Padomju lietas Latvijas kultūrā (1)

Iepriekšējās Nacionālās kultūras padomes locekļus kultūras ministrs izvēlējās vienpersoniski, un tai bija sabiedriskas padomdevējas, respektīvi - rekomendējošas, bet juridiski nesaistošas funkcijas, kā tas ir arī šobrīd, turpretī VKKF padomes locekļi kā valsts amatpersonas ir atbildīgi par pieņemtajiem lēmumiem. Jauno VKKF padomi (Ministru Kabineta apstiprināta VKKF augstākā pārvaldes institūcija), kas vienlaikus ir arī Nacionālā kultūras padome, veido VKKF nozaru padomju priekšsēdētāji, kultūras ministrs (vienīgais, kurš neietilpst arī NKP sastāvā), Finanšu ministrijas pārstāvis, 2002. gada 12. decembrī apstiprinātās NKP pārstāvis, Latvijas Radošo savienību padomes pārstāvis un Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis. VKKF nozaru padomes tiek izveidotas daudzpakāpju demokrātiska konkursa ceļā, vairākām radošām organizācijām deleģējot savus pārstāvjus. Kā galvenie tās darbības mērķi definēti: VKKF darbības stratēģija, kultūras projektu gada prioritāšu noteikšana, projektu konkursu izsludināšana un organizēšana, kultūras projektu īstenošanai nepieciešamo fonda līdzekļu sadalījums, līdzsvarotas kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana valstī saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām. Divas padomes, viens sastāvs VKKF padomes sastāvs ir šāds: padomes priekšsēdētājs – Ojārs Pētersons (Vizuālās mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs). Padomes locekļi: kultūras ministre – Helēna Demakova, Latvijas Radošo savienību padomes pārstāve – Ieva Romanova, Finanšu ministrijas pārstāve – Ilonda Stepanova, Nacionālās kultūras padomes pārstāve – Nora Ikstena, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve – Ligita Gintere, Literatūras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja – Lita Silova, Mūzikas un dejas mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs – Normunds Šnē, Teātra mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja – Līga Ulberte, Filmu mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja – Dita Rietuma, Kultūras mantojuma nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja – Dace Čoldere, Tradicionālās kultūras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs – Dainis Stalts, Starpnozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja – Agnese Miltiņa. Jaunās Nacionālās kultūras padomes sastāvs: Dace Čoldere (kultūras mantojums), Agnese Miltiņa (starpnozare), Ojārs Pētersons (vizuālā māksla), Dita Rietuma (filmu māksla), Lita Silova (literatūra), Dainis Stalts (tradicionālā kultūra), Normunds Šnē (mūzikas un dejas māksla), Līga Ulberte (teātra māksla), Ligita Gintere (Latvijas pašvaldības), Nora Ikstena (iepriekšējā Nacionālā kultūras padome), Ieva Romanova (Latvijas radošās savienības), Ilonda Stepanova (Finanšu ministrija). Līdzšinējais padomes loceklis Aivars Hermanis piekritis kļūt par ministres ārštata padomnieku kultūrindustrijas jautājumos. Paši konsultēs, paši dalīs Ko šie jaunievedumi un pārmaiņas praktiski nozīmē? To, ka vēl arvien turpinās darboties abas padomes – identiskā sastāvā, tikai, iespējams, ar dažādiem priekšsēdētājiem. Vienīgais ierobežojums – par VKKF padomes priekšsēdētāju nevar kļūt kultūras ministrs. Vai vienu un to pašu cilvēku atrašanās abu padomju sastāvā, kā arī to līdzīgās funkcijas (jo, par spīti NKP tikai konsultatīvajām funkcijām, tās nolikumā līdzās citām funkcijām minēta arī "piedalīties kultūras budžeta un investīciju politikas veidošanā atbilstoši kultūrpolitikas stratēģijai, tās prioritātēm") nerada ja ne draudus, tad vismaz bažas turpmākai Latvijā notiekošo kultūras procesu centralizētai, nevis demokrātiski "caurspīdīgai" ietekmēšanai? Kultūras ministrijas preses sekretāre Gunda Ignatāne RB pauda ministrijas oficiālo nostāju: "Abu padomju darbības jomas nepārklājas. Ministrija šajā situācijā nesaskata nekādas pretrunas", norādot, ka "šobrīd VKKF padome reāli darbojas divos virzienos – ar stratēģiju un mērķprogrāmmām, bet par finanšu sadalījumu konkrētiem projektiem lemj VKKF starpnozaru padomes (arī tā ir VKKF struktūra – aut.), un tie ir koleģiāli lēmumi". Ja ne labāk, tad citādāk Vai jaunās, funkcionāli apvienotās padomes darbs būs efektīvāks nekā tās priekšgājējām? Agrākās Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja Nora Ikstena saka: "Nemāku vēl pateikt konkrēti, jo Valsts Kultūrkapitāla fonda padomei ir citi mērķi – tā būtībā apstiprina valsts piešķirto kultūras jomas finansējumu. Tamlīdzīgu darbu līdz šim vēl neesmu darījusi, tā man ir pirmā reize. Pagaidām nekādu vīziju par to man nav, domāju, tā vienkārši ir konkrēta valsts naudas dalīšana konkrētiem kultūras projektiem. Līdz šim mums ir bijusi viena sēde, kurā esam apstiprinājuši sava darba galvenās vadlīnijas." N. Ikstena norāda uz pozitīvām pārmaiņām, proti, jaunais likumprojekts paredz par 10% lielāku ikgadēju VKKF budžeta finansējuma pieaugumu. Šāgada VKKF finansiālie resursi ir Ls 5 196 673. Savukārt, vaicāta, cik godīga, demokrātiska un "caurspīdīga" varētu būt jauno padomju darbība un vai tā automātiski izslēdz lobisma iespējas, Ikstena teica: "No savas puses, ja redzēšu, ka kādas lietas notiek savtīgos nolūkos, muti ciet neturēšu – kā vienmēr," izsakot cerību, ka viss notiks puslīdz godīgi un nebūs jārunā par korupciju kultūras jomā. "Tāda arī ir šīs padomes jēga – lai viss notiktu "caurspīdīgi". Būtībā šai padomei rokās dota reāla vara, tai ir reāls segums, tāpēc katram cilvēkam jāsaprot, ka viņš ir līdz galam atbildīgs par savu balsojumu, jo – visam apakšā ir valsts nauda. Tā tam būtu jābūt ideālā kārtībā, bet – kā būs realitātē, redzēsim." Pastāv interešu konflikta un korupcijas risks Linda Austere, Sabiedrības par atklātību "Delna" projektu vadītāja, iepazinusies ar VKKF un NKP nolikumiem, RB izteica savu viedokli: "Nevērtējot personības, bet analizējot VKKF kā juridisku veidojumu, – tas ir publisko tiesību nodibinājums, kas nozīmē – tiek deleģēti konkrēti amati, uz kuriem tiek izvirzīti profesionāli cilvēki no attiecīgās vides, un saskaņā ar likumu viņi kā amatpersonas ir atbildīgi par saviem lēmumiem. No otras puses, šie cilvēki vienlaikus atrodas arī citā institūcijā – Nacionālajā kultūras padomē, kas pēc būtības ir politikas veidošanas instruments; ministrs konsultējoties tās rekomendācijas var ņemt vai neņemt vērā. Bet interesantākais šajā situācijā – no vienas puses, no kultūrpolitikas un menedžmenta puses jaunievedums ir efektīvs, radot iespēju plānot "no lejas uz augšu", taču, no otras puses, tas ir riskanti – te ir potenciāla vide interešu konfliktam vai korupcijai. Tomēr konkrēti to varētu apgalvot tikai tad, ja būtu pieņemts kāds lēmums, kas nāktu par labu lēmējam (–iem) personīgi – viņu radiem, ģimenes locekļiem vai biznesa partneriem. Nozares ietvaros "pietuvinātu cilvēku" lobēšana no likuma viedokļa ir ļoti grūti pierādāma." Linda Austere norāda arī pozitīvos momentus – šie cilvēki savos amatos var darboties tikai divus gadus un tikt ievēlēti tikai vienu reizi, kā arī kontroles mehānismu – atklātības nodrošināšanu, visus lēmumus publicējot "Latvijas Vēstnesī", kas savukārt nozīmē kontroles iespējamību. *** Varas pozīcija RB jautā: – Ņemot vērā, ka jūsu kompetencē ir pārraudzīt Kultūrkapitāla fonda līdzekļu izmantošanas likumību un lietderību, vienlaikus savas padomdevēju institūcijas – Nacionālās kultūras padomes – sastāvā aicinot darboties šā paša VKKF padomes sastāvu, RB saskata draudus atsevišķu tās pārstāvju interešu lobēšanai, kas negarantē demokrātijas un "caurspīdīguma" principu ievērošanu attiecībā uz mākslas un kultūras jomas un tajā strādājošo atbalstu visplašākajā nozīmē... Vai jūs šajā situācijā nesaskatāt pretrunu un iespējamu interešu konfliktu? Atbild LR kultūras ministre Helēna Demakova: – Ministrija tikai priecāsies, ja kāds no apvienotās padomes locekļiem kaut ko īpaši "lobēs" – piemēram, Normunds Šnē – kamermūziku, Dainis Stalts – tautas mākslu, Dita Rietuma – kino vai Nora Ikstena – latviešu literatūru. Pēc šādas analoģijas mēs varētu pieņemt, ka arī kultūras ministrs nedrīkst valdībā un Saeimā aizstāvēt kultūras budžetu, jo ministrs ir "ieinteresēts" lielākā kultūras jomas finansējumā. Mans kultūrpolitiskais lēmums – aicināt VKKF padomi uzņemties arī Nacionālās kultūras padomes pienākumus – ir vistiešākajā veidā virzīts uz to, lai cilvēki, kuri sniedz kultūrpolitiskus padomus, ir vienlaikus saistīti un praktiski atbildīgi par attiecīgo jomu. Tas ļauj kultūrpolitiku pietuvināt reālajai dzīvei, nevis teorētiskiem prātojumiem. VKKF padome apstiprina finansējuma sadali, balstoties uz nozaru ekspertu komisiju sniegtajiem atzinumiem, kā arī lemj par stratēģiskiem jautājumiem un mērķprogrammām. Runājot par "caurspīdību" – ja kāds cilvēks ir negodīgs, tad viņš nedrīkst būt ne VKKF padomes, ne Nacionālās kultūras padomes loceklis.