Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/05/8117695t1h60bf.jpg)
Kā reiz izteicās renesanses laika ārsts, biologs un okultists Paracelzs: «Indi rada vielas daudzums.» Citiem vārdiem sakot, katra ķīmiska viela, lietojot to pārmērīgos daudzumos, var kļūt par indi. Lai arī ūdens un dzelzs ir vielas, kas vitāli nepieciešamas cilvēka organismam, arī tās var kļūt nāvējošas, ja tiek lietotas pārāk lielos apmēros. Savukārt citas vielas par nāvējošām kļūst pavisam nelielos daudzumos, tāpēc var tikt izmantotas gaužām nelāgiem nolūkiem. Lūk, daži dabā sastopamu inžu piemēri, kas kādreiz lietoti slepkavošanā.
/nginx/o/2018/07/05/8117683t1heabe.jpg)
Beladonna jeb melnā velnoga
Beladonnas jeb melnās velnogas (Atropa belladona) īpatnējais nosaukums cēlies no itāļu valodas vārdiem «bella donna», kas nozīmē «skaistā dāma». Šādu nosaukumu augs ieguvis tādēļ, ka viduslaikos tika izmantots kosmētikas nolūkos, proti, kā lūpu krāsa.
Otrs šā auga nosaukums «melnā velnoga» ir krietni vien piemērotāks tā īpašībām, proti, tas satur ārkārtīgi toksiskas vielas - hiosciamīnu, atropīnu un skopolamīnu. Velnogas sula tika izmantota, lai saindētu bultu uzgaļus, kas pat vieglu skrambu cilvēkam padarīja nāvējošu.
Ja tiek apēsta tikai viena šā auga lapa vai desmit ogas, cilvēkam var iestāties nāve, lai gan klīst baumas, ka kāds cilvēks esot apēdis 25 velnogas un palicis dzīvs.
Leģenda vēsta, ka Makbets izmantoja melno velnogu, lai saindētu dāņu armijas kareivjus, novēršot to iebrukumu Skotijā 1040. gadā. Pastāv pierādījumi, ka slepkava Lokusta izmantoja velnogu, lai novāktu Romas imperatoru Klaudiju.
/nginx/o/2018/07/05/8117685t1hedce.jpg)
Kobras inde
Kobras inde ir ārkārtīgi «neērta» viela, lai veiktu pašnāvību, kā arī ārkārtīgi bīstams slepkavības ierocis. Zināmākais pašnāvības gadījums, kurā izmantota čūskas inde, ir Kleopatras nāve. Tiesa, nav īsti skaidrs, vai Kleopatra izdarīja pašnāvību, vai tika noindēta, turklāt pastāv pierādījumi, ka Kleopatra mira toksiskas ziedes, nevis čūskas koduma dēļ.
Ja tomēr Kleopatru sakoda čūska, tā pavisam noteikti nebija viegla un nesāpīga nāve. Zināms, ka Kleopatrai čūskas nebija svešas, tāpēc viņa noteikti bija informēta par to, cik sāpīgs ir čūskas kodiens, kas ne vienmēr var izrādīties letāls.
Kobras inde satur neirotoksīnus un citotoksīnus. Koduma vieta sākumā kļūst sāpīga, pietūkst un pūžņo. Cilvēkam sākas paralīze, galvassāpes, vemšana un krampji, bet nāvi, ja tā vispār iestājas, izraisa nosmakšana. Tomēr līdz nāvei krietni vien jāpamokās.
/nginx/o/2018/07/05/8117687t1he1e2.jpg)
Velnarutks
Velnarutks ir salīdzinoši garš, ziedošs augs ar burkānam līdzīgu sakni. Visas auga daļas ir bagātas ar toksiskiem alkaloīdiem, kas cilvēkam var izraisīt paralīzi un nāvi nosmokot. Indes upuris līdz pat savam nāves brīdim var saglabāt pilnu apziņu, tomēr nespēt pakustēties.
Zināmākais velnarutka saindēšanās gadījums ir sengrieķu filozofa Sokrata nāve, kad pēc apsūdzības par «jaunatnes samaitāšanu» filozofam tika piespriests nāvessods, liekot izdzert velnarutka indi saturošu dzērienu. Kā vēsta Platons, Sokrats iedzēra indi, nedaudz pastaigāja, līdz sajuta smagumu un vēsumu kājās. Nogūlies gultā, Sokrats esot stāstījis, ka viņa maņas kļūst arvien vārgākas un visu ķermeni pārņem vēsums. Kad inde sasniedza Sokrata sirdi, viņš mira.
/nginx/o/2018/07/05/8117689t1ha2e5.jpg)
Strihnīns
Strihnīns tiek iegūts no strihnīna koka (Strychnos nux vomica) sēklām. Zinātnieks, kurš pirmais ieguva šo toksīnu, līdz ar to atklāja arī hinīnu, kas tiek lietots malārijas ārstēšanā. Tāpat kā alkaloīdi, kas atrodami melnajā velnogā un velnarutkā, arī strihnīns izraisa paralīzi, kā rezultātā cilvēks mirst nosmokot. Strihnīnam nav pretindes.
Vēsturē slavenākais ar strihnīna indi saistītais gadījums datēts ar 1878. gadu, kad ārsts Tomass Nīls Krīms (Dr. Thomas Neil Cream) noindēja vismaz septiņas sievietes un vienu vīrieti, kas bija viņa pacienti. Pēc desmit gadus ilga ieslodzījuma Krīms atgriezās Londonas ielās un novāca vēl vairākus cilvēkus, līdz tika apcietināts atkal un notiesāts uz nāvi.
Strihnīns kādreiz kalpoja arī kā populāra žurku inde, tomēr, ņemot vērā, ka tam nav pretindes, tas tika aizstāts ar drošākiem toksīniem, lai izvairītos no nejaušas bērnu un mājdzīvnieku saindēšanās.
/nginx/o/2018/07/05/8117691t1h54cb.jpg)
Arsēns
Arsēns ir ārkārtīgi indīga viela, kas reti kad sastopams tīrā veidā, visbiežāk tas atrodams sulfītos. Tas bieži tiek lietots pesticīdos, kā arī, lai pasargātu koksni no satrunēšanas (elektrības stabos). Arsēns kā inde bija ļoti populārs viduslaikos, jo to bija viegli iemānīt upura ēdienā, kā arī saindēšanās simptomi (vemšana, caureja un apjukums), bija līdzīgi holeras simptomiem. Tieši tāpēc šāda veida slepkavības bija ļoti grūti pierādīt.
Bordžu ģimene bija bēdīgi slavena ar arsēna izmantošanu, lai novāktu savus sāncenšus un ienaidniekus. Īpaši Lukrēcija Bordža, kas bija zināma, kā ārkārtīgi prasmīga indētāja.
No arsēna saindēšanās miruši arī tādi cilvēki, kā Napoleons Bonaparts, Anglijas karalis Džordžs III un Simons Bolivars.
Mūsdienās arsēns nav labs indēšanas ierocis, jo tā pēdas ir ļoti viegli atklāt.
/nginx/o/2018/07/05/8117693t1h7f67.jpg)
Polonijs
Polonijs tāpat kā arsēns ir atrodams ķīmisko elementu tabulā, tomēr tas ir ārkārtīgi radioaktīvs. Ja tas ir ieelpots vai norīts pat ļoti nelielos daudzumos, cilvēkam var iestāties nāve. Aprēķināts, ka viens grams iztvaicēta polonija var nogalināt vairāk nekā trīs miljonus cilvēku. Saindēšanās simptomi ir galvassāpes, caureja, matu izkrišana un citi radiācijas izraisīti simptomi. Pret to nav pretindes, un cilvēks, kurš saindējies ar poloniju, mirst dažas dienas vai nedēļas vēlāk.
Zināmākais polonija indēšanas gadījums norisinājās relatīvi nesen, kad 2006. gada novembrī ar to noindēja krievu izlūku, Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieku Aleksandru Ļitviņenko, kurš poloniju iedzēra kopā ar zaļo tēju. Ļitviņenko nāve iestājās trīs nedēļas pēc saindēšanās.