Nedaudz vairāk par nedēļu ir pagājis kopš tās dienas, kad Biķernieku trasē šo rindu autors bija pakļauts M GmbH vīrusam. Kontakts ar vīrusa avotu bija pavisam neilgs, taču pietiekami intensīvs, lai slimības simptomi vieglu drebuļu formā būtu manāmi vēl vairākas dienas, bet naktīs zaļu pļavu un tropisku pludmaļu vietā sapņos rādītos bavāriešu automobiļi ar eņģeļu acīm.
Jūlija sākumā uz Rīgu bija atbraukuši vairāki jaunās paaudzes M mobiļi - daži BMW M3 un M4, kā arī viens X6 M. Kā bāzes vieta šiem sportistiem bija izvēlēta Biķernieku kompleksā sporta bāze, kur vismaz atjaunotajā trases daļā, tas ir, starta taisnes galā un tā dēvētajā elkoņa līkumā, pēdējā laikā nekas ātrāks par velosipēdiem un ceļaruļļiem nebija redzēts. Tāpēc droši var teikt, ka ar BMW M GmbH darbnīcās konstruētu auto viesošanos šeit vairāku dienu garumā «jaunās» trases iesvētības ir notikušas un rekonstrukcijas viena cēliena noslēgums ir atzīmēts godam.
BMW M DRIVING EXPERIENCE sarīkojums Biķerniekos norisinājās vairākas dienas. Man līdz ar bariņu citu interesentu iekrita šādam pasākumam šķietami nepiemērotākā diena, kad debesu ūdensapgādē bija avārija un īsā periodā nolija mēneša, ja ne ilgāka laika posma norma. Vismaz Mežciemā, kur atrodas Biķernieku sporta komplekss. Bet tas par šķērsli likās tikai, kamēr stāvēju zem nojumes, niekojos ar uzkodām un vēroju burbuļus peļķēs. Kad pienāca kārta izvēlēties, ar kuru no M mobiļiem braukšu vispirms, lietus problēma kā pēc burvju nūjiņas mājiena atvirzījās otrajā plānā. Jo beidzot bija pienācis brīdis sēsties pie stūres M izstrādājumam, kas līdz tam bija pelēks, vēl neiemēģināts lauciņš.
Pirmā izvēle krita uz M3. Gan tāpēc, ka gribējās jau no paša sākuma, gan arī tāpēc, ka konkrētais izstrādājums vēl nebija aizņemts. Blakus man instruktora, stūrmaņa un pareizo trajektoriju skaidrotāja lomu uzņēmās pasaules rallijkrosa čempionāta dalībnieks Reinis Nitišs, un tā mēs braucām. Braucām ātri, ļoti ātri. Izpūtējam burkšķot, M3 līdz 100 km/h paātrinās 4,3 sekundēs, bet tas iespējams tikai labos laika apstākļos. Ja līst lietus, elektronikai nākas cītīgi meklēt saķeri, tāpēc dinamika nav tāda kā papīros. Bet vai slikta? Nebūt ne - parastam ierindas braucējam, kurš pēkšņi ir attapies uz plata, tukša, līkumota ceļa vienā no Rīgas mežiem un var mīt grīdā, cik spēka, veiktspēja un dinamika drīzāk ir pār mēru. Tāpēc ir labi, ja šādos brīžos izdodas saglabāt vēsu prātu un pretoties M vīrusam. Man izdevās un nesaslimu, bet pamatīgi apaukstējos gan. Ar katru nākamo apli kāpināju tempu un braucu aizvien drošāk, ātrums auga, bremzēšanas punkti pienāca vēlāk un trajektorijas kļuva pareizākas. Bet tad tas viss beidzās, jo bija jāstājas trases malā un jāizvēlas nākamais M mobilis. Izvēle krita uz M4 (X6 M nācās pietaupīt kādai atsevišķai reizei), kura pasažiera sēdeklī bija iekārtojies cits autosportists - Konstantīns Calko -, bet iepazīšanās brauciena programma neatšķīrās no iepriekšējās - braukt ātri, braukt drosmīgi, klausīt instruktora padomam un galvenais - neavarēt.
Nekad neesmu varējis saprast to nokūpināto riepu mērauklu, pēc kuras slavenajā raidījumā Top Gear vērtē mašīnas vadāmību. Mani vairāk fascinē tā mānīgā sajūta (tagad zinu, ka tā ir mānīga, bet Biķerniekos šķita reāla), ka balansēju uz robežas un esmu vājprātīgs, nesoties ar 170 kilometriem stundā pretī betona žogam, taču patiesībā gan M3, gan M4 ļauj daudz, daudz vairāk. Konstantīns pēcāk parādīja, ka pa žogu var mērķēt arī ar 190 kilometriem stundā un bremzēšanai lieliski der brīdis, kad jau ir daudz par vēlu. Šajā momentā iekaroties nospriegotajā drošības jostā un mēģinot noturēties sēdeklī, sevi gribot negribot pieķer pie domas, ka nu gan pēdējā stundiņa ir klāt, bet, ja reiz pilotam visas darbības atliek laika relaksēti komentēt, kļūst skaidrs, ka pat šī ekstrēmā braukšana nav pietiekami ekstrēma. Ka ar M mobiļiem ir jābrauc, lai saprastu, cik tālu atrodas to iespēju robežas.
Ja man būtu iespēja, es joprojām riņķotu pa Biķernieku trasi, tās meklējot.
