Cilvēciskais Einšteins

Einšteins iemācījās runāt tikai trīs gadu vecumā. Tiek minēts, ka tāda aizkavēšanās izskaidrojama ar to, ka viņa do­māšana galvenokārt bijusi vizuāla, piemēram, viņa slavenie domu eksperimenti. Einšteina sekmes skolā bija augstākas par vidējo ar labākajiem rādītājiem eksaktajās zinātnēs. Einšteina Šveices karaklausības grāmatiņā ierakstīti šādi izmeklēšanas rezultāti, kuru dēļ viņš 22 gadu vecumā tika atzīts par karadienestam nederīgu: augums 171,5 cm, krūšu apkārtmērs 87 cm, augšdelms 28 cm, slimības vai defekti — paplašinātas vēnas, plakanā pēda un pārmērīga kāju svīša­na. Einšteina ilggadīgā sekretāre, arhīva glabātāja un laba ģimenes draudzene Helēna Dukasa liecināja, ka Einšteinam, ievē­rojot Šveices īpatnējos likumus, līdz pat 1940. gadam bija jāmaksā īpašs nodoklis par nedienēšanu Šveices armijā. Einšteins bija precējies divas reizes. Viņa pirmā sieva bija studiju biedre Mileva Marica. Kāzas notika 1903. gadā, neraugoties uz Einšteina vecāku ļoti lielo pretestību. No šīs laulības Einšteinam bija divi dēli — Hanss Alberts (Alberts juniors) un Eduards. Pēc piecu gadu ilgas attiecību pārtraukšanas 1919. gadā Einšteinu pāris izšķīrās, un tajā pašā gadā viņš stājās otrajā laulībā ar savu māsīcu Elzu Lāventāli — at­raitni ar diviem bērniem. Viņa mira 1936. gadā, un Einšteins to ļoti smagi pārdzīvoja. Sievietēm nebija viegli ar Einšteinu. Viņa otrā sieva Elza dažas dienas pirms savas nāves laikrakstā «The New York Ti­mes» atzīmēja: «Būt ģēnija sievai nav nekas ideāls. Tava dzīve tev vairs nepieder. Šķiet, ka tā pieder visiem citiem. Gandrīz katru dienas minūti es veltu vīram, tas nozīmē — sabiedrībai.» Kā atceras Elza, Einšteins netica­mi skaļi krācis, tāpēc viņiem bijušas atsevišķas guļamistabas. Elzai nebi­ja ļauts ienākt viņa kabinetā — tur vi­ņam bijusi vajadzīga pilnīga vientu­lība. Elzai viņš teicis: «Runā par sevi vai mani, bet nekad ne par mums.» Viņš vēlējies absolūtu neatkarību, nekad nelietoja «mēs» attiecībā uz savu sievu un arī viņai nav ļāvis runāt savā vārdā. Einšteins nekad neļāva savu vārdu lietot komercreklāmās, kaut arī viņam tika izteikti visdažādākie dīvainie piedāvājumi — sākot ar matu augšanas veicināšanas līdzekli un bei­dzot ar pildspalvu reklāmu. Tagad viņa mantinieki algo kā­du Kalifornijas reklāmas aģentūru, lai aizsargātu viņa vārda komerciālo lietošanu un preču zīmi. Einšteins bija kritisks jautājumā par sieviešu radošajām spējām. Kāda studente atcerējās Einšteina teikto: «Ļoti reti sievietes ir radošas. Es nesūtītu savu meitu studēt fiziku. Esmu ļoti priecīgs, ka mana sie­va neko nezina par zināt­ni, pirmā sieva zināja.» Kādā citā Einšteinam veltītā darbā minēts viņa citāts: «Kā visās citās jomās, arī ceļš uz zinātni sievietēm ir jāatvieglo. Taču nevajadzētu apvainoties, ja man par iespēja­miem rezultātiem ir zināma skepse. Es te domāju zināmus šķēršļus sievietes organismā, kas mums jāuzskata par dabas do­tiem un kas liedz attiecināt uz sievietēm tādus pašus prasību standartus, kā uz vīriešiem.» Tikai dažiem Einšteina izteiku­miem par sievietēm ir pozitīva nokrāsa. Tie attiecas uz Mariju Kirī un Irēnu Žolio-Kirī. Tā 1913. gadā vēs­tulē māsīcai Elzai zinātnieks savā īpatnējā manierē rakstīja: «Kirī kundze ir ļoti gudra, taču auk­sta kā siļķe, proti, viņa nespēj ne priecāties, ne bēdāties. Viņas vienīgā jūtu izpausme ir šķendēties par lietām, kas viņai ne­patīk. Un vēl viņai ir meita, kas ir vēl sliktāka, īsts grenadieris. Šī meita ir ļoti apdāvināta.» Einšteina sievietēm vienmēr ir bi­jušas problēmas ar viņa nevērību pret apģērbu. Vēstulē savai nākamajai sie­vai Elzai viņš rakstīja: «Ja es sāktu pie­vērst uzmanību savai ārienei, tad es vairs nebūtu es pats… Nu tad — rauj Tevi velns! Ja es Tev liekos tik atbai­došs, tad meklē draugu, kurš vairāk at­bilst sieviešu gaumei.» Kādā citā vēs­tulē viņš saka, ka viņam nepatīk ne jaunas drēbes, ne jauna veida ēdieni. Tas gan būtu skumji, ja ietinamais pa­pīrs būtu labāks par tajā ietīto gaļu! Negals bija ar zeķēm. Jau jaunībā kādam draugam vēstulē Einšteins rakstīja, ka secinājis — īkšķis vienmēr zeķē iztaisa cau­rumu, un tāpēc pārstājis valkāt zeķes. Vēlāk viņš apgalvoja, ka esot sasniedzis to vecumu, kurā, ja kāds liek valkāt zeķes, vi­ņam tas nav jādara. Pat tad, kad ASV prezidents Rūzvelts ielū­dza viņu uz Balto namu, Einšteins zeķes nevilka. Zīmīgs ir arī zināmais dialogs starp viņu un sievu. Kad sieva likusi pieklājīgi apģērbties, ejot uz darbu, viņš esot atbildējis: «Kāpēc man tas būtu jādara? Visi mani tur pazīst.» Citā reizē, kad sieva atkal lūgusi piedienīgi saģērbties, dodoties uz viņa pirmo lielo konferenci, viņš esot jautājis, kāpēc tas esot jādara, jo tur ne­viens viņu nepazīstot. Einšteinam bija arī vairāki vaļasprieki. Galvenie no tiem bija mūzika un burāšana. Viņš sāka spēlēt vijoli sešu gadu vecumā. Ap 1950. gadu Einšteins vijoļspēli pameta un sāka nodarboties ar klavierspēli. Savu vijoli viņš sauca par «Līnu» un novēlēja savam mazdēlam. Pēc Einšteina domām, mū­zika neietekmē pētniecisko darbu, abus uztur vienas un tās pa­šas ilgas. Viņa mīļākie komponisti bija Bahs, Mocarts un daži senā­kie itāļu un angļu komponisti. Viņam patika arī Šūberts, kura mūzika spējot paust emocijas. Bez mūzikas un grāmatu lasīšanas Einšteins aizrāvās arī ar burāšanu. Zinātnieka piecdesmitajā dzimšanas dienā draugu pulciņš uzdāvināja viņam buru laivu, kuru nosauca par «Timmler» (akrobāts). Ar to Ein­šteins burāja pa Havelas upi, kad dzīvoja savā vasaras mā­jā «Kaputt» pie Berlīnes. Vē­lāk viņš arī burāja Karnegi ezerā savā laivā «Tinnef» (idišā — lēti taisīts). Ievērojamu vietu Einšteina dzīvē un darbībā ieņēma pacifisma idejas. Viņš bija pacifists no jaunības līdz 1933. ga­dam, kad Hitlera dēļ bija spiests mainīt viedokli. No 1933. līdz 1945. gadam viņš uzskatīja, ka zināmos apstākļos varētu būt nepieciešama militāra darbība, tomēr viņam li­kās, ka, lai saglabātu civilizāciju un indivīda brīvības, ir ne­pieciešama starptautiska pārnacionāla valdība. Savu pacifisma uzskatu dēļ Einšteinam bieži radās diskusijas un nesaskaņas ar kolēģiem. Jau 1922. gadā grāmatā «Miera kustība» viņš rakstīja, ka tas, kuram ir dārgas kultū­ras vērtības, nevar nebūt pacifists. Pirmās nesaskaņas ar ko­lēģiem radās jau 1914. gadā, kad Einšteinu uzaicināja par profesoru Berlīnes Universitātē. Viņš nepievienojās kolēģu diskusijai par Vācijas lomu pirmajā Pasaules karā. Konfron­tācija kļuva intensīvāka ap 1920. gadu, kad vāciešu vidū uz­krītoši strauji sāka izplatīties antisemītisms un pret relativi­tāti vērsti izteicieni. Tomēr Einšteins centās saglabāt lojalitā­ti pret Vāciju. Viens no niknākajiem Einšteina pretiniekiem bija vācu fiziķis un Nobela prēmijas laureāts Filips fon Lenards (1862–1947). Sava grāmatā «Vācu fiziķi» 1936. gadā viņš rakstīja: «Eb­reju fizikas vislabākais un vistaisnīgākais raksturojums rodams, atminoties tās izcilā pārstāvja Alberta Einšteina — tīrasiņu eb­reja — darbību. Tika uzskatīts, ka viņa relativitātes teorija pār­veidos visu fiziku, bet, saduroties ar īstenību, izrādījās, ka tā nemaz nespēj noturēties kājās. Pretstatā āriešu zinātnieku neremdināmajai un centīgajai patiesības meklēšanai (..) ir uzkrītoši, ka ebrejiem trūkst jebkādas patiesības izpratnes.» Lenardam šī augstprātība vēlāk lika piedzīvot daudz ko tādu, kas tikai apstiprināja Einšteina ģenialitāti. Lenards pie­dzīvoja arī atombumbas sprādzienus un atomreaktora radī­šanu. Visos šajos notikumos apstiprinājās daudzi Einšteina relativitātes teorijas secinājumi. (Turpmāk vēl.)