Cilvēki ikdienā ēd dažādu pārtiku - sākot ar dažādiem augiem, beidzot ar gaļu. Runājot par gaļu - neviens cilvēks normālos apstākļos pat neiedomāsies ēst kāda cilvēka gaļu. Izrādās, no zinātnes viedokļa, kanibālisms ir dabiska parādība visām dzīvajām būtnēm, vēsta «npr.org».
Kā raksta mugurkaulnieku zoologs Bils Šuts (Bill Schutt) savā jaunajā grāmatā «Kanibālisms: Perfekti dabiskā vēsture» (Cannibalism: A Perfectly Natural History), no zinātniskās perspektīvas raugoties, ir viegli paredzēt, kad cilvēki un dzīvnieki ir gatavi kļūt par kanibāliem un notiesāt kādu savu sugasbrāli.
Zoologs uzskata, ka kanibālisms ir dabiska dzīvās dabas tieksme: tā bioloģiski ir evolucionāra tieksme - apēst savu sugasbrāli, kā arī domāt, kā tas varētu būt.
Skatoties vēsturē, cilvēku kanibālisms ir izplatītāks, nekā līdz šim uzskatīts. Tā, piemēram, Eiropas aristokrāti nereti ēduši cilvēku ķermeņa daļas, kuras izmantotas praktiski kā zāles.
«[Sabiedrības] augstākie slāņi un pat britu monarhijas pārstāvji ēda, dzēra un veidoja dažādus brūvējumus no cilvēka ķermeņa daļām. Tas tika darīts līdz pat 18. gadsimta beigām,» skaidro Šuts.
Šuts skaidro, ka Rietumu pasaulē ir kanibālisms ir tabu tēma, un tas ir mantots kopš seno grieķu laikiem. Par to nav daudz runāts, taču daudzās valstīs Eiropā senākos laikos kāda ķermeņa daļa tika izmantotu, lai ārstētu vienu vai otru – citu ķermeņa daļu.
«Nav īsti skaidrs, no kurienes šādas metodes ir nākušas. Asinis bija paredzētas, lai ārstētu epilepsiju, savukārt tauki – ādas problēmas. Pats interesantākais ir stāsts par mūmijām, un es uzskatu, ka mūmiju jēdziens ir kļūda tulkojumā. Arābiem vārds «mūmija» nozīmē lietas, ar kuru palīdzību mūmijas tika apsaitētas. Eiropas kontekstā runājot, tās bija īstas mūmijas, kuras tika sagraizītas medicīnisku mērķu vārdā,» skaidro Šuts.
Veicot dažādus pētījumus, Šuts uzskata, ka kanibālismam ir vairākas funkcijas – sākot ar vecāku rūpēm, beidzot pat ar reproduktīvo stratēģiju un barības uzlasīšanu.
«Ja mēs paskatāmies uz insektiem, čūskām, zivīm, vēžveidīgajiem, krupjiem un ķirzakām – šeit ir izteikts kanibālisms. Ja mēs runājam par zivīm, kuras izlaiž miljoniem ikru – zivis neuztver tos kā savus pēcnācējus, bet kā ēdienu. Ja runā jau par zīdītājiem, tad šajā gadījumā kanibālisms ir kā stresa vai kā «pēdējas cerības – izmisuma» glābiņš,» saka zoologs.
Pētnieks uzsver, ka cilvēku gadījumā ir visai viegli noteikt, kurā brīdī cilvēks būs gatavs sākt domāt, un galu galā – arī ķerties klāt kādas citas miesas notiesāšanai. «Normālos apstākļos» tas notiek tādā gadījumā, ja cilvēks ir pārmērīgi izbadējies un viņam nav palikušas citas alternatīvas.
«Tieši tad, kad tuvojas bads, tu vairs pilnībā nekontrolē savas domas. Pat ja otram cilvēkam, kuru ir domāts apēst, ir kāda baisa kaite – tas nav šķērslis, jo tas ir «pēdējais salmiņš» - tu neko nezaudēsi, jo tāpat mirsti,» skarbo kanibālisma būtību skaidro Šuts.
Viņš skaidro, ka tā ir dabiska uzvedība bada apstākļos. Atsevišķos gadījumos tas ir ļoti paredzami, it īpaši tad, ja tuvā attālumā jau ir kāds miris ķermenis. Sliktākajā gadījumā ļoti izbadējies cilvēks var izšķirties pat par slepkavību, lai upuri notiesātu. Liela daļa cilvēku tomēr savus līdzcilvēkus neēdīs nekādos apstākļos un nomirs bada nāvē, jo viņiem tas nav pieņemami.
