebūtu jātērē desmit dolāru šim nolūkam. Taču uz tablo, kas norāda no šā pienākuma atbrīvotās valstis, nav sarkanbalti sarkanā Latvijas karodziņa. Misēklis atrisinās pats no sevis, jo, nejauši iekļūstam drošības kontroles rindā un attopamies jau pie lodziņa, kur skaidri salasāmā angļu valodā rakstīts citizen. Vārgi mēģinām iebilst, ka mēs tā kā neesam Turcijas pilsoņi, bet melnīgsnējs turks muitnieka formā laipni stumj mūsu bālģīmju pulciņu vien tālāk: "No problems."

Jau tver pēc somām

Problēmas tomēr patrāpās jau nākamajos pārsimts metros, bet ārpus lidostas, un tās radām mēs paši, nespēdami vienoties, kā no nomalē esošās Ataturka lidostas tikt līdz prāmju ostai Jenikapi, lai pār Marmora jūru pārceltos līdz Jalovai, no kurienes tad beidzot sāksies veloceļojums. Joprojām ir svētdiena, un satiksme par desmitdaļu mazāka nekā citās dienās, jo nekursē sabiedriskais virszemes transports (Stambulā arī metro līnijas daudzviet ir zem klajas debess, bet tik un tā to sauc par pazemes vilcienu). Alternatīva – taksometrs.

Problēma – pirmajā mirklī pat daudz pieredzējušam ceļotājam ar latvisko mentalitāti grūti pierast pie komunikācijas merkantilajos jautājumos austrumnieku gaumē.

  Potenciālos klientus ieraudzījuši, viens pēc otra piestāj dzelteni sitroeni, un naskie šoferi jau tver pēc mūsu ceļasomām. Par to gaisa gabalu līdz ostai vien nieka 35 eiro būšot pa četriem pasažieriem jāsamet.

No jauna jāmācās rēķināt

Savā starpā nespēdami vienoties, griežam muguru un virzāmies uz kaut kurieni, kur, mūsuprāt, jābūt ostai. Turki to uztver kā kaulēšanos un nosit cenu līdz pat 20 eiro, bet nesaprotamu iemeslu dēļ mēs esam ieciklējušies, ka jebkurā gadījumā taksometrs ir dārga izprieca. Lai gan labi zinām, ka Turcija ir lēta zeme. Arī tūrists no krīzes Latvijas te var justies kā baltais cilvēks. Visbeidzot tomēr saprotam, ka līdz ostai saviem spēkiem netiksim un prāmis var aizpeldēt bez mums. Atgriežamies pie taksometriem. Mūsu vedējs par braucienu noprasa 25 eiro, lai gan skaitītājs rāda 27 eiro, bet citi par to pašu attālumu esot samaksājuši tikai 20. Būs vēl no jauna jāmācās arī rēķināt.

Velosipēdu nav

Marmora jūru sākotnēji grieķi sauca Propontis, tādējādi norādot, ka, no viņu puses skatoties, tas ir ūdens pleķis pirms lielās Melnās jūras. Arī turki ar vārdu Marmara norāda uz apjomu – maza jūra, kas, no galvaspilsētas skatoties, atrodas starp Melno un Vidusjūru. Tā nelielā plašās turku zemes daļa, kas mums būs jāapceļo, ir vairāku atklātu jūru, līču, kā arī Bosfora un Dardaneļu šauruma apskalota. Brīžiem grūti saprast, no kādām straumēm viļņi nāk krastā. No Eiropas (Stambulas) līdz Āzijai ceļš pāri Marmora jūrai nav tāls. Lai arī gaisa temperatūra oktobrī vēl turas virs 20 grādiem, ir jau rudens, un saule riet ātri. Ap astoņiem vakarā izkāpjam Jalovā, kur ceram ieraudzīt savus divriteņus.

  Taču to nav, un nav arī ne telšu, ne guļammaisu, ne mikroautobusa, ne tā šoferīša, pat ne grupas vadītāja Andra.

Ne pļavā, ne uz ceļa

Andris zvana, ka pavadošais transports aizturēts uz robežas. Turkiem licies, ka velosipēdi, pārsvarā diezgan lietoti, tiek vesti pārdošanai, līdz ar to pieprasīts maksāt nodokli. Vairākas stundas Andrim nekādi nav izdevies pierādīt, ka braucamrīkus Marmora jūras krastā gaida 26 latvieši, lai apceļotu skaistās un viesmīlīgās Turcijas ziemeļrietumus. Samaksājis drošības naudu, dziļā tumsā tomēr Andris ir klāt ar visiem pa daļām izjauktajiem braucamrīkiem un mūsu mobilajām naktsmītnēm. Tātad šis stāsts puslīdz labi beidzies, ķeza uz robežas gan vēl arī turpmāk atgādinās par turku muitniekiem. Vienīgās izmaiņas plānā, ka jānakšņo kaut kādā nekurienē: ne pļavā, ne uz ceļa, ne apdzīvotā, ne gluži vientuļā vietā. Taču jau sākam baudīt turku viesmīlību, kas Āzijā tiešām jūtama ik uz soļa no labas vien sirds, ne merkantilos nolūkos, kā vēl pirms dažām stundām eiropeiskajā Stambulā.

Par auzu pārslām

Ieinteresēti ugunsdzēsēji ar lukturiem izgaismo naktsmītnes vietu, lai varam ērti iekārtoties, un apsargā mūs visu nakti. Pateicībā no rīta cienājam ar tradicionāli veselīgām latviešu brokastīm – auzu pārslu biezputru. Tādu viru mūsu pirmie turku draugi nekad nav garšojuši un, ja arī ir dzirdējuši kaut ko par auzām, tad nav iedomājušies, ka no tām var gatavot pārslas un ēdienu cilvēkiem. Ugunsdzēsēji teica, ka interesanti, bet viņu suņi bļodiņām aizgāja vienaldzīgi garām, lai arī tie neizskatījās pārtikušu dzīvi baudījuši.

Turpmāk vēl.