Zināms, ka Džordža Vašingtona zobu stāvoklis dzīves laikā bija diezgan kritisks. Aptuveni 20 gadu vecumā topošo Amerikas prezidentu sāka mocīt biežas zobu sāpes un kariess, kā rezultātā viņa zobi sāka drupt. Šā iemesla dēļ viņš visu savu dzīvi pavadīja pastāvīgās sāpēs, cenšoties atrast līdzekli un tehnoloģijas, kas viņam varētu palīdzēt.
Kā rakstīts vietnē «Mount Vernon», lai arī populāra leģenda vēsta, ka Vašingtona zobi bija izgatavoti no koka, tomēr tā nav gluži taisnība. Pirms Vašingtona dalības revolucionārajā neatkarības karā zobārsts Džons Beikers (John Baker) no ziloņkaula izgatavoja īpašu protēzi, ko ar stieplēm varēja piestiprināt Vašingtona atlikušajiem zobiem.
1870. gadā Vašingtons noalgoja franču zobārstu Žanu Pjēru Le Mavjēru (Jean-Pierre Le Mayeur), tomēr vēl līdz šim nav skaidrs, kādas procedūras Mavjērs Vašingtonam veica.
Visticamāk, Mavjērs Vašingtonam izgatavoja atsevišķu zobu protēzes, kā arī, iespējams, centās transplantēt Vašingtona žoklī īstus zobus. Zināms, ka Vašingtons ar Mavjēru vēlāk kļuva par labiem draugiem.
1789. gadā, kad Vašingtons sāka pildīt prezidenta pienākumus, viņa mutē bija palicis tikai viens īsts zobs. Amerikāņu zobārsts Džons Grīnvuds (John Greenwood) visbeidzot izgudroja tehnoloģiski advancētu zobu protēzi, kas bija izgrebta no nīlzirga zobiem. Protēzi saturēja zelta stieples un misiņa skrūves, un tajā pat bija tukša vieta, lai nebūtu jārauj ārā vienīgais Vašingtona zobs.
Nav nekāds pārsteigums, ka Vašingtons ātri vien saskārās ar zināmām problēmām, proti, ar šo uzparikti mutē bija visai grūti ēst un runāt. Ziloņkaula zobi arī ļoti ātri bojājās, tāpēc tie regulāri bija jātīra ar vasku un jābalina ar krītu.
Šodien Vašingtona zobus joprojām glabā Ņujorkas Medicīnas akadēmija tāpat kā viņa pēdējo paša zobu.
