Strazda skaidroja, ka atsegtajos šautuves telpas dēļos atrastas arī pēckara laika lodes, un to radītie caurumi sienās raisa jaunus jautājumus pēckara periodu, kad oficiāli Stūra mājā nāves sodi vairs netika izpildīti.

«Varbūt tā arī bija vienkārši «pašaudīšanās» vai arī tas bija iebiedēšanas nolūkos - pagaidām to nevaram pateikt. Taču nevarēja būt vien ieroču izmēģināšana, jo telpas ir pārāk mazas, un tas būtu bīstami. Tā ir mūsu iespēja vaicāt sabiedrībai, vai nav vēl kādas vēsturiskas liecības par šo ēku,» sacīja Strazda, norādot, ka jaunāko ložu caurumi konstatēti cilvēka kāju augstumā. Pētniekiem arī nav skaidrs, kādu ceļu caur Stūra mājas telpām veica cilvēki, līdz tie tika ievesti šautuvē.

Savukārt Okupācijas muzeja pētnieks Jānis Goldšmits stāstīja, ka laikā no 1940. līdz 1941.gadam šautuves telpai bija durvis, kas veda uzreiz uz garāžu, kurā nošautie cilvēki tika krauti kravas automašīnās un izvesti ārpus Rīgas. Šautuvē padomju laikos tika veidotas papildu sienas, lai noslēptu pirmatnējos dēļus, taču neviens tā arī nebija savācis lodes, kas bija iesprūdušas dēļos vai arī aizkritušas aiz tiem.

«Telpā atrasti vairāk nekā 200 ložu caurumi, kas tika numurēti pēc to atrašanas secības. Ar sarkanu krāsu apzīmēti caurumi, kas tika aizšpaktelēti ciet. Tāpat daži no caurumiem apzīmēti ar krustiņiem vai kā citādi, kas liecina par to, ka agrāk tos kāds jau uzskaitījis - visdrīzāk, Nacionālā sardze Vācu okupācijas laikā,» apgalvoja Goldšmits.

Lielākā daļa ložu caurumu konstatēti vidēji cilvēka galvas augstumā, kā arī iepriekš minētie caurumi cilvēka kāju līmenī. Atrasti arī naglu caurumi, kas liecina par 1941.gada fotogrāfijās redzamās gumijotās drēbes izmantošanu sienu un grīdas apsegšanai. Vairāki ložu caurumi konstatēti grīdā.

Pētnieks uzsvēra, ka sākotnējo sienu dēļu skaits un telpas stūrī atrastais ventilācijas caurums sakrīt ar to, ko iespējams saskatīt vēsturiskajos fotoattēlos, līdz ar to, nenoliedzami telpa tikusi izmantota par šautuvi. Papildu pierādījumus šādam apgalvojumam pētnieki atraduši Nacionālās sardzes dokumentu arhīvā, kurā pierakstītas iedzīvotāju liecības par šautuvi Stūra mājā 1941.gada vasarā.

Līdzās ložu caurumiem, telpas stūrī atrasts aizmūrēts caurums, kas, visdrīzāk, iepriekš izmantots kā savienojuma punkts ar asins notecināšanas cauruli. Cauruma aizmūrēto daļu iespējams redzēt arī pagrabstāva griestos.

Izpētes darbi tika sākti pagājušā gada novembrī. Ēkas sienas pirms izpētes uzsākšanas klāja koka dēļi, un decembrī tie tika ņemti nost, kā arī tika nests ārā mūris, kas aizsedza 1940. līdz 1941.gada dēļus, kuros tad arī konstatēti aptuveni 200 ložu caurumi. Laika gaitā Okupācijas muzejs atradis dokumentālas liecības par aptuveni 400 cilvēkiem, kuri uz nāvi tika notiesāti tieši Stūra mājā.

Kā ziņots, Okupācijas muzeja pētnieki guvuši pierādījumus tam, ka telpā, kas jau iepriekš tika uzskatīta par Stūra mājas šautuvi, patiešām ir notikusi šaušana.

Kā aģentūru LETA informēja Okupācijas muzeja Sabiedrisko attiecību nodaļā, minēto apstiprina ložu caurumi oriģinālajos, 1941.gadā esošajos sienas dēļos, kā arī atrastie lietiskie pierādījumi – lodes.

Kā skaidroja Okupācijas muzejā, līdz šim zināms, ka 1941.gadā, līdz nacistiskās Vācijas iebrukumam, čekas ēkas šautuvē tika izpildīti 186 nāves sodi. Tos piesprieda Baltijas Īpašā kara apgabala kara tribunāls un LPSR Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesu kolēģija par pretošanos vai nesadarbošanos ar komunistisko okupācijas varu. Izpildītājs bija Rīgas čekas komandants Aleksandrs Jermolajevs. Atsevišķos gadījumos tas varēja būt arī kāds no viņa dežurējošajiem palīgiem - Parfenovičs, kura vārds nav zināms, vai Jēkabs Lācis.

Šīs eksekūcijas pret Latvijas pilsoņiem ir uzskatāmas par nelikumīgām, bet nāves sodi - par slepkavībām.

Tāpat ziņots, ka VAS «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ), lemjot par Stūra mājas jeb Tetera nama nākotni, rosina to dalīt divās daļās - Stūra mājas daļā saglabājot vēstures liecības un piemiņu par politiski represētajiem un Latvijas vēstures drūmo periodu, bet atlikušajā Tetera nama daļā atjaunojot iepriekšējo spozmi un dzīvību, aģentūru LETA informēja VNĪ.

«Katram namam ir sava vēsture, un tā ir jāskata kontekstā. Tetera nama atklāšanas brīdī, 1912.gadā, ēka atspoguļoja neoklasicisma arhitektūru un iekļāvās kopējā jūgendstila formu estētikā. Līdz Latvijas pirmajai brīvvalstij tajā rosījās īrnieki, kaldināja mūzikas talantus, rīdzinieki devās uz bibliotēku un nodarbojās ar komercdarbību. Savukārt pēc 1920.gada ēka ieguva valstisku un sabiedrisku nozīmi. Manuprāt, šis ir tas, kas veido nama patieso identitāti un būtību,» uzsvēra VNĪ valdes priekšsēdētājs Ronalds Neimanis.

Tetera namam ir piešķirts Valsts nozīmes vēstures notikumu «Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vieta - Stūra māja» statuss, kā arī tas ir Valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa «Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs» daļa, UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objekta «Rīgas vēsturiskais centrs» daļa un vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis «Īres nams ar veikaliem».