Maksas sabiedriskais medijs ir neizbēgams (208)

Politiķi pret spēcīgu un neatkarīgu sabiedrisko mediju

Komerc- un sabiedriskos medijus Latvijā uzrauga Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb NEPLP, kuru ievēl Saeima. Padomes funkcijas nosaka Elektroniskais plašsaziņas līdzekļu likums, par pienākumu uzliekot padomei iecelt sabiedrisko mediju (LTV un Latvijas radio) ģenerāldirektorus un apstiprināt tā saucamo sabiedrisko pasūtījumu. Padomes šefs kopš 2007.gada ir Ābrams Kļeckins.

Šovasar Saeimā tika apstiprināts jaunais Elektroniskas plašsaziņas līdzekļu likums, un padomes locekļu izvirzīšana joprojām ir politiķu varā. Kādēļ? Tam ir precīzs skaidrojums - politiķiem ir izdevīgi iecelt lojālus vasaļus mediju uzraudzības padomē NEPLP, lai ik pa laikam tiem atgādinātu par savu partiju sponsoru politbiznesa interesēm, un arī ar viņu palīdzību pie vajadzības turēt ciešā pavadā sabiedrisko mediju vadību, cenzējot programmu saturu, izēdot neērtos žurnālistus utt.

Ir grūti noliegt apgalvojumu, ka pēc būtības varas partijas ar ilgstoši piekoptu sistēmas nesakārtošanu ved sabiedriskos medijus uz likvidāciju, sistemātiski graujot to reputāciju sabiedrības acīs, līdz brīdim, kad vairumam būs vienalga, vai LTV un LR ir sabiedriskais vai iznomāts komercmedijs.

NEPLP nerūp objektīvas informācijas pieejamība sabiedrībai

Spilgts piemērs, kas skaidri parādīja NEPLP attieksmi pret savu svarīgāko pienākumu - sniegt iedzīvotājiem daudzpusīgu, objektīvu un neatkarīgu informāciju, ir t.s. atgadījums ar bojātu “horizontālo taimkodu”.

2008.gada rudenī, dienu pirms Krievijas Valsts domes vēlēšanām, LTV izņēma no ētera filmu par Krievijas prezidentu “Putina sistēma”. Toreizējais LTV ģenerāldirektors Holšteins aizbildinoties meloja, ka bijis bojāts “horizontālais taimkods”. Pēc trīs dienām viņš no amata atkāpās, Holšteina vietniekam Edgaram Kotam ieņemot Zaķusalas LTV ēkas 19.stāva kabinetu. Kļeckina padome mazgāja rokas nevainībā, kaut arī ir pilnīgi skaidrs, ka pēkšņās programmas izmaiņas nevarēja būt LTV iniciatīva, bet bija NEPLP iniciētas.

LTV tērē vairāk nekā nopelna, kropļojot tirgu

Televīziju savstarpējā konkurence ir pozitīvs moments, bet tikai tad, ja konkurence ir līdzvērtīga. Latvijas televīzija saņem finansējumu no valsts, papildus miljonu ienākumus gūstot no darbības reklāmas tirgū, kas savukārt ir vienīgais ienākumu avots komerctelevīzijām. Politiķi paši atzīst, ka šādi gadiem ilgi tiek kropļots mediju reklāmas tirgus, tomēr neko nedara, lai mainītu sabiedrisko mediju finansējumu.

Nelīdzvērtīgas konkurences paraugs izpaužas arī NEPLP, izvēloties nacionālā pasūtījuma izpildītājus. Jau pieminētais mediju likums pieļauj iespēju arī komerctelevīzijām pretendēt uz t.s valsts pasūtījumu, tomēr tā ir tikai padomes prerogatīva, kam piešķirt un kam ne. Līdz šim valsts finansējums sabiedriskā pasūtījuma formā gandrīz vai automātiski aiziet LTV, piešķirtās naudas izlietojums un kritēriji tās tērēšanai nav zināmi, tikai fakts – sabiedrisko pasūtījumu pilda LTV ar 7,5% auditoriju...

Tas rada pamatu diskusijām, vai LTV ir vienīgais sabiedriskā pasūtījuma cienīgais subjekts, apmierinot sabiedrības dažādās intereses, piedāvājot daudzpusīgu un objektīvu informāciju?

Latvijas mediju reklāmas tirgus kropļošana var turpināties vēl ilgi; Saeimas atbildīgās komisijas vadītāja I.Circene sarunā ar TVNET atzīst – tā kā valsts nespēj LTV nodrošināt ar “pietiekamu finansējumu”, televīzija saņem līdzekļus gan no valsts, gan reklāmas ieņēmumiem.

Viņa gan nepaskaidroja, ko nozīmē šis “pietiekamais finansējums” - vai tā ir retorika vai ezotēriska naudas summa, kas mainās atkarībā no LTV (ne)spējas veikt saimniecisko darbību? Nav noslēpums, ka LTV saņem papildu finansējumu par valstiski svarīgu pasākumu/notikumu atainojumu televīzijā. Kaut vai šovasar Latvijas Televīzijas šefa Edgara Kota izbazūnētā priekšvēlēšanu diskusiju nerīkošana LTV, beigās tomēr saņemot prasītos papildu līdzekļus no valsts.

LNT un TV3 var pamest bezmaksas kanālus

Ja sabiedrisko mediju finansējuma modeļa varianti arī turpmāk kā neērti tiks svītroti no politiķu dienaskārtības, tad varam sagaidīt nacionālo komerctelevīziju lēmumu pamest bezmaksas kanālus, kā jau tas ir izskanējis publiskajā telpā. Kopš pārejas no analogās apraides uz virszemes ciparu televīziju TV5 jau vairs nav atrodama bezmaksas “paketē”. Ne jau tādēļ, ka negribētu, bet Lattelecom pieprasītā cena no katra nacionālā kanāla par ciparu apraidi ir stipri lielāka nekā pārējās divās Baltijas valstīs.

Un, ja arī LNT un TV3 pametīs bezmaksas ciparu virszemes apraidi, atlikušie divi sabiedriskās televīzijas kanāli turpinās nodrošināt peļņu “Lattelecom”, jo būs spiesti maksāt divtik - likums liedz sabiedriskajai televīzijai pamest bezmaksas ciparu apraidi...

Šāda situācijas modelēšana neatbildētus atstāj vairākus būtiskus jautājumus, ja pieņemam, ka Saeima neko nedarīs lietas labā. Piemēram, kas notiks ar sabiedrisko pasūtījumu, vai maksas komerckanāli varēs uz to pretendēt, ņemot vērā apstākli, ka pašreizējai LTV vadībai nav piedāvājuma, kas piesaistītu vairāk skatītāju?

Kā arī, kādā informācijas telpā tiks pamesti mazturīgie un arī nomaļāko lauku apvidu iedzīvotāji, kuru izvēle būs ļoti šaura - mazkvalitatīvais LTV vai restranslētie Krievijas televīzijas kanāli, kuri ir stingrā Kremļa uzraudzībā vai viegli ietekmējami promaskavisko spēku placdarmi Latvijā?

Abonentmaksa ir nodoklis par neatkarību no valdošās varas

Ja tiešām jaunās Dombrovska valdības prioritāte ir iedzīvotāju labklājības celšana, kas demokrātiskā valstī iet roku rokā ar efektīvas, ekonomiskas, atklātas un demokrātiskas valsts pārvaldes nostiprināšanu, tad valdībai un tās pārstāvniecībai Saeimā jāpietiek politiskās gribas abonentmaksas ieviešanai sabiedriskajiem medijiem. Un tas, protams, pavērtu arī iespējas normalizēt mediju tirgus situāciju, pieļaujot vienlīdzīgas vai vismaz samērīgas konkurences nosacījumus visiem tirgus dalībniekiem.

Obligāta abonentmaksa Latvijas 740 000 mājsaimniecībām atrisinātu neatkarīga finansējuma problēmu, liedzot viegli ietekmējamu varas partiju ruporu sabiedrisko mediju personā. Diemžēl pašreizējais ekonomiskais klimats valstī, ar gaidāmajiem nodokļu paaugstinājumiem, ir pavisam nepateicīgs laiks šādai iniciatīvai. Politiķiem, kuriem būtu jāmeklē izpratne sabiedrībā, skaidrojot iemeslus un pozitīvās sekas finansējuma modeļa maiņai, atgaiņājās ar standarta frāzēm – ko jūs, gribat uzlikt vēl lielāku nodokļu slogu iedzīvotājiem?! Un tādā garā...

Pretojās tie paši politiķi, kas ar vieglu roku radījuši ne mazumu ačgārni un ne līdz galam izsvērtus jaunus nodokļus, kuru ieviešana valstij un privātajiem izmaksā dārgāk nekā nodrošina ienākumus budžetā...

1999.gadā toreizējā NRTP šefa Ojāra Rubeņa vadībā Saeimai piedāvāja Latvijas radio un LTV finansēt no abonentmaksām - trūcīgākajām mājsaimniecībām par LTV un LR kopā būtu jāmaksā Ls 0.60 mēnesī, bet turīgākajām — Ls 1.50. Četrus gadus vēlāk par abonentmaksu ieviešanu atsāka runāt arī Imanta Rākina vadītā NRTP, tomēr atdūrās pret to pašu politiķu iegribu saglabāt vājus un ietekmējamus sabiedriskos medijus.

2009.gada pavasarī Eiropas Raidorganizāciju asociācijas (EBU) vadība izteica priekšlikumu Dombrovska valdībai ieviest zemāko Eiropā obligāto abonentmaksu mājsaimniecībām - 2.10 lati mēnesī, iespēju robežās diferencējot jaunā nodokļa piemērošanu mazāk turīgajiem.

Sabiedriskais medijs pilda sargsuņa funkciju

Latvijas valstij savas naudas nav daudz, bet varbūt saprāta driskas ir palikušam tik, lai neļautu pašiem sevi apzagt, liedzot pieeju objektīvam politiskās dzīves atspoguļojumam, jēdzīgām informatīvi analītiskām programmām, kvalitatīviem bērnu un pusaudžu raidījumiem, kultūras un izglītības programmām utt. Jeb visam tam, kā dēļ sabiedriskos medijus Eiropā uzskata par demokrātiskas valsts reputācijas un pilsoniskās sabiedrības spoguli.