Norvēģijā studēju, strādāju un vēl varu atļauties ceļot (524)

(Šis ir lasītāja iesūtīts raksts TVNET jaunajā sadaļā "Aizceļotāji".)

Pēc Amerikā pavadītiem sešiem mēnešiem atgriezos Latvijā un pāris nedēļu laikā sapratu, ka nespēju vairs tikai eksistēt - ka man gribas dzīvot. Tā nu kravāju atkal koferi un devos nu jau uz Norvēģiju, lai arī strādātu par auklīti. Valodu nezināju vispār un pusotru gadu dzīvoju ģimenē, auklēju bērnus, tīrīju māju, gatavoju ēst un apguvu norvēģu valodu.

Kad valodas zināšanas bija kabatā, iestājos Oslo universitātē. Nepilnu četru gadu laikā ieguvu bakalaura grādu sociālantropoloģijā, paralēli strādāju puķu veikalā un pēdējo gadu esmu bijusi veikala vadītāja vietniece.

Biju sasniegusi ļoti labu norvēģu vidusslāņa dzīvi, ne par ko nevarēju sūdzēties, tomēr bija pārņēmis tāds tukšums. Nebija vairs pēc kā tiekties... Tāpēc kārtējo reizi sakravāju koferi un varbūt kā viena no retajām atgriezos Latvijā.

Tagad šeit esmu dzīvojusi trīs gadus un jau atkal taisos kravāt koferi, lai dotos prom. Dzīve man ir viena, un man gribas DZĪVOT šodien, nevis IZDZĪVOT. Studiju laikā ar mēnesī nopelnīto algu mierīgi varēju atlikt naudu ceļojumiem. Vismaz divas reizes gadā kaut kur aizbraucu, Latvijas apciemojumus neskaitot. Man bija pilnas slodzes darbs un dienas nodaļā Universitātē - to visu es ne tikai spēju "pavilkt", bet arī pie tam jutos kā cilvēks.

Sirdī vienmēr būšu latviete, tomēr nevēlos šai valstij atstāt vairs ne santīmu, ne savu veselību, jo neviens jaunāks ar gadiem nepaliek. Skumji, bet fakts. Prom būtu jābrauc pilnīgi visiem, lai mūsu 100 gudrie beidzot sāktu domāt.

Laura