Mediju darbinieki, kuri neizmanto savu īsto vārdu, pilsētas mēra amata kandidātu savstarpējā apsaukāšanās ar preses starpniecību, pašvaldības deputāti, kuri cits citu sūta pie narkologiem un proktologiem, - Daugavpils žurnālists Romāns Samarins uzskata, ka avīzes, interneta portāli un televīzijas kanāli Latvijas otā lielākajā pilsētā galvenokārt ir savstarpējo rēķinu kārtošanas instruments, tāpēc skaļi vārdi un apvainojumi, kas izskan medijos, daugavpiliešus vairs pārāk nepārsteidz.
«Nomelnošanas kampaņas un «netīrumi», kam nav robežu. Nevienā citā [Latvijas] pilsētā tā nav,» intervijā portāla TVNET krievu valodas versijai norāda Samarins.
Veidojot rakstu sēriju par Daugavpili, TVNET krievu valodas versija kontaktējās ar vairākiem pilsētas žurnālistiem, un Samarinas bija vienīgais, kurš piekrita sarunai, neiebilstot, ka viss tās saturs var tikt publicēts.
Romāns Samarins ir portāla «din.lv» īpašnieks un galvenais redaktors.
Mēs runājām ar vairākiem Daugavpils žurnālistiem, un gandrīz visi viņi apgalvo, ka strādāt medijos Daugavpilī neesot viegli. Kā domājat jūs?
Es daudzās vietās esmu paspējis pastrādāt – gan Maskavā, gan Rīgā. Nesen, pateicoties publikāciju sērijai, mums izdevās panākt, ka tiek notiesāts ārsts, kura vainas dēļ gāja bojā bērns. Es šo lietu šķetināju septiņus gadus. (..) Atbildot uz jautājumu, vai viegli ir būt žurnālistam Daugavpilī, – pret mani ir ierosinātas krimināllietas un bijuši arī tiesas procesi.
Ar ko bija saistīti šie tiesas procesi?
[Daugavpils] domes deputāts uzrakstīja iesniegumu par to, ka es gatavojot atentātu pret pilsētas mēru, kā rezultātā pret mani tika ierosināta krimināllieta par [toreizējā Daugavpils mēra Jāņa] Lāčplēša slepkavības plānošanu.
Tiek aizdedzināta [telekomunikāciju kompānijas «Dautkom» līdzīpašnieces] Jeļenas Pankevičas automašīna. Kurš vainīgs? Atkal es! Tiek izsaukta policija un ierosināta jauna krimināllieta.
Žurnālistikas līmenis Daugavpilī – nomelnošanas kampaņas un «dubļi», kam nav robežu. Mums ir ļoti daudz mediju, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu. Nevienā citā pilsētā tā nav. Mediji lielā mērā kļūst par «ieročiem» - uzņēmēji izveido medijus, lai izdarītu spiedienu uz pašvaldību. Tā ir ļoti vienkārša shēma, tas nav nekāds jaunums.
[Daugavpils] žurnālisti nemaz savus rakstus neparaksta ar savu vārdu. Par ko šeit mēs vispār varam runāt? Visi izmanto pseidonīmus.
Viņi baidās?
Jā, baidās. Kad raksta kaut kādu pornogrāfiju, tad vispār parakstās kā medijs, nevis persona.
Ko jūs domājat ar «pornogrāfiju»?
Es vairāk domāju nomelnošanu, lai arī «pornogrāfija» arī mums ir bijusi. Ir lietas, kuras ētika vispār neļauj darīt, tomēr pie mums viss ir bez bremzēm.
Varat minēt piemēru?
Katrās vēlēšanās mums notiek viens un tas pats. Paņemsim jebkuru mēru, visi mediji ir mēģinājuši ielīst viņu gultā un pamazgāt netīro veļu. Viens mērs nosauc citu par nelieti, tas nonāk mediju virsrakstos. «Politiskā prostitūta» - tas pie mums jau ir pierasts vārdu savienojums, kas tiek izmantots gan dienā, gan naktī.
Meli, viedokļa kardināla maiņa – tā ir norma. Daugavpilī nav neviena žurnālista, kurš atbild par saviem vārdiem. Atskaitot mani, neviens žurnālists zem saviem rakstiem neparakstās ar savu vārdu. Daugavpils mediju vide ir pārvērsta par savstarpējo rēķinu kārtošanas platformu.
Cik mums zināms, liela daļa Daugavpils politiķu tieši šādā veidā komunicē viens ar otru.
Jā, nesen mums bija tāds gadījums, kad viens deputāts sūtīja otru pie proktologa. Bail pat iedomāties, kas notiktu pēc šādiem izteikumiem Rīgā. Vajag turēt sevi rokās.
Sanāk, ka deputāti nebaidās no preses, vienalga, kādas apsūdzības tā pauž, un prese ar šo situāciju neko nevar iesākt.
Tas ne gluži tā ir. Diemžēl par deputātiem un mēriem bieži vien kļūst ne tie cienīgākie cilvēki. Tas pats notiek arī medijos. Tomēr pilsētā dzīvo absolūti normāli cilvēki.
Avīze «Dinaburg» vairs neiznāk, tā vietā jūs izdodat ikmēneša bezmaksas laikrakstu, bet portālā [«din.lv»] jūs strādājāt viens. Kā jūs monetizējat savu darbu? Uz reklāmdevēju rēķina?
Jā, bija tāda avīze «Dinaburg», kam nesen apritēja 100 gadi. Man bija liela redakcija, kurā es ieguldīju daudz naudas (..) avīze iznāca katru ceturtdienu. Pēc tam man izveidojās parāds par komunālajiem pakalpojumiem, telpas tika privatizētas, un man to nācās vienkārši atdot. Ar reklāmu pēdējā laikā ar ir kļuvis tā ne visai.
Ikvienam ir kaut kādas politiskie priekšstati. Piemēram, «sociāldemokrāti» ne par kādu naudu nesadarbosies nedz ar labējiem, nedz ar kreisajiem.
Jā, mēs veidojām bezmaksas avīzi par sponsoru naudu un par reklāmas ieņēmumiem. Tā iznāca reizi mēnesī. No sākuma līdz beigām šo laikrakstu veidoja divi cilvēki – es un mans dēls, kurš tolaik bija [pašvaldības] deputāts.
Jūs ar savu mediju palīdzējāt viņam kļūt par deputātu?
Jā, protams, ko tur slēpt.
Kā jums šķiet, vai Daugavpilī turpmāko četru gadu laikā gaidāmas «globālas» pārmaiņas?
Man ļoti bieži uzdod jautājumu – kā es spēju kritizēt gan vienus, gan otrus, tādējādi dodot mājienus par manu divkosību. Tomēr mans darbs kā žurnālistam ir kritizēt esošo varu, stāstīt par to, kas nav pareizi. (..) Mums nav pienācīgas maiņas esošajiem politiķiem, tāpēc esmu pārliecināts, ka globāli nekas nemainīsies. Cilvēkus nepiemānīsi, ja kaut kas sāks mainīties, tad tas uzreiz būs redzams.
