Par to, kāpēc «Latloto» vienmēr laimē citi

FOTO: Reuters/ScanPix

Kurš gan nav sapņojis vinnēt miljonu! Un ir taču tādi – laimīgie! Tikai vienmēr nezin kāpēc tie ir citi. Lūk, laimests kritis «vīram ar sastrādātām rokām», «vienkāršai medmāsiņai», «četru bērnu māmiņai no laukiem». Tāpat kā 30 procenti Latvijas iedzīvotāju, viņi spēlē «Latvijas Loto». Pilnībā valstij piederošā loteriju rīkošanas monopolista peļņa stabili pieaug katru gadu, «virzot patērētājus spēlei aizsargātā un kontrolētā vidē». Par valsts piepelnīšanos ar loteriju sajūsmā nav narkologi, kas saka: tā ir azartspēle!

Ja tev mājās ir televizors un omīte, no «Latloto» izbēgt nav iespējams. Gadu desmitiem bumbiņu mudžeklis ripo labirintos un daiļa vadītāja uzmundrinošā balsī nosauc laimējušos ciparus. Ciparu maģija! Un tad tu uzzini, ka vienkāršs bezdarbnieks no necila ciemata - faktiski jau izzuduša no kartes, ticis pie vairākiem simtiem tūkstošu eiro. Pēc tam daži desmiti tūkstošu krituši atkal jau strādīgai lauku teritorijas iedzīvotājai. Uzņēmuma dati apliecina, ka «Latloto» loterijā gada laikā piedalās 30% Latvijas iedzīvotāju vecumā pēc 18 gadiem.

Kā kaifu noķer omītes

«Mēs esam lētticīgi,» Latvijas iedzīvotāju lielo aizraušanos ar loteriju raksturo atkarību terapeits Māris Ķirsons, piemetinot, ka lētticību demonstrējam arī katrās vēlēšanās. Pēc viņa domām, sabiedrības uzvedība ir satraucoša.

Atkarības ir ļoti demokrātiskas: nevienu nediskriminē – ne pēc vecuma, ne dzimuma, ne naudas maka biezuma, ne sociālā statusa.

Loterija ir veicinošs faktors, it īpaši jauniešu vidū. «Ja Rietumeiropā atkarību iegūst 10%, Latvijā 20% no tiem, kuru sākotnē aizraušanās bijusi nevainīga. Katrs atkarības slimnieks negatīvi ietekmē četrus cilvēkus ap sevi. Parēķiniet paši! Atkarība nekad nav individuāla patoloģija,» stāsta Ķirsons. Latvijā ir pārāk daudz procesa atkarīgo, lai vēl valsts līmenī veicinātu azartisku uzvedību.

Akciju sabiedrība «Latvijas Loto» ir veiksmes stāsts. Izveidots 1972. gadā, uzņēmums izturēja laika pārbaudi un turpināja «vairot spēles prieku» arī pēc neatkarības atgūšanas. Ideja: piesaistīt iedzīvotāju brīvos līdzekļus, no kuriem daļa tiek izmaksāta laimestos.

Tomēr galvenokārt loterija ir tāda kā valsts piepelnīšanās, ņemot vērā, ka 90% līdzekļu ieripo valsts maciņā.

2015. gadā uzņēmums apgrozīja 24,68 miljonus eiro - par 13% vairāk nekā 2014. gadā. Nopelnīja - vairāk nekā 4 miljonus. 2016. gadā uzņēmums apgrozīja vairāk nekā 29 miljonus eiro, bet peļņa bija 5 miljoni.

Iespēja vinnēt ir mikroskopiski maza. Ielūkojoties «Latvijas Loto» spēles noteikumos, redzam, ka vinnē viens pret 95 miljoniem vai viens pret 2 miljoniem. Jā, dažiem tiek, tomēr lielākā daļa spēlē visu mūžu, bet pietuvoties simtu laimestam tik un tā neizdodas.

Nereti arī tie, kas laimējuši, atklāj, ka spēles ratā griezušies desmit gadus – kad nauda aptrūkusies, aizņēmušies un spēlējuši atkal, katru mēnesi loterijā notriecot vairākus desmitus eiro. It kā jau nekas traks.

It kā... Loterijas ir populāras dažādās pasaules valstīs.

Augstāka ticība maģiskajam, tostarp laimestam, kas uzradīsies kā zili brīnumi, ir valstīs, kur iedzīvotāju ienākumu līmenis ir zems.

Uzlāpās ar «Sapni», «Blūzu», «Karnevālu»

Speciālistus uztrauc tas, ka momentloterijas biļetes tiek tirgotas bērniem. Azartspēļu un izložu likums to neliedz, jo ierobežojums attiecas uz azartspēlēm. Atkarību terapeits Māris Ķirsons norāda uz biedējošu tendenci – no azartspēļu atkarības cieš aizvien jaunāki cilvēki. Pēc viņa domām, diez vai radināšana izbaudīt «spēles prieku» no mazotnes ir labākais, ko valsts var darīt. «Latloto» gan brīvprātīgi brīdina, ka nav ieteicams piedalīties momentloterijā līdz 18 gadu vecumam.

Ja 12 gadus veci bērni garajā starpbrīdī skrien uz vienīgo pilsētas lielveikalu, kur loterijas biļetēs iztērē visu pusdienu naudu, un tā notiek nevis vienu reizi, bet daudzas, pārāk veselīgi tas nav. Pieci no bērniem šo aizraušanos nomaina ar citu – saprātīgāku, bet divi iekrīt kņudinošās laimes priekšnojautas lamatās un pārceļas uz blakus esošo spēļu zāli.

Kāda «Narvesen» pārdevēja stāstīja par vīrieti, kurš pie slēgtā kioska nervozi mīņājās pusseptiņos no rīta un, iekļuvis iekšpusē, uzreiz nopirka vairākas loterijas biļetes, ko drebošiem pirkstiem nokasīja.

Uzlāpīšanos ar nelielu «laimes devu» viņš gaidīja tāpat kā paģiru mocīts dzērājs rīta alus kausu.

Savukārt cilvēkus, kas ik rītu pa ceļam uz darbu kopā ar iegādāto kafijas tasi un avīzi aizpilda arī dažus «Latloto» kuponus, ir pamanījušas daudzas pārdevējas. Skaitļu loterijas un momentloterijas var iegādāties vairāk nekā 740 loteriju tirdzniecības vietās visā Latvijā. Tātad notriekt visu pensiju vai algu, aizņemties un notriekt vēlreiz, iespēju ir vairāk nekā pietiekami. Eurojackpot, Viking Lotto, SuperBingo, LatLoto 5 no 35, Keno un Loto 5 - ar divām papildspēlēm Džokers un Džokers 7, kā arī četrpadsmit momentloterijas – Karnevāls, Lasis, Sapnis, Momentloto, Kurš Kuru?, Blūzs, Sprints, Moments, Bagātību sala, Planēta, Domino, Smaids, Svētku loterija un Simtgades loterija.

Loto maniaks

Attīstoties tehnoloģijām un mainoties aprīkojumam, tiek piedāvāti aizvien jauni izklaides veidi, kas veicina procesa atkarības, stāsta narkoloģe Ilze Maksima. Viņa skaidro, ka par azartspēli var uzskatīt ikvienu spēli, kurā tiek piesolīta nauda vai materiāli labumi. Nav pētīts, cik cilvēkiem, kuriem aizraušanās ar loteriju rada materiālas un attiecību ar līdzcilvēkiem problēmas, būtu vajadzīga palīdzība, jo, visticamāk, tante, kas notrallina pensiju loterijā un pārtrauc tikties ar mazmeitu, kas iztraucējusi izlozes skatīšanos, pie narkologa neiet. Daktere saka, ka, aizpildot kuponu, nopirktu kopā ar avīzi, cilvēki slēpjas aiz cipariem, un mēs īsti nezinām, kas ir šie spēlmaņi. «Lielāka ticība brīnumam – lielajam laimestam ir cilvēkiem ar zemiem ienākumiem,» stāsta Maksima.

Viena no šīs spēles bīstamībām ir vieglā pieejamība – lai piedalītos, nav jāpieceļas no dīvāna – atliek tikai atvērt datoru, reģistrēties un nospiest dažus taustiņus.

«Jebkuras azartspēles reklāma iedarbojas uz impulsiem, provocējot nenobriedušas personības.»

Procesa atkarības raksturo autointoksikācija, respektīvi, cilvēks saindējas pats ar savām izjūtām, gūst baudu, bēgot no realitātes.

«Šī nodarbe saglabājas atmiņu struktūrās kā «bija labi, bija cerība». Šajā brīdī cilvēks nedomāja par reālām problēmām, viņam bija liels sapnis, ka vēl tikai mirklis un tūlīt viss būs. Vēlāk cilvēkam gribas atkārtot šo utopisko sajūtu,» stāsta speciāliste.

Manipulācija, meli, psihiskie traucējumi, domas par pašnāvību – tas viss ir pēc tam. Galējā situācijā cilvēks ir sociāli, emocionāli un psihiski izsīcis. «Slimības simptoms ir noliegums, cilvēks ir pārliecināts, ka viņš visu kontrolē un visu var pats. Šā iemesla dēļ problēma netiek risināta un slimība turpina attīstīties.» Ilze Maksima saka, ka loterija ir bīstama izklaide, kas var novest līdz traģēdijai tāpat kā dažādi virtuālā vidē atrodamie totalizatori un spēles. «Par problēmu var runāt, līdzko dzīvē ir negatīvs pienesums – sociāls vai psihoemocionāls. Atkarība ir biopsihosociāla slimība,» atgādina Maksima.

«Teikt, ka loterija nav azartspēle, ir tāpat kā sacīt: «Es neesmu dzērājs, jo šņabi nedzeru, dzeru tikai alu.» Īstais process notiek galvā,»

turpina Māris Ķirsons. «Latloto» ne ar ko nav labāks! Ir pētījumi, kas apliecina, ka spēlmaņa smadzenēs notiek izmaiņas. Interesanti, ka izmaiņas notiek, pirms cilvēks ir sācis spēlēt. Kaifu rada doma: «Es tūlīt būšu kaifā!» Galvenais nav rezultāts, bet spēle,» saka speciālists.

Uz augšu