Murgu varā māte uzšķērž zīdaini, vīrietis nošauj kaimiņu «indētāju». Patiesi stāsti no tiesu psihiatrijas

Evija Hauka
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: TVNET

Šajā pavasarī Lietuvā lija asinis. Vismaz divas nežēlīgās slepkavības izdarīja cilvēki, kuriem, visticamāk, ir psihiski traucējumi. Pirms tam neviens viņu emocionālajam stāvoklim nebija pievērsis uzmanību. Prātam neaptveramus noziegumus psihiski slimi cilvēki izdara arī pie mums. 2015. gadā stacionāros ārstējās 116 par bīstamiem atzītu cilvēku ar psihiskiem traucējumiem.

Lietuvā marta nogalē 27 gadus vecais Egīdijs, raidot 21 šāvienu, nogalināja māti, tēvu, vecmāmiņu un tēva brāli. Izsniedzot ieroča atļauju, neviens nepamanīja, ka vīrietim ir psihiski traucējumi. Maijā šausmas turpinājās – 34 gadu vecs garīgi nelīdzsvarots vīrietis nogalināja savu māti un tēvu, ar lāpstu tiem nocērtot galvu. Un tie ir tikai baisākie psihiski slimu cilvēku izdarītie noziegumi, kuriem pievērsta pastiprināta uzmanība.

Statistikas dati par psihisko veselību nav pilnīgi. Zināms, ka 2015. gada beigās Latvijā uzskaitē atradās gandrīz 86 tūkstoši pacientu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem. Pēc cilvēku skaita, kas uzturas psihiatriskajos stacionāros, Latvija Eiropas Savienības valstu vidū ieņem piekto vietu. Noziegumos apsūdzētajiem un aizdomās turamajiem ik gadu tiek veiktas ap 800 tiesu psihiatrijas ekspertīžu. Aizpērn ārstēšana specializētā psihiatriskā slimnīcā ar apsardzi tika noteikta 20 cilvēkiem (2014. gadā – 32). Vispārēja tipa psihiatriskā slimnīcā nonāca 81 apsūdzētais, ambulatora ārstēšana tika noteikta 75.

Vai noziegumu izdarījušais ir atbildīgs par savu rīcību vai tomēr ne, jau vairāk nekā 20 gadu vērtē tiesu psihiatre Anita Apsīte. Viņa analizē asinis stindzinošus noziegumus izdarījušo psihisko stāvokli un iekšējos motīvus, bet tiesa, lemjot par cilvēka turpmāko likteni, balstās uz ekspertīzes atzinumu. Tieši viņa ieteica tiesai par pieskaitāmu atzīt Nikolaju Zikovu, kurš pirms sešiem gadiem kinoteātrī nošāva cilvēku, analizēja Gulbenes bērnudārza slepkavu. Anita Apsīte saka, ka sirdij tuvs ir arī pasniedzējas darbs Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kur viņa studentiem paver priekškaru uz tumšākajiem dvēseles dzīļu noslēpumiem. Kāpēc psihiski slimie izdara noziegumus, kāpēc apkārtējie nepamana, ka cilvēkam vajadzīga palīdzība, bet paši cilvēki ar domāšanas traucējumiem laikus nevēršas pie ārsta, stāsta Anita Apsīte.

Ar ko īsti nodarbojas tiesu psihiatrija un ar ko tā atšķiras no klīniskās psihiatrijas?

Tiesu psihiatrija ir medicīnas zinātnes nozare, kas pēta psihiskos traucējumus juridiski nozīmīgās situācijās – gan civilprocesa ietvaros, gan krimināllietās. Mums ir svarīgi saprast, vai un cik lielā mērā nozieguma izdarīšanu ietekmēja psihiskie traucējumi. Jāsaprot, ka ne visi cilvēki, kuriem ir psihiski traucējumi, ir tik neadekvāti, ka nesaprot savas rīcības cēloņus un sekas. Gadās, ka cilvēks noslēdz darījumu, bet pēc tam vēlas to anulēt, tāpēc sākas strīds, un viņš sūdzas: «Biju šokā, jutos kā apmāts, nesapratu, kas ar mani noticis!» Ja tiesa šos argumentus uzskata par pamatotiem un nosaka ekspertīzi, tiesu psihiatrs pēta, kāds bija cilvēka psihiskais stāvoklis konkrētajā situācijā. Krimināllietās, ja cilvēks noziedzīgā nodarījuma brīdī bijis tādā psihiskā stāvoklī, kas liedz saprast un vadīt darbības, tiesai jālemj, ko darīt – vai cilvēks ir pakļaujams cietumsodam vai tomēr jānosaka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Klīniskajā psihiatrijā pacients atnāk pie ārsta ar konkrētām sūdzībām – viņš meklē palīdzību un visu atklāti stāsta. Turpretim tiesu psihiatrijā ārsta un ekspertējamā intereses mēdz atšķirties. Reizēm, lai izvairītos no atbildības, ja izdarīts noziegums, vai saņemtu kompensāciju civiltiesiskā darījumā, cilvēks pārspīlē un tēlo. Dažkārt pretēji –

cilvēks ir psihiski slims, bet traucējumus slēpj, jo sabiedrībā viss, kas saistīts ar psihiatriju, tiek stigmatizēts.

Eksperta rīcībā ir visa medicīniskā dokumentācija, lietas materiāli, kurā liecinieki stāsta, ko redzējuši. Pirms cilvēks ierodas uz ekspertīzi, eksperts jau daudz ko par viņu zina.

Tiesu psihiatre Anita Apsīte
Tiesu psihiatre Anita Apsīte Foto: privātais arhīvs

Vai var būt tā, ka normāls cilvēks konkrētā situācijā kļūst neadekvāts un pēc tam atkal uzskatāms par normālu?

Ir īslaicīgi, pārejoši un hroniski psihiskie traucējumi. Jā - ir stāvokļi, kas uznāk un pāriet kā viļņi jūrā, piemēram, alkohola delīrijs. Cilvēkam ir aptumšota apziņa, viņš ir dezorientēts laikā un telpā, pārdzīvo masīvas redzes, dzirdes un taustes halucinācijas. Šāds stāvoklis var ilgt dažas stundas, diennakti vai divas, bet pāriet. Mēs – tiesu psihiatri – vērtējam konkrēto mirkli, kad izdarīts noziegums. Tāpat arī cilvēki ar galvas smadzeņu traumām var ciest no īslaicīgiem traucējumiem.

Tātad cilvēks mēnesi dzer, izklaidējas, uzdzīvo, līdz sākas delīrijs, kura laikā viņš ar nazi nodur trīs pudeles brāļus, bet izmeklēšanas laikā jau atkal ir spirgts kā gurķītis un pilnīgi vesels. Vai iespējams, ka viņš tiek atbrīvots no kriminālatbildības, jo nozieguma izdarīšanas brīdī nav valdījis pār sevi?

Var tikt sākts process par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu, bet varbūt arī ne...

Neizklausās taisnīgi… Vai tas liecina, ka sistēmā ir robi?

Nē, sistēmā robu nav. Kad cilvēks dzer, viņš zina, kā alkohols iedarbosies – būs labs noskaņojums, kļūs jautri, acis mirdzēs. Neviens nevar paredzēt, ka sāks rādīties velni, raganas, čūskas, kas nāks cilvēkam virsū, un viņam būs jāatkaujas no briesmoņiem. Šajā gadījumā cilvēks rīkojas psihisko traucējumu ietekmē.

Cilvēks nezina, ka pūķi, zirnekļi, astoņkāji, no kuriem viņš atkaujas ar nazi, ir viņa sieva un bērni.

Atkarībā no psihiskās veselības kopumā cilvēks no šī stāvokļa iziet kā pilnīgi vesels vai arī ar psihiskiem traucējumiem. Eksperts tiesai rekomendē kādu no medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem.

Foto: TVNET

Tad jau var gadīties, ka cilvēks, kas delīrijā izdarījis noziegumu, nenonāk piespiedu ārstēšanas iestādē?

Es tikai sniedzu atzinumu, kuram ir rekomendējošs raksturs. Ja cilvēks ir reaktīvi depresīvs, bezgala nožēlo izdarīto, mēģina atlīdzināt vainu, saprot, ka tas notika dzeršanas dēļ, un no tās dienas «ne pilienu», tiesa, sakot galavārdu, to visu ņem vērā. Ja cilvēks psihiskā stāvokļa dēļ nav bīstams un redzam, ka ir pilnīgi vesels, kādus līdzekļus viņam būtu jāpiemēro? Tomēr, manuprāt, robs likumdošanā ir, un tas, ka nav iespēju piemērot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus tieši atkarību slimniekiem. Padomju laikos tādi bija…

Kamēr alkoholiķis vai narkomāns atradās piespiedu ārstēšanas iestādē, ģimene atpūtās, sakārtoja attiecības, stabilizēja mikroklimatu.

Narkoloģijas centros esošajiem uzlabojās veselība, viņi strādāja, paši apmaksāja uzturēšanos un sūtīja naudu ģimenei. Mana pārliecība: šādam piespiedu līdzeklim ir jābūt. Ko psihiatriskajā slimnīcā darīs alkohola atkarīgs cilvēks? Viņš ir psihiski vesels!

Reālajā dzīvē ne visiem cilvēkiem, kas dzēruši mēnesi, sākas smaga psihoze. Tā parasti sākas tiem, kuriem ir alkohola izmainītas smadzeņu struktūras, agrāk bijušas smadzeņu traumas vai psihiski traucējumi. Tādos gadījumos arī pēc psihozes beigšanās saglabājas psihiski traucējumi.

Dēmons, kas runā caur bērna vēderu

No noziegumu aprakstiem, kas izdarīti prāta aptumsumā, mati ceļas stāvus!

Psihotiskie traucējumi var būt dažādu iemeslu dēļ - gan alkohola, gan psihisku slimību izraisīti. Šādā stāvoklī cilvēks var būt ļoti bīstams sabiedrībai, jo pārdzīvo dažādas dramatiskas ainas, kas neatbilst realitātei. Un tā… Pirms vairākiem gadiem kāda sieviete pārdzīvoja īstenās redzes un dzirdes halucinācijas, kas sākās pievakarē. Tas notika pēc tam, kad viņa pārtrauca lietot alkoholu, ko bija darījusi vairākus mēnešus. Viņas septiņus mēnešus vecais zīdainis ar viņu sarunājās (sievietei tā bija realitāte). Kad viņa pienāca tuvāk, izrādījās, ka skaņa nāk nevis no mazuļa mutes, bet gan no vēdera. Mātei radās pārliecība, ka zīdainī iemājojis ļaunais gars, kas jādabū laukā.

Izbiedēta un trauksmaina, viņa skrēja pie kaimiņiem, lūdza svētbildes un Bībeli. Nesaprazdami, kas notiek, kaimiņi izpildīja jaunās sievietes lūgumus.

Sieviete atgriezās mājās, bet nekas nemainījās – viņa turpināja piedzīvot dzirdes halucinācijas, kas stiprināja viņas pārliecību par dēmona esamību. Lai tiktu vaļā no briesmoņa, māte ar nazi pāršķēla bērnam vēderu, rāva iekšējos orgānus, sagraizīja rīkli un pāršķēla muti no vienas auss līdz otrai. Sagadīšanās dēļ kāds pamanīja notiekošās šausmas, izsauca ātro palīdzību un policiju. Bērniņš izdzīvoja. Tas viss notika ar psihiski veselu sievieti, kurai bija abstinence ar masīvām halucinācijām(alkohola delīrijs).

Kur bija tuvinieki, kaimiņi? Vai tiešām iepriekš nebija manāmi briesmu signāli?

Ir simptomi, pēc kuriem var pateikt, ka cilvēks sāk kļūt bīstams, bet ir arī neparedzami psihiski traucējumi. Minētajā gadījumā sieviete pirmo reizi dzīvē pārdzīvoja šādu psihotisku epizodi. Ja tuvinieki ir informēti, kā psihiskie traucējumi izpaužas konkrētam cilvēkam, kādas ir saasinājuma pazīmes, viņi spēj tos savlaicīgi atpazīt un rīkoties, kamēr vēl cilvēkam vēl ir saglabājušās kritiskas spējas, kuru psihozē vairs nav.

Tad ir būtiski, lai būtu atbalsta personas, kas teiktu: «Ejam pie ārsta, palietosim zāles.»

Diemžēl joprojām eksistē stereotips, ka par sarežģījumiem domāšanā jākaunas, tāpēc cilvēki problēmas atklāj nelabprāt. Nevienam nav kauns būt slimam ar tuberkulozi vai seksuāli transmisīvajām slimībām, bet psihiski traucējumi ir stigma! Patiesībā vajadzētu otrādi.

Katrs cilvēks un gadījums, ar ko strādājat, ir unikāls...

Ne gluži - daudz ir trafareta darba. No visiem gadījumiem, kad veicu ekspertīzi, tikai 15% rekomendēju personu atzīt par nepieskaitāmu vai ierobežoti pieskaitāmu. Manā skatījumā procesa virzītāji ekspertīzes nereti nosaka bez pietiekama pamatojuma. Tas apbēdina, jo izrādās, ka tas, ko gadiem mācu studentiem, daļai ir aizgājis secen. Rezultātā – izmeklēšanas process pagarinās, nelietderīgi tiek iztērēti jau tā niecīgie veselībai atvēlētie resursi. Jā, ekspertīzes, kas ir procesuāla darbība, tiek finansētas no veselības budžeta.

Foto: TVNET

Jūsu lēmums bija būtisks, kad vīrietis kinoteātrī nošāva cilvēku, kurš viņam aizrādīja par čabošu popkorna paku. Slepkava tika atzīts par pieskaitāmu. Tomēr kā normāls cilvēks var šaut uz otru komiska strīda dēļ?

Pēdējās darbības pirms noziedzīgā nodarījuma bieži vien ir maznozīmīgas, nevainīgas, bet mēs nevaram zināt, kā persona jutusies stundu, diennakti un mēnesi iepriekš, kā izpratusi situāciju, kā briedis iekšējais emocionālais konflikts. Tāpēc gadās, ka niecīgs starpgadījums kalpo kā pēdējais piliens šaušalīgam nodarījumam.

Slepena organizācija ar lāzeru iekļūst smadzenēs un pūš indi pa atslēgas caurumu

Kāpēc psihiski slimie izdara noziegumus?

Pie smagiem psihiskiem traucējumiem pieder halucinācijas, it īpaši dzirdes. Tās ir tik intensīvas un bieži vien pavēlošas, ka cilvēks nevar nepaklausīt un rīkojas atbilstoši balsīm savā galvā. Paredzēt nav iespējams –

balsis gadiem var pavēlēt brokastīs ēst pārslas ar pienu, kas nevienam nekaitē, bet tad vienu dienu teikt: «Paņem cirvi un nogalini visus, kas gadās ceļā.»

Murgi ir smagi psihiski traucējumi, un tiem nav nekāda sakara ar sliktiem sapņiem. Šajos gadījumos cilvēks ir pārliecināts par savu ideju atbilstību realitātei un viņu nevar pārliecināt ar loģiskiem argumentiem un pierādījumiem, jo viņu vada doma par noteiktu faktu esamību. Murgi var būt saistīti ar indēšanu, kaitēšanu, izsekošanu. Visbiežāk noziegumus izdara tie, kas ir pakļauti izsekošanas murgiem. Viņi mēdz būt pārliecināti, ka slepenas organizācijas vai bandas viņus novēro, noklausās, iedarbojas uz smadzenēm, sirdi un dzimumorgāniem. Visbiežāk murgu varā esošajiem šķiet, ka ļaunie spēki iedarbojas tieši uz šīm trim sfērām. Kāpēc, mēs nezinām, bet par to liecina klīniskie novērojumi. Slimie cilvēki ir pārliecināti, ka

viņiem atņem domas, ieliek svešas domas, sakaltē smadzenes, liek apstāties sirdij, ietekmē sirdsdarbību, izrauj sirdi, iekar to tievā diedziņā, kas kuru katru mirkli var pārtrūkt.

Šie cilvēki ir pārliecināti, ka zina, kurš un kā uz viņiem iedarbojas, piemēram, kaimiņš pa spraugām pūš indīgu gāzi, lai izraisītu veselības traucējumus. Nu, cik ilgi to var ciest? Sākumā cilvēks aizsargājas: uzbūvē otru sienu, aizlīmē logus, sūdzas iestādēm, policijai. Kad neviens nepalīdz, cilvēks sāk izrēķināties ar ienaidniekiem. Var gadīties, ka viņš slimīgo domu iespaidā pamet dzīvesvietu un sāk klaiņot, pārceļas no vienas pilsētas uz citu, zaudē darbu, iztikas līdzekļus, bet, lai nenomirtu badā, veikalā zog maizi un kefīru. Tie ir noziedzīgi nodarījumi, kas izdarīti ar netiešu murgu motivāciju. Ekspertīzes laikā eksperts izvirza hipotēzi: vai persona būtu zagusi, ja tai nebūtu psihisku traucējumu? Nē, nebūtu, jo cilvēks darbu, dzīvokli, sociālo statusu - visu zaudēja slimības dēļ.

Vai cilvēkam var palīdzēt ar medikamentiem?

Var, tikai viņš nezina, ka ir jāiet pie ārsta. Viņš dzīvo savā realitātē, kurā ir jācīnās ar ļaunajiem spēkiem. Lūk, kāds gadījums. Nepilnus 30 gadus vecam vīrietim, kuram bija laba izglītība un darbs, sāka likties, ka Rīgā no krāna tek indīgs ūdens. Viņš pat sajuta izmaiņas organismā. Nekas nelīdzēja, tāpēc viņš pārcēlās dzīvot uz nelielu, nomaļu pilsētu. Viņš iekārtojās četru dzīvokļu mājā ar malkas apkuri.

Drīz vien viņš pamanīja, ka pirmā stāva kaimiņš viņam kaitē – vakaros kurina krāsni, no kuras dūmi pa spraugām iekļūst viņa mājoklī.

Reizēm indīgie dūmi ietin visu namu un pat rajonu. Skaidrs, ka šādā situācijā briest konflikts. Slimais cilvēks, kurš nekad nav bijis pie psihiatra, pārmet kaimiņam, kurš savukārt dievojas, ka neko sliktu nedara. Slimais sūdzas būvinspekcijai, kas ierodas un patiesi atrod kaut kādas spraugas. Pirmā stāva kaimiņš iegulda līdzekļus remontā, pārbūvē krāsni, bet tas nelīdz – dūmi aizvien nāk. Murgu apsēstais vēlās vakara stundās kaimiņa logos spīdina lukturi, lai uzzinātu, ar ko kaimiņš viņu indē.

Pārējie kaimiņi, saprotot, ka notiek kaut kas nelāgs, gadu pirms traģēdijas izmisuši rakstīja visām instancēm, līdz pat prezidentam:

«Lūdzu, palīdziet! Viņš nav normāls cilvēks. Ja neko nedarīsiet, būs upuri!»

Psihiski slimais nopirka ieroci, sagaidīja kaimiņu un no neliela attāluma nošāva. Pēc tam viņš ieroci izmeta. Policija un pašvaldība zināja par konfliktu, bet nevienam neienāca prātā, ka cilvēkam ir smagi psihiski traucējumi. Sākumā šķita, ka viņa darbība ir mērķtiecīga un motīvi loģiski. Diemžēl psihiatrijā no šādiem gadījumiem nevar izvairīties, bet sacīt, ka psihiski slimie izdara vairāk noziegumu nekā veselie, nekādā gadījumā nevar.

Kas ir «snaudošā slimība», kāpēc jauks, sirsnīgs cilvēks dažu mēnešu laikā kļūst aizdomīgs un agresīvs, ko nozīmē «Dieva tiesa» un ko senos laikos darīja ar tiem, kas «līdzinās mežonim vai mazam bērnam», lasiet TVNET turpmāk.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu