Bērni nav šķērslis mācībām!

Viens no biežākajiem faktoriem, kādēļ sieviete izvēlas neturpināt mācības, ir bērniņa ienākšana ģimenē.

Tomēr bērni noteikti nedrīkst kavēt virzīties pa to ceļu, kas katrai no mums ir svarīgs! Sievietei būtiski apzināties, ka šī ir viņas dzīve, un sev jāiegalvo: jā, daļu no tās es esmu mamma, bet daļu no savas dzīves esmu es pati! Un šo „es pati” sadaļu katra sieviete drīkst aizpildīt (un ne tikai drīkst, bet tas patiesībā ir jādara) ar to, kas viņai svarīgs. Tā ir atbildība pašai pret sevi un savām vajadzībām! Un, ja sieviete tagad vēlas kaut ko mainīt un viņai ir jāmācās, tad ir tikai normāli, ka viņa to dara.

Trīsdesmit gadi vai četrdesmit – tam nav nekādas nozīmes.

Tas ir tavs „vilciens”!

Diezgan bieži sievietes uztraucas, ka bērniņa dzimšana viņas „izmetusi no laivas”, un apgalvo: „Es „izkritu no vilciena”, es esmu ārā no sociālās aprites – ārprāts!” Tad es gribu jautāt, kas tā ir par sociālo apriti, no kuras jūs varat izkrist? Kas tas tāds ir? Ja, piemēram, valsts prezidents pēkšņi „izkristu” – jā, tad visticamāk, viņš vairs nevarētu turpināt būt prezidents. Bet vai tad tu nevari atgriezties savā iepriekšējā darbavietā un turpināt strādāt par grāmatvedi? Un, ja nevari strādāt šajā uzņēmumā, vai tad tas ir vienīgais, kurā vajadzīgas grāmatvedes? Tā tas nav! Vienkārši ir bailes kaut ko mainīt. Dažkārt vecāka gadu gājuma cilvēki saka: „Priekš kam tev visu laiku jāmācās, viss taču ir labi!” Un kāpēc viņam šķiet, ka ir labi? – Jo ir stabili! Viss ir kārtībā, viss ir nekustīgi „sasalis”. Tad es gribu teikt, ka man pašai ir pieci bērni un pēc piektā dzimšanas es krasi mainīju savu profesiju. Šobrīd studēju doktorantūrā. Jau!

Un neesmu „izkritusi no vilciena”, jo neviens vilciens nevar aiziet – tas ir mans vilciens!

Es tajā esmu, un es esmu tā, kura saka: tagad mans vilciens apstāsies un es gadu vai divus pievērsīšos bērnam. Pēc tam atkal kāpšu vilcienā (šoreiz ar nosaukumu „augstskola”) un braukšu tālāk. Saprotu, ka šis varbūt vairs nebūs ātrvilciens kā astoņpadsmit gados, kad var „maukt”, sevišķi tad, ja mamma maksā par mācībām. Šis vilciens brauks lēnāk, toties tas zinās ļoti konkrētu mērķi, uz kuru dodas!

Paskatīties ar laika perspektīvu!

Man tiešām ļoti gribas iedrošināt sievietes mācīties. Daudzas trīsdesmitgadnieces saka: „Ārprāts, nu ko tad es vairs mācīšos, man jārūpējas par ģimeni un bērniem, turklāt man jau ir trīsdesmit gadu, kad es beigšu studijas, man būs četrdesmit!” Šādās situācijās viens veselīgs paņēmiens ir šai trīsdesmit vai četrdesmitgadīgajai sievietei paskatīties uz sevi no malas – it kā viņai tagad būtu septiņdesmit gadu! Un tad „palūkoties” uz to trīsdesmitgadīgo sievieti, kura domā: mācīties vai nemācīties. Un ko tu viņai tagad teiktu kā septiņdesmitgadīga? Vai to, ka tev jau ir trīsdesmit un dzīve pagalam? –

Nē, visticamāk, tu teiktu: „Mācies, tev ir tikai trīsdesmit gadu, tev vēl ir tik daudz laika priekšā!”

Tā ir lielākā kļūda, ka cilvēki paskatās uz to, ka viņiem tagad ir trīsdesmit gadu, bet tajā pašā laikā nepaskatās ar laika perspektīvu – cik ārkārtīgi daudz laika mums vēl ir jāpiepilda. Un, ja tu tagad beidzot sāksi darīt to, kas tev patiešām patīk, tad atlikušo dzīvi varēsi piepildīt ar citu kvalitāti! Savukārt, ja to nedarīsi, tad, iespējams, atlikušo dzīvi sevi grauzīsi par to, kāpēc toreiz, tajos trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit gados to neizdarīji!”