Demogrāfijas problēmu risināšanai valstij jaunie vecāki vairāk jāatbalsta graudā, nevis naudā. Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta pētniece, demogrāfe Pārsla Eglīte intervijā portālam TVNET norāda, ka bieži vien cilvēki iegādājas pārāk daudz mantu, kuru īsto nepieciešamību var apšaubīt.
Teicāt, ka no demogrāfijas viedokļa ir labāk, ka bērns piedzimst nekā nepiedzimst. Latvijā ir arī liels abortu skaits. Jums ir idejas, kā to mazināt?
..Kopš padomju laiku beigām ar to nodarbojas organizācija «Papardes zieds». Viņi par lektoriem jauniešu auditorijā aicina jaunus cilvēkus, ko citādāk uzklausa nekā vecos. Viņi māca, kā izvairīties no grūtniecības, kamēr cilvēks nav nobriedis vecāku lomai.
Kā katrās vietās, kur kaut ko mācās, ir arī nesekmīgie. Ir tādi, kas domā, ka ir par visiem gudrāki vai gan jau kaut kā tiks galā. Ir arī gadījumi, kad meitene domā, ka tādā veidā puisi pieturēs. Visādi var būt.
Pēc jaunākajiem tautas skaitīšanas datiem redzams, ka Latvijā ir ļoti daudz vecpuišu.
..Pēc grafikiem redzams, ka tie pārsvarā ir jauni cilvēki.
Cik jauni?
Pārsvarā divdesmitgadnieki. Māmiņas pirmā bērna dzimšanas laikā ir vidēji 25 gadus vecas, bet vīrieši parasti ir 2-3 gadus vecāki. Pēc saviem novērojumiem varu teikt – jauni vīrieši bieži ir negatavi ģimenes dzīvei. Jaunībā vīrieši vairāk apprecas dulluma, spontanitātes vadīti, jo viņiem iepatikušās konkrētas meitenes. Okei, apprecas, piedzimst bērni, bet pēc tam viņi konstatē, ka tas nav tas. Ne tā meitene ir tā, ne tā dzīve ir tā.
Stabilākie ir tie vīrieši, kas apprecas pēc 30 gadu vecuma.
Tādējādi – ja viņi, būdami jauni, nespēj apprecēties, varbūt tas ir labi, jo pēc tam viņiem pāriet trakums, viņi iepazīst dzīvi un sāk ilgoties pēc stabilākas dzīves.
Bet ja pāriet pāri lūzuma punktam, kad sāk ilgoties pēc stabilākas dzīves?
Visi cilvēki nav vienādi.. Var būt cilvēki, kas ar kaut ko slimo un tāpēc nav ieteicams precēties. Ir arī geji..
Citiem vienkārši neizdodas sev atrast partneri. Ir tādi, kas meklē, bet nevar atrast, kura viņu gribētu un kuru viņš gribētu. Diemžēl mums ir segregācija pa profesijām – daļā dominē vīrieši, daļā – sievietes. Tādējādi mācību iestādēs un darba vietās, kur vislabāk var iepazīt otru cilvēku, piemēram, cik viņš ir uzticams, nevar atrast partneri.
Bet tie pāri, kas iepazīstas kaut kur dančos, ir nestabilāki.
To mēs esam pārbaudījuši pēc aptaujām un citādi. Vienkārši daļa cilvēku nevar tik viegli atrast sev partneri.
Kā jums šķiet, vai bērni un ģimene mūsdienās ir vērtība?
Protams, jā. Nerunājot par demogrāfiskām tautas izdzīvošanas vajadzībām un vecuma sociālajām garantijām un jauniem cilvēkiem, kas vecajiem palīdzēs un ūdeni pienesīs, bērni rodas elementāru dabisku instinktu rezultātā. Cilvēks ir dabas būtne, kam šie visi instinkti piemīt.
Otrkārt, caur bērniem cilvēki arī pašapliecinās – viņi spēj, var un izdara. Treškārt, bērni ir ārkārtīgi interesanti. Bērnu audzināšana ir sava veida radoša darbība – viņš veido jaunu personību. Bērni ir arī radošo profesiju pārstāvjiem, kuri savu radošo tieksmi izpauž arī citur. Bet parastam cilvēkam, kas ir rutīnas profesijā, piemēram, celtniekam un lielveikala kasierei darbā nav pārāk daudz radošu darbību.
Vai viedoklis – jo vairāk bērnu ģimenē, jo sliktāk un trūcīgāk tā dzīvo, ir patiesība vai nepareizs stereotips?
Ekonomiski tā, protams, ir realitāte, jo vidējā ģimenē ar katru nākamo bērnu mainās pelnītāju un ēdāju samērs. Cits jautājums – cik daudz un kam mums līdzekļus īsti vajag? Kur mēs tos izšķiežam? Vai mums vajag mājās tik daudz krāmu? Vai mums vajag tik bieži mainīt mēbeles un elektropiederumus? Vai mēs varam staigāt kājām pa Latviju (es savulaik esmu staigājusi kājām kā tūriste ar mugursomu), vai mums noteikti vajag braukt uz dienvidu kūrortiem? Pēc savas pieredzes varu teikt, ka aktīva darbība tepat, savā zemītē, ir daudz patīkamāka, interesantāka un vērtīgāka.
Kā lai to iestāsta jaunietim, kam pārējie klasesbiedri brauc uz dienvidu kūrortiem?
Viņi pat nespēj novērtēt to, ko tur redz, jo viņiem nav ar ko salīdzināt. Reiz aizbraucām uz Igaunijas ziemeļiem, kur latvieši jūsmoja par tur esošajām priedēm un akmeņiem. Vidzemes jūrmalā ir līdzīgi, bet viņi to nezina.
To teica jaunieši, bērni?
Nē, tie bija pieauguši cilvēki. Bet bērnus tāpat neved skatīties Latvijas dabu. Viņus aizved uz akvaparku, bet neaizved uz mežu. Ja ir rīdzinieku bērni, kas nav redzējuši skudru pūzni, viņu vecāki ir jānošauj. Rīgā attālumi ir nelieli. Ar tramvaju var aizbraukt pastaigāties pa mežu, kur ir skudru pūžņi, kur ziemā sniegā var redzēt dažādu zvēru pēdas un varbūt pat pašus zvērus. Bet daļa vecāku bērnus neved, jo viņiem jāsēž pie televizora un jāraksta internetā riebīgas, indīgas piezīmes par citiem.. Tas būtu lētāk, veselīgāk, un, pēc tam aizbraucot uz ārzemēm, varat novērtēt, kas ir kas. Piemēram, vai tiešām, Igaunijā ir tādi akmeņi? Protams, viņiem vietām jūras krastā ir tādas klintis, kādu pie mums nav, bet apsūnojuši milzīgi laukakmeņi mums ir. Taču cilvēki to nezina un domā, ka tādi ir tikai Igaunijā..
Vai ģimenēm ar bērniem būtu jāpalielina valsts atbalsts? Piemēram, pabalsti, nodokļu samazinājums?
Jā, tā paša manis minētā pelnītāju un ēdāju samēra pēc, jo, lai cik lēti censtos organizēt atpūtu, tomēr tā kaut ko maksā. Un tomēr skolas piederumi un apģērbi ir vajadzīgi. Pensijas gados varbūt var dzīvot ar to, kas bija iepriekš, bet bērns aug! Turklāt viņam ir daudz vairāk vajadzību, lai aizietu uz skolu, strādātu mājasdarbus, nodotos sporta nodarbībām. Tāpat vajadzīga kāda izejamā kleita vai uzvalciņš. Es varbūt varu ar vienu kārtu iet visur, bet ne bērns. Ja aiziešu nepietiekami sapucēta uz teātri, cits varbūt pasmīnēs, bet nekas nebūs. Bērniem tas ir nedaudz savādāk. Tomēr uz teātri nevar iet tāds kā uz sporta laukumu..
Pirmā vajadzība ir apmaksāt katram bērnam vismaz vienu pulciņu,
citādi vecāku naudas trūkuma dēļ bērns nevar nekur piedalīties un tāpēc bezdarbībā dauzās pa ielām, samācoties un piekopjot visādus netikumus.
Vai jums liekas, ka, palielinot valsts atbalstu, tostarp pabalstus, bērnu varētu dzimt vairāk?
Uzskatu, ka lielāks atbalsts vajadzīgs graudā, nevis naudā. Pēc maniem novērojumiem, pabalsti daļā ģimeņu tiek iztērēti dažādās bērniem ne tik vajadzīgās lietās. Vēl nesen valdīja pēcpadomju laiku sindroms – toreiz mums nebija pieejamas nekādas importa preces, tāpēc tad, kad tās kļuva pieejamas, mums to visu vajadzēja. Tagad, kad esam pie tām pieraduši, redzam, ka pasaule tāpēc nebūt nekļūst labāka.
Man ir mobilais telefons, bet tas ir padzīvojis modelis. Kad braucu autobusā, redzu, ka visiem jauniešiem ir skārienjutīgie telefoni. Jaunākā modeļa telefons ir vajadzīgs saziņai vai lielībai? Ko bērns skatās jaunākā modeļa telefonā? Ļoti šaubos, vai tas ir vajadzīgs.
Ja cilvēkam ir kaut kāda nodarbošanās, piemēram, viņš iet mūzikas skolā vai sporta pulciņā, viņa intereses ir orientētākas un viņš kaut ko apgūst, paplašina savas spējas un izvēles iespējas. Ja viņš neiet nevienā interešu pulciņā, viņa darba un izvēles iespējas sašaurinās. Tas attiecas arī uz iepazīšanās iespējām ar otra dzimuma cilvēkiem..
Cik lielu devumu demogrāfijas problēmu risināšanā redzat tajā, ka daļu aizbraucēju varētu atgriezt Latvijā?
Savulaik esam veikuši aizbraucēju aptaujas.
Noteicošais ir darba iespējas un darba algas Latvijā.
Tas ir galvenais. Ja šeit var pietiekami labi nopelnīt, varat apskatīt pasauli, tur nedzīvojot gadiem. Protams, ir ļoti labi, ja skolēns vai students jaunībā aizbrauc uz ārzemēm kādu laiku tur padzīvot, iepazīst pasauli un iemācās vairāk valodu. Tādai mazai tautiņai, kādi mēs esam, svešvalodas ir nepieciešamas. Vismaz viena vai, kā savulaik teica tagadējā izglītības ministre, vismaz četras vai piecas. Tas ceļ mūsu vērtību darba tirgū un atvieglo turpmākos ceļojumus..
Tā kā uz laiku aizbraukt dzīvot citur ir viena lieta, bet apmesties uz dzīvi tur pavisam – cita lieta. Tas ir liels zaudējums mums un laupīšana no uzņēmēju valstu puses. Lai izaudzinātu jaunieti, jāmaksā ne tikai vecākiem, bet arī valstij, piemēram, pabalstos un bezmaksas izglītībā. Bagātās valstis, uz kurieni latvieši aizbrauc, to saņem par velti. Viens no iemesliem, kāpēc viņi var maksāt lielākas algas, ir tas, ka viņiem ir mazāki izdevumi sava darbaspēka veidošanai.
Kurp mūsējie brauc? Piemēram, uz Angliju, kas ir veca impērija, kas laupījusi savas kolonijas. Tur tai radās bagātība. Latvijā bijis otrādi – mēs praktiski visu laiku zināmā mērā esam bijuši lielvalstu kolonija.. Tagad viņi par brīvu vēl paņem no mums darbaspēku.
Vai Latvijas valsts dara gana daudz, lai piesaistītu aizbraucējus atpakaļ?
Pirmais darāmais ir veidot tādus apstākļus, lai nebrauc prom vēl vairāk.
Tādi ir?
Vēl nav. Domāju, ka ļoti ilgi vēl nebūs, jo mūsējie vēl ilgi nevarēs piedāvāt tādu līmeni kā bijušās koloniālās lielvalstis. Taisni tāpēc būtu vērts skolas laikā gan vecākiem, gan skolām vadāt bērnus pa Latviju un iepazīt to. Mums ir ļoti daudz kas tāds, kā viņiem tur nav. Lielpilsētas nav ne veselīgas, ne interesantas, ne skaistas. Mums ir meži, upes, zivis, dzīvnieki. Mums ir viss! Vasarās mums ir saulīte, varam peldēt upēs, ezeros, jūrā un nav jāmaksā par baseina hlorēto ūdeni. Tas ir jāiepazīst, lai to iemīlētu. Starp citu, daudzi no tiem, kas bija ārzemēs, bet atbrauca atpakaļ, minēja tieši šos apstākļus: Latvijas zaļā daba, ūdeņi, ēdieni..
Tas Latvijā pēc iespējas ir jāizbauda, lai tas viņu šeit tur. Ne jau tas, ka viņš var nopirkt vairāk krāmu. Mēdz teikt, ka mirstamam kreklam kabatu nav. Vai ir vērts veltīt savu dzīvi, lai mainītu elektropiederumu jaunākos modeļus?
Pilna māja ar ķīniešu un poļu plastmasām, bet...
Taisni tā. Kad ejat pa ielu, redzat, ka gandrīz pie katras miskastes izmestas vecas mēbeles. Protams, viss nolietojas, bet cik, kas, kāpēc, kad uzskatāms par vecu?
Nesen runāju ar Latvijas Universitātes profesoru Leonu Taivānu, un viņš latviešiem paredzēja diezgan īsu mūžu – mēs sajauksimies ar pārējām tautām un ar mums drīz būs kā ar lībiešiem. Vai piekrītat?
Jā, piekrītu.
Ne sajaukšanās pēc, bet niecīgā bērnu skaita dēļ mēs vienkārši izmirsim.
Kad paliksim tik maz kā lībieši, protams, sajaukšanās ir neizbēgama. Tāpēc jāmēģina darīt, ko var.
Bet nav nekādas nozīmes, ja es skaitos latviete, taču ne tikai piecus gadus pēc padomju laiku beigām, bet vēl arvien pērku tikai importa lietas. Ja pērkam importa preces, peļņa aiziet ārzemju, nevis mūsējiem ražotājiem. Ar pārtiku cilvēki ir attapušies – labāk pirkt vietējo pārtiku. Tā ir ne tikai labāka, bet dod arī darbu mūsu cilvēkiem un mūsu zemniekiem peļņu. Viņi var palikt Latvijā, izvērst, iegādāties un darīt. Ja mēs pērkam tikai importētus augļus, pardon, mēs sevi noplicinām. Nauda aiziet uz ārzemēm. Kad cilvēki to sapratīs, visiem būs labāk un vairāk naudas.
Vai noslēgumā vēlaties vēl kaut ko piebilst?
Es pieminēju nepieciešamību apgūt ģimenes zinības. Cilvēkiem jāmācās uzturēt arī veselība. Mums ir Veselības ministrija, bet būtībā tā ir ārstniecības ministrija. Cilvēkiem vajadzīga veselība.
Ministrija veselību neiedos. Tā jāuztur pašiem.
Vislabāk veselību uzturēt ar veselīgu dzīvesveidu – iet vairāk dabā un kustēties. Ja vecāki un bērni to nedara, ai, cik daudz ārstu pēc tam vajag!
