Kamēr skolotāji domā par algu paaugstināšanu un iespējamu streiku, LTV raidījums «De facto» izpētījis skolēnu sekmju rezultātus, vadoties pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, un secinājis, ka viszemākā izglītības kvalitāte varētu būt profesionālās izglītības skolās.
LTV «De facto» pētījums liecina, ka slikto rezultātu galā aptuveni 60% no skolām ir tieši profesionālās izglītības iestādes. Piemēram, Daugavpils būvniecības tehnikumā tie nesasniedz pat pusi no vidējā rādītāja valstī.
Pēdējie latviešu valodas centralizēto eksāmenu rezultāti
Labākais rādītājs valstī: Rīgas Franču licejs 80,32% no iespējamajiem 100% .
Vidējais valstī: 52,71%.
Daugavpils celtniecības tehnikums - tikai 19,05%.
Rezultāti angļu valodā
Labākais rādītājs: Rīgas Centra humanitārā vidusskola 88,41%.
Vidējais valstī: 56,16%.
Daugavpils būvniecības tehnikums 23,97%.
Rezultāti matemātikā
Labākais rādītājs: Rīgas Valsts 1.ģimnāzija 90,76%.
Vidējais valstī: 43,34%.
Daugavpils būvniecības tehnikumā 16,62%.
Kā redzams, te iezīmējas milzīga izglītības kvalitātes plaisa, un Daugavpils rezultāti ir dramatiski sliktāki nekā pat vidēji valstī, taču jāatzīmē, ka šī skola nav unikāla. Slikto rezultātu galā aptuveni 60% no skolām ir tieši profesionālās izglītības iestādes.
Ar divniekiem augstskolā īsti darīt nav ko. To arī apliecina Rīgas Tehniskās universitātes statistika. Proti, no šogad aptuveni četriem tūkstošiem jauniešu, kas tajā iestājušies, tikai 350 nākuši no šo skolu sola jeb aptuveni 8%.
Taču valsts veidotajai profesionālās izglītības politikai bija ambiciozs mērķis - ne tikai iemācīt profesiju, bet ielikt pamatus arī vēlmei studijas turpināt augstskolā, proti, lai jaunā paaudze pati izgudro būvniecības iekārtas, lai nav tikai tā, ka tās izgudro rietumvalstis, bet mēs protam vien ar tām strādāt.
«Šāda sistēma darbojas arī citās Eiropas valstīs. Tiem skolēniem slodze ir vēl lielāka, bet viņi iet uz to, viņi ir motivēti. Viņi grib ne tikai profesiju iegūt, bet arī cer uz augstāko, viņi ir labāk sagatavoti un konkurētspējīgi,» norāda Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dukšinskis.
Tāpēc arī šiem jauniešiem ir jāliek centralizētie eksāmeni, lai viņi, piemēram, varētu tikt Tehniskajā universitātē. Tomēr tas tā nenotiek.
«Šis jautājums par matemātiku ir būtisks, jo, pat būdams labs speciālists un, piemēram, apguvis metālapstrādi, ja viņam nebūs priekšzināšanas svarīgos priekšmetos, viņš tādā veidā sev nogriež ceļu,» saka Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.
Iemesli sliktajiem rezultātiem ir vairāki. Pirmkārt jau mācību stundas, piemēram, matemātikā šeit, Daugavpilī ir par 30% mazāk nekā vidusskolās, jo akcents ir uz profesijas apguvi. Otrkārt, ir
liela pedagogu rotācija, bet treškārt un galvenokārt – brāķis jau pamatizglītībā.
«Mēs saņemam ļoti daudz audzēkņu, vairāk nekā pusi ar ļoti zemām sekmēm. (..) Būsim atklāti, mums jāmāca bērniem daudz kas no jauna, piemēram, tajā pašā matemātikā. Viņš nezina pat astotās klases kursu. Bet viņš ir pabeidzis ar četrinieku, ar trijnieku. Un mēs viņam nevaram atteikt,» saka Daugavpils Būvniecības tehnikuma direktore Ināra Ostrovska.
Skola mēģina, piemēram, jauniešus matemātikā ievilkt jau caur profesijas prizmu. Šis tas arī sanākot. «Šodien matemātikas stundas ir diezgan daudz apmeklētas. Ja kādreiz gribējās kaut kur aizbēgt, tad šobrīd jau saka, ka nē, tur jāiet,» saka Ostrovska.
Taču ieinteresēt ar augstskolu jauniešus gan esot grūti
Trešdaļa pēc profesijas iegūšanas dodas uz ārzemēm pēc lielās naudas, un arī pašas augstskolas te nekādas atvērto durvju dienas neorganizē.
Valsts politikā satraukums par to nav jūtams. Pērn tapušā profesionālās izglītības satura reformā par vispārējās izglītības kvalitātes celšanu nav ne vārda. Dominē mērķi, kā labāk apgūt profesiju un sasaistīt to ar darba tirgu. «Mežā koks augs tāpat, metāls tāpat būs jāapstrādā, cilvēki būs jāaprūpē, pie friziera būs jāaiziet. Mašīnas būs jāremontē, to darīs automehāniķi. Tās būs citas, bet tomēr. Bez šā vidējā posma, kas nodrošina visus pakalpojumus, bez tā neiztiks,» bez lieka satraukuma teic Valsts izglītības satura centra direktora vietnieks Jānis Gaigals.
Un arī darba devēju organizācijas šim akcentam piebalso. Jo kā nekā viņiem vajag darba rokas, turklāt tūlīt, nevis robotu izgudrotājus – augsta līmeņa speciālistus, kas augļus varētu nest ilgākā laikā.
Kopumā līdzšinējā Eiropas naudas investīciju periodā
profesionālās skolas jau saņēmušas vairāk nekā 100 miljonu eiro,
arī nākamajā periodā summas ir līdzvērtīgas.
Uz jautājumu, vai tas ir stratēģiski pareizi, ka mēs ražosim un ieguldām lielus Eiropas Savienības līdzekļus tur, kur mums pēc daudziem gadiem būs darbaspēks jāimportē, jo mūsējais būs aizbraucis uz dārgākām algām, Gaigals atbild: «Nu mēs jau paņēmām uzreiz hop! Es teikšu, ja mēs par to domājam, tad, lūdzu, domājam tāpat kā vācieši. Vācieši ir ļoti konkrēti pateikuši, ka, sākot ar 2016.gadu, viņu darbaspēks pametīs vairāk nekā ieplūdīs, kas nozīmē, ka viņiem veidosies darbaspēka deficīts. Un viņiem ir ļoti konkrēti plāni, kā šo darbaspēku attīstīt.»
Komentējot redzēto, jāsaka, ka rezultātā sanāk šāda sakarība – vācieši un citas bagātās Eiropas valstis dod mums naudu, lai mēs sakārtojam profesionālo izglītības jomu. Mēs to darām, jaunieši apgūst profesiju un kā lēts, bet prasmīgs darbaspēks dodos uz to pašu Vāciju. Un strādā pie iekārtām, kas izgudrotas tur. Turpretī mūsu uzņēmumiem speciālistu kā nav, tā nav, bet izgudrot ko savu mēs nespējam. Vai šāda politika tiešām ir izdevīga Latvijai?