Pirmdiena, 18. decembris
RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Cik sena ir ticība vampīru eksistencei?

Foto: PantherMedia/Scanpix

Ir dzirdēti apgalvojumi, ka vampīri ir tikpat veci kā pasaule, taču rakstiskie avoti liecina, ka cilvēku ticība vampīriem un dzīvajiem miroņiem aizsākās 18. gadsimtā, kad par to parādās pirmās rakstiskās liecības Eiropā, raksta izdevums «The Conversation».

1732. gads bija īsts «vampīru gads», kad tika publicētas 12 grāmatas un četras disertācijas par vampīru tēmu, un vārds «vampīrs» pirmo reizi parādījās angļu valodā, norāda vēsturnieks Rodžers Lakhērsts (Roger Luckhurst). Tomēr pēdējos gados veiktie arheoloģiskie atklājumi liecina, ka cilvēki ticēja vampīru eksistencei jau pirms 1500. gada, proti, daudz agrāk, nekā uzskatīts līdz šim.

Pirms diviem gadiem Polijā tika atrasts 500 gadus veca «vampīra» skelets. Arheologi apstiprinājuši, ka viņam cauri kājai izdurts miets un mutē ielikts akmens, acīmredzot, lai novērstu viņa iespējamo augšāmcelšanos no kapa.

Bulgārijā atrasti vēl senāki apbedījumi, kas liecina par cilvēku ticību vampīriem.

Pirmo angļu «vampīru» atliekas atrastas Varampērsijas ciematā (Wharram Percy), Jorkšīrā. Ciemata iedzīvotāji to pameta 1500. gadā un liecības, kas saglabājušās līdz mūsdienām, apstiprina viņu ticību dzīvajiem miroņiem. Viņi ne tikai ticēja vampīriem un iespējamajai angļu zombiju apokalipsei, bet arī veica pasākumus, lai novērstu šādu iespējamību.

Acīmredzot, cilvēki lielā daļā Eiropas ticēja vampīru eksistence jau viduslaikos, taču romantiskā vampīra tēls parādās tikai 19. gadsimtā.

1819. gadā Londonā tiek publicēs Džona Polidori (John Polidori) stāsts «The Vampyre», kas tiek uzskatīts par pirmo publicēto moderno vampīru stāstu, kura galvenais varonis ir dižciltīgs britu vampīrs ar labām manierēm.

Bet kā notika šī transformācija no netīriem zemnieku vampīriem uz dižciltīgiem asinssūcējiem? Lai to izprastu, jāatgriežas pie vampīru pirmsākumiem.

Vampire, vrykolakoi, velku

Pirmajos rakstītajos avotos, kuros minēti Eiropas vampīri, tie raksturoti kā mirušie, kas atgriezušies dzīvo pasaulē, lai nokārtotu nepabeigtas lietas, pat ja tās ir pavisam triviālas, piemēram, vēlme tikt apbedītam ar kurpēm kājās.

Vampīri dēvēti daudz un dažados vārdos: krvoijac, vukodlak, wilkolak, varcolac, vurvolak, liderc nadaly, liougat, kullkutha, moroii, strigoi, murony, streghoi, vrykolakoi, upir, dschuma, velku, dlaka, nachzehrer, zaloznye, nosferatu …Sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.

Vārdnīcā «Oxford English Dictionary» vampīra definīcija aizņem septiņas lappuses. Taču visinteresantākais ir pats pirmais ieraksts, kas izdarīts 1734. gadā. Tajā skaidrots, ka par vampīriem tiek uzskatīti mirušu cilvēku ķermeņi, kuriem dzīvību iedveš ļaunie gari. Tie izlien no kapiem nakts laikā un izsūc asinis dzīvajiem, tādejādi nogalinot viņus.

Šīs būtnes nepavada nekāda pievilcība. Atšķirībā no Bairona radītajiem angļu aristokrātu vampīriem, šie tautas folklorā dzīvojošie radījumi ir zemnieku izcelsmes un parasti parādās baros, līdzīgi kā mūsdienu zombiju apokalipses scenārijos.

Folkloras speciāliste Agnese Murgoci (Agnes Murgoci) 1926. gadā secināja, ka folklorā ceļojums uz viņsauli pēc nāves tiek uzskatīts par bīstamu. Rumāņi uzskatīja, ka dvēseles ceļš uz paradīzi ilgst 40 dienas, bet dažos gadījumos pat vairākus gadus. Tas ir kritisks laiks, kurā mirušais var kļūt par vampīru. Turklāt tam nemaz nebija nepieciešams kāds sevišķi nozīmīgs iemesls. Pietika, ja cilvēks nomirst neprecējies, nesaņēmis vecāku piedošanu, izdarījis pašnāvību vai ticis noslepkavots.

Arī notikumi pēc nāves var kļūt par iemeslu vampīra dzimšanai, tādēļ tuviniekiem bija jābūt īpaši piesardzīgiem, lai pāri mirušā zārkam nepārskrien suns vai kaķis vai kāds spogulis nepaliek nepagriezts pret sienu (spoguļi tika uzskatīti par dvēseļu slazdiem).

Ielaušanās literatūrā

1746. gadā franču mūks Antuāns Augustīns Kalmē (Antoine Augustin Calmet) piemin savā apcerējumā vampīrus. Viņš iedvesmojās no botāniķa Žozefa Pitona de Turnefo (Joseph Pitton de Tournefort), kurš apgalvoja, ka 1702. gadā savām acīm redzējis asinssūcējus vampīrus Mikonā. 1741. gadā viņa pieraksti joprojām tika lasīti.

1732. gadā žurnāls «London Journal» ziņoja par vairākiem pētījumiem par vampīriem Ungārijā.

Grieķija un Ungārija ir bieži minētas šajos pirmajos aprakstos par vampīriem un tas atspoguļojās arī romantisma literatūrā. Bairons, piemēram, izvēlējās Grieķiju par darbības vietu savam nepabeigtajam vampīru stāstasm «A Fragment» (1819. g.).

Taču par angļu aristokrātiskā vampīra rašanos jāpateicas Polidori. Pirms viņa stāsta «The Vampyre» vēl neviens vampīrs nebija nedz izglītots, nedz no augstākajiem sabiedrības slāņiem. Lasītāji pirmo reizi tiek iepazīstināti arī ar vampīra seksualitāti. Izrādās vampīriem tīk jaunas dāmas. Šis motīvs tālāk tiek attīstīts Brema Stokera (Bram Stoker) romānā «Dracula».

Viss augstākminētais apliecina, ka vampīru vēsture ir neskaidra un pretrunīga, neatkarīgi no tā, vai izvēlēts zinātniskais vai literārais skatupunkts.

Taču arheologu atklātie «vampīru» apbedījumi liecina par paradumiem, kas saistīti ar ticību vampīriem. Piemēram, līķa caurduršana, mēles pienaglošana, adatas ieduršana sirdī un mirušā cilvēka mutes piebāšana ar akmeņiem un vīraku. Šie arheologu atklājumi vieš zināmu skaidrību par to, cik sena ir cilvēku ticība vampīru eksistencei, taču konkrētības vampīru vēsturē trūkst. Tādēļ, iespējams, der paurēt prātā vampīru eksperta Montegjū Sammersa (Montague Summers, 1880.-1948.g.) nostāju. Viņš mēdza runāt par vampīriem kā par pasaules pilsoņiem, kurus nesaista ģeogrāfiskās vai politiskās robežas.

0 Komentāri