Desmit gadi Eiropas Savienībā. Un … ? (401)

Šai diskusijai ir visciešākā saistība ar strīdiem par eiro. Pirms gandrīz desmit gadiem valdība, dažādi viedokļu līderi, Eiropas Savienības augstas amatpersonas baroja Latvijas iedzīvotājus ar lielo, skaisto Eiropas sapni. Vai tas ir piepildījies? Vai cerības par labklājību, stabilitāti, valsts ekonomisko uzplaukumu ir piepildījušās? Derētu visus šos «sapņu pārdevējus» šodien nosēdināt pie galda un kārtīgi izjautāt - kur tas viss ir? Ja viņi spētu pārliecināt, ka dalība ES tiešām nesusi Latvija stabilitāti un pārticību, tad arī šaubām par eiro vajadzētu izgaist.

Pēc gandrīz desmit gadiem ES - te nu mēs esam

Nule Briselē finanšu ministrs Andris Vilks eiroparlamentāriešiem solīja, ka līdz vasaras vidum vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju paudīs savu atbalstu eiro. Interesanti, kas viņos radīs šo pārliecību? Tikko ES statistikas pārvalde «Eurostat» publicēja datus par nabadzības līmeni Latvijā. Tie liecina, ka mūsu valstī 43,6% bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem ir risks dzīvot nabadzībā vai sociālā atstumtībā. Bērnu nabadzība, atstumtība - tie ir vairāk nekā skumji vārdi. Pēc tiem pašiem datiem nabadzības riskam ir pakļauti gandrīz puse visu Latvijas iedzīvotāju. Var gari un plaši skaidrot iemeslus, bet te nu mēs esam pēc desmit gadiem Eiropas Savienībā.

Tāpat finanšu ministrs lieliski zina, ka Latvijas ārējais parāds ir vairāk nekā pieci miljardi latu, privātpersonu kopējā parādu summa ir krietni lielāka. Tā nu ir sanācis, ka pēc 1991. gada visi bijām nabadzīgi, bet bez parādiem un ar īpašumiem. Pēc iestāšanās ES Latvija pārdzīvoja milzīgu eiro kredītu lavīnu, un te nu mēs esam. Atkal var gari un plaši skaidrot iemeslus, bet skaitļi runā paši par sevi - situāciju Latvijā pēc desmit gadiem ES grūti nosaukt par spožu. To gaišāku nepadarīs arī visapkārt zaigojošās, košās «ātro kredītu» petardes.

Līdzīga aina paveras, ja skatāmies uz pašu galveno - Latvijas iedzīvotājiem. Pēc dažādām aplēsēm valsti ir pametuši no 150 000 līdz 250 000 iedzīvotāju. Varētu teikt, ļoti rijīgas «lauvas tiesu» - gandrīz 70% no šiem emigrantiem veido cilvēki pašā spēku pilnbriedā - 18 līdz 34 gadus veci. Tas nozīmē, ka Latvijas sabiedrība ir audzinājusi, investējusi izglītībā un veselībā, bet brīdī, kad šie cilvēki var paši sākt strādāt un dot ieguldījumu Latvijai, viņi aizbrauc strādāt un pelnīt nodokļus vecajām ES dalībvalstīm. Atkal var gari un plaši analizēt iemeslus, bet te nu mēs esam - desmit gadus pēc iestāšanās ES. Latvija audzināja bērnus, lai viņi ar saviem nodokļiem uzturētu turīgo Eiropas valstu sociālo sistēmu? Otrā pasaules kara laikā nacisti izveda mūsu cilvēkus piespiedu kārtā, lai viņi kalpotu Trešā Reiha ekonomikai. Mūsdienās Latvijas iedzīvotāji paši pērk lidmašīnas biļetes.

Vēl desmit gadus tādā pašā garā? Nu - nē!

Eiropas Savienības un eiro atbalstītāji, protams, centīsies atrast kādus argumentus, lai pārliecinātu, ka nav tik traki. Tomēr vienreiz vajadzētu atzīt, ka 40% iedzīvotāju uz nabadzības sliekšņa liecina par ļoti nopietnām problēmām Latvijā un Eiropas Savienībā. Ir jāizbeidz nekonstruktīvā strīdēšanās, brīžam pat lamāšanās starp eiro kritiķiem un atbalstītājiem. Nepieciešama atklāta un skaidra diskusija par zaudējumiem un ieguvumiem, esot gandrīz desmit gadus ES. Eiro pats par sevi nevar būt mērķis, Māstrihtas kritēriji ir un paliks tukša skaņa, ja vien netiks skaidri un gaiši pierādīts - pēc pievienošanās eiro zonai noteiktā laikā posmā mēs vairs nebūsim nabadzīgs un parādos ieslīdzis ES nostūris. Ja vēl desmit gadus turpināsim tādām pašā garā, tad Eiropas Sapnis būs bankrotējis. Briselē varbūt ne, bet Latvijā gan. Kopā ar tās iedzīvotājiem.

Visbeidzot - kāda būtu Latvija, ja mēs nebūtu iestājušies ES? Ārkārtīgi grūti spriest - kā būtu, ja būtu? Nereti tiek dzirdēts salīdzinājums ar Krieviju - re, viņi tīri labi dzīvo bez Eiropas Savienības. Tas gan nav korekts apgalvojums - bez ES Krievijai neklātos pārāk labi, jo resursiem nabadzīgās Eiropas iedzīvotāji sūri un grūti strādā, lai varētu samaksāt par Krievijas naftu un gāzi. Tai skaitā Latvijas iedzīvotāji. Ja Eiropā ir salīdzinoši trūcīgi dabas resursi, tad Latvijā to ir pavisam maz. Tomēr bez neizmērojamām naftas, gāzes, zelta atradnēm mūsu valsts tik un tā spēj radīt 13 080 ASV dolāru vērtu iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Pēc The Economist datiem - Krievijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai mazliet vairāk - 14 570 ASV dolāri. Protams, grūti salīdzināt lielo Krieviju ar Latviju, un IKP uz vienu iedzīvotāju nav visprecīzākais labklājības rādītājs. Tomēr Latvija, esot ES sastāvā, ir radījusi ekonomiku, kura spēj radīt vērtības, kuras nav vienkārši izpumpētas no zemes. Latvija, pievienojoties eiro zonai, pievienosies tādai valūtai, kas balstās uz darbu un zināšanām, nevis energoresursu cenām naftas biržā. Tomēr tas nepalīdz atbildēt uz pašu svarīgāko jautājumu - kad mēs beidzot varam cerēt izlauzties no nabadzības? Ja pievienošanās eiro dos Latvijai reālas, nevis iluzoras cerības izrauties no visaptverošajiem nabadzības riskiem, tad saruna var izdoties. Tikai - mums nav jābrauc uz Briseli kaut ko pierādīt. Briseles ierēdņiem pašiem ir jābrauc uz Latviju un jāpaskaidro - kāpēc Latvija pēc desmit gadiem ir tur, kur tā ir? 43% bērnu uz nabadzības sliekšņa - eirokomisāri, eiroparlamentārieši, jūs to saucat par labu rezultātu? Protams, var kārtējo reizi visu novelt uz vietējo politiķu neizdarību. Bet tad ir jautājums - kāda tad vispār jēga no Eiropas Savienības?