Viņus dedzināja uz sārta, «ārstēja» ar elektrošoku, bet viņi bija, ir un būs 7 –15 % (285)

Zinātnieki izpētījuši, ka pasaulē varētu būt apmēram 7 – 15 % cilvēku, kuri šādi atšķiras no vairākuma. Tiek lēsts, ka pasaulē kopumā varētu būt apmēram 500 miljoni šādu cilvēku. Zinātnieki ir izpētījuši, ka starp vīriešiem ir vairāk šīs grupas pārstāvju nekā starp sievietēm. Tāpat ir zināms, ka viņi ir emocionālāki, radošāki, mākslinieciskāki. Arī bagātāki – 2006. gadā Lafajetes koledžas (Lafayette College) pētījumā noskaidrots, ka šīs grupas vīriešiem ienākumu līmenis mēdz būt par 15 – 26% augstāks nekā pārējiem.

Viņi valda pār pasauli

Šo cilvēku īpatsvars ir neparasti augsts radošajās profesijās – daudzi ievērojami un izcili aktieri, rakstnieki, komponisti un mākslinieki ir tieši no šīs grupas. Vairāki ir vispāratzīti ģēniji. Sazvērestību teoriju piekritēji mēdz spriedelēt, ka viņi valda pār pasauli. Kaut kādā ziņā ir pamats tā domāt. Zinātnieki ir izpētījuši, ka daudzi no viņiem spēj ātrāk un efektīvāk uztvert un apstrādāt informāciju. Tādēļ nereti kļūst par veiksmīgiem vadītājiem, līderiem. No viņu vidus nāk ļoti ietekmīgi un slaveni politiķi un karavadoņi. Vismaz trīs tiek uzskatīti par vēsturiskām leģendām.

Neskatoties uz to, līdz pat pagājušā gadsimta beigām uz viņiem raudzījās ar aizdomām. Daudzās valstīs viņu atšķirība tika uzskatīta par novirzi no normas, nepareizu audzināšanu vai pat slimību. Vēl salīdzinoši nesen – 20. gadsimta otrajā pusē viņus «labot» mēģināja ar hipnozi, psihoterapiju, elektrošoku un pat smadzeņu ķirurģiju. Bijušajā Padomju Savienībā tikai ap 1986. gadu tika oficiāli atzīts, ka šādi cilvēki pelnījuši saprotošu, atbalstošu attieksmi.

Sadedzināmi nelabā kalpi

Visbriesmīgākā bija Baznīcas attieksme. Viduslaikos inkvizīcijas fanātiķi dedzināja šos cilvēkus uz sārta un apgalvoja, ka tos vada pats nelabais. 19. un 20. gadsimtā Baznīcas skolās bērniem ar šādām atšķirībām klājās ļoti grūti. Nereti ar skarbu fizisku piespiešanu viņus centās pievērst «pareizajai» uzvedībai. Ap pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem zinātnieki jau bija sapratuši, ka šī atšķirība nav nekāda pataloģija. 70. gados jau bija skaidrs, ka tā nav slimība, bet gan tāda pati cilvēka īpatnība kā ķermeņa uzbūve, acu un matu krāsa. Šobrīd lielākā daļa zinātnieku un ārstu jau ir nonākuši pie atziņas, ka cilvēki ar šo atšķirību jau piedzimst. Ļoti retos gadījumos tā izveidojas vēlāk.

Protams, joprojām viņi saskaras ar dažādām sadzīviskām neērtībām. Reizēm apkārtējie viņus uzlūko kā mazliet savādākus, nereti, it īpaši sportā, viņi ir bīstami pretinieki. Tomēr sen vēsturei pieder tas laiks, kad viņus uzskatīja par «nepareiziem». Neviens pat neiedomājas viņus saukt par kaut kādas izlaidības upuriem. Arī Baznīcas pārstāvji kautrīgi klusē par savu vēl salīdzinoši neseno, tumsonīgo attieksmi pret šiem cilvēkiem. Pat visrūdītākie, konservatīvākie sabiedrības pārstāvji neiedomājas viņiem uzmākties ar kaut kādu moralizēšanu. Par šo tēmu neklaigā pat tie politiķi, kuri svēti tic, ka pasaule reiz bija tikpat plakana, cik viņu domāšana.

Neviens nav normāls, katrs ir īpašs

Civilizētā, izglītotā sabiedrībā diskusija par viņu «nepareizību» ir sen beigusies. Tam, protams, bija vajadzīgs laiks, zināšanas un veselais saprāts. Neviens pat vistrakākajos murgos nespēj iedomāties, ka šo cilvēku «tikumību» apspriestu karstos publiskos strīdos un pilsētā tiktu mobilizētas papildu policijas vienības vietās, kur viņi mēģina sapulcēties. Vairākās pasaules valstīs viņi joprojām mēdz sanākt uz pasākumiem, kuros apliecina savstarpējo solidaritāti. Viņi ir dabiska sastāvdaļa tajās sabiedrībās, kur nav «normālo», bet katrs ir īpašs. Tās ir sabiedrības, kurās tiek respektētas vispārpieņemtas atšķirības, kur cilvēki tiek vērtēti pēc viņu prasmēm, spējām un cilvēciskajām īpašībām.

Kas ir šie «viņi» – par ko ir šis stāsts? Par cilvēkiem, kuri vienmēr ir bijuši, ir un būs starp mums. Par cilvēkiem, kurus nevar pāraudzināt, izārstēt vai sadedzināt uz sārta. Jo viņi ir absolūti dabiska mūsu sabiedrības daļa, apmēram 7 – 15 %.

Kreiļi.