„Eiropas vecmāmiņas” - karalienes Viktorijas laikmeta spožums un posts (9)

Karalienes Viktorijas ēra bija ilgstošs Anglijas pārticības un bagātības laiks, kurā strauji attīstījās tirdzniecība, rūpniecība, zinātne, izglītība un kultūra. Interesanti, ka karaliene Viktorija bieži tiek dēvēta par visas ”Eiropas vecmāmiņu”, jo visi viņas 9 bērni un 42 mazbērni bijuši caur radniecības un laulības saitēm piederīgi visu Eiropas valstu karaļnamiem. Daiļās, bālās dāmas, kuras 19.gs. vidū bija iežņaugtas korsetēs (vidukļa apkārtmērs 47-55 cm) un tērptas smagajos un neērtajos krinolīnos, kuru šūšanai tika izmantoti vismaz 14 metri auduma un kas bieži vien radīja dzīvības briesmas to valkātājām, pakļūstot zem kariešu riteņiem, bija tiesiski ļoti ierobežotas. Viktorijas laika stereotipa sievietei bija jābūt tikumīgai, kārtīgai, lietpratīgai mājas saimniecības vadītājai un noteicējai, stigrai bērnu audzinātājai, ģimenes komforta nodrošinātājai un laulātā drauga sabiedriskā statusa spogulim. Ballēs augstākās sabiedrības dāmu rokas greznoja rokassprādzes ar emaljā gleznotiem vīru siluetiem un portretiem, bet dāmu tērpi raksturoja vīru rocību un bagātību, pretstatā mūsdienām, kad prestiža priekšmeti galvenokārt ir dārgi pulksteņi, briljantiem rotāti zelta mobilie telefoni, automašīnas, jahtas, un labiekārtotas villas, bet sievietes tikai pakārtoti un daudz mazākā mērā. Viktorijas laika jaunkundzei bija jāprot franču vai itāļu valoda. Viņai bija jābūt nevainīgai, tikumīgai un apzinīgai. Valdīja uzskats, ka sievietei jābūt vājai un nevarīgai, lai gan, protams, tas ne vienmēr atbilda patiesībai. Jebkurai bagātai dāmai bija dienā jānomaina seši tērpi, atbilstoši dienas stundai un notikumam. Garderobē bija jābūt rīta, pusdienas un vakartērpam, pastaigu, vizīšu, viesu pieņemšanas, ceļojuma, medību, jūrmalas tērpam, tērpiem zirgu izjādēm, koncertiem, operai, sēru tērpam un vēl virknei citu atbilstoši nepieciešamībai. Līdz 19. gs. 80. gadiem precētu bagātu sieviešu stāvoklis bija nožēlojams, jo laulības (chattel marriage) atņēma viņām jebkādas tiesības, tostarp tiesības uz īpašumu, tiesības šķirties (tas bija iespējams tikai daļēji), tiesības pēc šķiršanās, ja tāda tomēr bija panākta, satikt savus bērnus, kas palika vīra pārraudzībā. Sieviete pēc šķiršanās tika pilnībā izstumta no sabiedrības. (Vārds chattel atvasināts no vārda cattle, kas nozīmē lopi, un pilnībā raksturo šādas laulības privātīpašniecisko raksturu). Nozīmīgs pavērsiens sieviešu tiesību aizsardzībā bija 1884. gadā, kad sieviete tika atzīta par neatkarīgu personu. 1886. gadā tika atzītas sievietes tiesības pašai audzināt savus bērnus, ja bērnu tēvs bija miris.1887. gadā tika publicēts likums par precētu sieviešu īpašuma tiesībām. Un tomēr, lai arī Anglijas valdniece bija sieviete, par sieviešu vēlēšanu tiesībām nebija nekādas runas, lai gan arī lielai daļai vīriešu šo tiesību nebija. Šķiet, ka liela daļa sieviešu pēc tām arī nealka, jo uzskatīja, ka sievietes var izpausties, darbojoties veselības, izglītības un sociālo pakalpojumu jomā. Daļa sieviešu gan ieguva labu izglītību, jo Oksfordā un Kembridžā atvēra koledžas sievietēm, kur viņas mācījās pēc tās pašas programmas kā studējošie vīrieši. Kā jebkurā sabiedrībā, arī Viktorijas laikmeta dzīvei 19. gs. vidū bija otra puse – ne tik grezna un pārticīga. Trūcīgās tautas daļas dzīve radikāli atšķīrās: ikdiena noritēja īrētos dzīvokļos un it bieži Londonas smirdīgajos graustos, darbs bija jāveic smagos apstākļos tekstilfabrikās, ārpus Londonas arī ogļu ieguves šahtās, kur ap 10 līdz 12 stundām dienā strādāja gan sievietes, gan mazgadīgi bērni. Viena no lielākajām sociālajām problēmām Londonas ielās bija prostitūcija, un to nekavējās izmantot arī bēdīgi slavenais Džeks Uzšķērdējs, atņemot dzīvību vismaz piecām sievietēm. Lai arī dzīves apstākļi bija smagi, arī trūcīgās sievietes centās ģērbties atbilstoši tā laika modes tendencēm. Tie gan nebija grezni slavenu modes namu tērpi, bet tika pasūtināti šuvēju darbnīcās vai bija pašdarināti. Pretēji augstākās sabiedrības dāmām, kuras ballēs parādījās vienā un tajā pašā kleitā tikai kādas pāris reizes un pēc tam šuva jaunu tērpu, strādājošās sievietes tērpus pāršuva, pārkrāsoja un lāpīja. Kad smagos apakšsvārkus nomainīja vieglāki metāla karkasi tērpa apjoma uzturēšanai, arī strādnieces sekoja šai modei. Bija gan visai riskanti viņas nodarbināt. Tas īpaši attiecās uz darbu keramikas fabrikās, kur katra sievietes kustība lika svārkiem šūpoties plašā amplitūdā, atklājot neglīto metāla karkasu, un bieži vien krietna saražotās keramikas produkcijas daļa tika saplēsta. 19. gs. 70. gados jau darbojās dzelzceļa satiksme, telefons, pasts, dzīvē bija ienākuši tādi jaunumi kā fotokamera, šujmašīna, rakstāmmašīna, mākslīgais zīds, divritenis. Tas bija jauns, dinamisks pavērsiens sabiedrības dzīvē, un cilvēku domāšana mainījās. Gāzes un elektrības plašais lietojums arī pavēra jaunas iespējas. „Stīvais” bālās Viktorijas sievietes tēls, kāds tas bija Viktorijas valdīšanas sākumā, gadiem ejot, ieguva jaunus, vitālus, dzīvi apliecinošus vaibstus. Šīs pārvērtības notika arī, pateicoties tieši viņu pašu uzņēmībai, iesaistoties dažādās sabiedriskās organizācijās, sākot no mērenām, pret alkoholismu vērstām kristīgām atturībnieku apvienībām (WCTV) līdz drosmīgām un kaismīgām feministu kustībām (sufražistes), aizstāvot savas sociālās un politiskās intereses. Sievietes strādāja algotu darbu jau labākos apstākļos tekstilrūpnīcās, drēbnieku darbnīcās, veļas mazgātavās, telefona centrālēs, birojos pie rakstāmmašīnām, bija pārdevējas, skolotājas, medmāsas, žurnālistes un pat domāja pašas par sava biznesa sākšanu. Viņu tērpi kļuva brīvāki un praktiskāki ikdienas dzīves uzdevumu veikšanai. Viktorijas laikmeta pārmaiņas tērpu modē, sākot no ciešajiem un neērtajiem krinolīna un turnīra stila tērpiem līdz brīvību apstiprinošajiem tērpiem 19. gs. beigās un 20. gadsimta sākumā, iezīmējot jūgendstila uzvaru, jo cieši saistītas ar zinātnes un rūpniecības uzplaukumu un sabiedrības pašapziņas celšanos un izglītošanos, īpaši sievietēm nostiprinot savas tiesības un aktīvi cīnoties par tām. Viktorijas laika tērpu izstāde no Aleksandra Vasiļjeva (Parīze) privātkolekcijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā atvērta līdz 10. oktobrim.

Vienreizējā iespēja Rīgā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā savām acīm tuvu skatīt un gandrīz vai fiziski sajust slavenākā 19. gadsimta 2. puses Eiropas modes nama „Charles Frederic Worth” un citu Parīzes modes dizaineru radītos autentiskos samta, atlasa, muarē, tafta, batista un mežģīņu tērpus, neskaitāmos balles aksesuārus un sīkās greznumlietiņas, kas veido tikai nelielu daļu no 10 tūkstošu vienību lielās modes dizainera un vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva (Parīze) unikālās tērpu kolekcijas, vedina aizdomāties par slavenās Anglijas karalienes Viktorijas laikmeta dažādajām pārvērtībām, un ne tikai modes pasaulē vien.

Linda Ļaviņa, b/a „Turība” studente