«Veceņu vardarbība pret gribētām sievietēm transportā, veikalā, arī dzemdību namā»

«Vardarbība dzemdniecībā ir vardarbības sistēmas sastāvdaļa,» saka Šulcs. Pēc viņa domām, dzemdniecības vardarbība mūsu sabiedrībā tiek akceptēta, jo tajā ir augsts vardarbības līmenis.

Turklāt ir daudz slēptu vardarbības formu, par kurām sabiedrībā tikpat kā nerunā. Ir vardarbība pret grūtnieci un māti ar mazu bērnu, ir sievietes vardarbība pret otru sievieti, sievietes vardarbība pret vīrieti, bērnu vardarbība pret pieaugušo, piemēram, pedagogu. Maz tiek runāts par to, ka daudzi cilvēki ir vardarbīgi pret sevi un līdz ar to arī pret citiem. «Mani biedē Stambulas konvencijas par vardarbību pret sievieti parakstīšana.

Tajā kā vardarbnieks tiek pozicionēts vīrietis, bet var būt arī tā, ka sievietes sociāli emocionālā vardarbība ir lielāka un bīstamāka.

Sieviete «iekož» ar vārdiem un darbībām, bet šāda veida vardarbība netiek atpazīta un apzināta.» Šulcs uzsver, ka vardarbība vienmēr ir kompleksa.

Vardarbība pret grūtnieci var būt brutāla izturēšanās, empātijas trūkums komunikācijā, rupjas piezīmes. Jāņem vērā, ka, esot bērna gaidībās, sieviete ir ļoti ievainojama, jo viņas psihe ir izmainītā stāvoklī. Šulcs saka, ka vardarbība var būt vērsta arī pret vīrieti – topošo tēvu, kuram mazuļa, it īpaši pirmā, gaidīšana ir sarežģīts, satraukuma pilns dzīves posms.

«Šajā laikā topošie vecāki, no vienas puses, ir priecīgi satraukti, no otras, viņus biedē pārmaiņas, atbildība par mazo cilvēku. Jutekļi ir saasināti, jo īsā laika posmā jāiemācās jaunas prasmes un attieksmes. Personāla uzdevums ir ne vien panākt, lai sieviete un bērns ir dzīvi un fiziski veseli, bet arī rast atbildes uz tūkstošiem mazu jautājumu, kas rodas vecākiem. Personālam jāpalīdz pārim apgūt sociālas prasmes – kā turēt bērnu, kā pozitīvi pieņemt vienam otru, lai abi spētu funkcionēt kā vecāki.» Līdzās izciliem – empātiskiem un augsti profesionāliem medicīnas darbiniekiem ir arī neiejūtīgi un agresīvi.

Sabiedrības ignoranto attieksmi pret dzemdniecību kā seksualitātes sastāvdaļu raksturo fakts, ka grūtniecības un dzemdību aprūpes tēmas netiek iztirzātas skolā. «Normālā, cilvēcīgā valodā nestāsta, kā izturēties, rīkoties, risināt problēmas. Tas pastiprina trauksmi, kas ir vardarbības pamatā.»

«Grūtniecība un dzemdības ir apliecinājums tam, ka sievietei bijis vismaz viens dzimumakts, ka kāds vīrietis viņu ir gribējis. Kāpēc es to pieminu? Tāpēc, ka ir pret grūtniecēm agresīvas sievietes, kuru iekšējais motīvs ir skaudība.» Šulcs ar nepatiku atceras gadījumu, kā pirms daudziem gadiem kopā ar dzīvesbiedri, kura tobrīd gaidīja mazuli, braucis autobusā uz Valmieru. «Mēs abi, jaunie, topošie vecāki, iekāpām autobusā – jābrauc divas stundas. Vienīgā brīvā vieta bija blakus kasierei.

Pieklājīgi palūdzu, vai sieva, kurai bija redzams paliels vēders, drīkst apsēsties. Konduktore rupji atcirta: «Nē.»

Kad centos viņu pierunāt, konduktore teica, ka es esot piedzēries. Tā bija prātam neaptverama pieredze!»

«Veceņu vardarbība transportā sit augstu vilni,» saka Šulcs. Viņš atceras, kā nesen tramvajā iekāpusi sieviete ar bērna ratiņiem un nedaudz ar tiem pieskārusies cienījama vecuma kundzei. Tā sākusi tik nešpetni lamāties, ka Šulcs solījies izsaukt policiju, ja dāma neapstādinās negatīvo vārdu plūdus.

Emocionālai un verbālai vardarbībai pret grūtnieci parasti ir seksuāls konteksts. «Tātad: ja man tajā jomā nekā nav, mani neviens negrib un nesamīļo, es ienīstu sievieti, kuru mīl un grib. Ja sieviete ir samīļota, viņa ir profilaktiski potēta pret nīgrumu.

Pat ja sieviete ir jau krietni gados, viņa ir izjutusi mīļumu, atzīšanu, izbaudījusi kopā būšanu, tāpēc nekad nevērsīs dusmas pret grūtnieci.

Viņai ir ko atcerēties, viņa ir saglāstīta un piepildīta.»

Šulcs saka, ka, piemēram, Krievijas impērijā vecmāšu institūcijā darbā ņēma tikai precētas sievietes, kurām bija vismaz trīs bērni un harmoniska laulība.

«Mūsu sabiedrībā ir daudz no vardarbības cietušu cilvēku. Turklāt cauri laikiem iet izvarošanas kultūra. Meitenēm no seniem laikiem nācies cīnīties pret apgrābstīšanu, rupjām piezīmēm. Ja kāda laimīga grūtniece apgāž viņas priekšstatu par dzīves brutalitāti, sievietē uzvirmo niknums, un tad atliek tikai solis līdz emocionālai vardarbībai.»

Kāpēc Latvijā ir zema dzimstība? Tāpēc, ka dzimtu vēsturē ir daudz brutalitātes.

Spontānais aborts, tīrīšana, sāpes, personāla ņirgāšanās. Tā nav pārāk sena vēsture, kuras sekas iestiepjas šodienā.

«Padomju laikā tas nebija nekas neparasts, ka sievieti, kura pēc spontānā aborta atvesta uz tīrīšanu, personāls iepļaukā, lai nekliedz.» Šulcs atceras kādas klientes stāstu. 20. gadsimta 80. gados 16 gadu vecu meiteni māte atveda uz slimnīcu, kur piesēja pie krēsla un piespiedu kārtā izdarīja abortu.

Nebūt ne padomju laikā, pirms gadiem desmit medicīnas māsa sāpēs kliedzošai grūtniecei uzkliedza:

«Pirms deviņiem mēnešiem kājas mācēji paplest? Tagad cieties, nav ko brēkt!»

Drausmīgu, nevērīgu attieksmi dzemdību namā piedzīvoja arī Karīna. Lai gan viņai tās bija pirmās dzemdības, personāls neko nepaskaidroja – ar garu āķi pārdūra augļūdeņus un atstāja mokoties sāpēs. Atņēma pat lielo bumbu, uz kuras sieviete bija uzgūlusies, lai mazinātu sāpes. Mazulim bija nedaudz lauzts atslēgas kauls, bet neviens nepateica, ka bērnu nedrīkst nēsāt uz rokām.

Tieši tāpēc, ka baisu dzemdību stāstu ir daudz, kā alternatīva sistēmas vardarbībai radās mājdzemdību kustība.

Tā apliecināja, ka sieviete ir brīva! Viņa var izvēlēties, kur dzemdēt!

Šulcs uzskata, ka uzbāšanās ar reliģisku literatūru un evaņģēlistu padomiem brīdi pirms dzemdībām raksturojama kā emocionāla vardarbība. «Sieviete šajā brīdī vēlas racionālus padomus un atbalstu, nevis reliģiskus murgus.» Turklāt medicīnas iestādēm vajadzētu padomāt, kādi cilvēki strādā dzemdību nodaļas reģistratūrā un apsardzē, jo emocionālu vardarbību grūtniece var piedzīvot arī no palīgpersonāla puses. Piemēram, kāda darbiniece var aizvainojošā tonī aizrādīt, ka sieviete kaut ko neprot, vai nīgri uzrūkt: «Kāpēc nav pases?»

«Sievietes saka, ka dzemdību procesa laikā, kas mēdz ilgt pat desmit un vairāk stundas, viņas jūtas ļoti vientuļas. Ir jābūt kādam, kurš iedod padzerties, palīdz apmainīt kreklu, kas kļuvis mitrs. Varbūt sievietei gribas pačurāt vai iedzert tasīti kafijas. Vīrieša klātbūtne viņai ir ļoti svarīga.»

Ja kāds vīrietis šaubās, es aicinu: neprāto daudz, vienkārši esi kopā ar savu sievieti!

Vardarbība pret tikko jaunu dzīvību pasaulē laidušu sievieti var izpausties nevērīgā attieksmē. Piemēram, bērnam ir dzemdību patoloģija – viņš atrodas intensīvās terapijas nodaļā un netiek rādīts mātei. Sievietei taču gribas kaut vai tikai uz mirkli pieskarties mazulim, paskatīties, kā viņš elpo un čuč! «Es, pati bez spēka, cīnījos kā lauvene par to, lai varētu paņemt savu mazuli rokās. Tikai uz mirkli,» stāstīja kāda māmiņa.

Šulcs atceras kādu senu notikumu. Reiz viņš savu mazuli aiznesis pie neirologa. Tas pētījis, grozījis un teicis: «Redziet, ūdensgalva!» Tad izrakstījis barbiturātus, glikozi un citus spēcīgus medikamentus. Jaunie vecāki skatījušies un brīnījušies: mazais labi ēd, visi refleksi darbojas. «Nedevām medikamentus. Gaidījām ultraskaņas skenēšanu, kura parādīja, ka bērns ir vesels.»

Iespējams, ka neirologs vienkārši meklēja darbu, baidoties, ka viņa slodzi saīsinās, ja jau visi bērni rajonā veseli.

Pārmaiņu treneris saka, ka rūgtums saistīts ar smagu, līdz galam neizsāpētu un nenoslēgtu pieredzi. «Zaudēta grūtniecība, aborti, pēc dzemdībām miris bērns. Šīs pieredzes beidzas medicīniski, bet kas notiek ar cilvēka psihi un dvēseli, nevienu neinteresē.

Ir tik daudz ģimeņu ar neaizvērtām emocionālām brūcēm.

Tas neļauj pilnvērtīgi dzīvot un veidot attiecības. Tas rada nepilnvērtības sajūtu un bailes no jaunas grūtniecības.»