Kā noviltot tautu un sarkano zoļu likums

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Eiropas Kopienas preču zīmju asociācijas prezidente, SIA «Metida» asociētā partnere Rūta Olmane

Doce&Gabbana kleita ar tīģerādas rakstu, sudrabkrāsas Hermes somiņa, kurā nevērīgi iemests aifons, Armani pulkstenis, Versace kurpes vienos spīguļos. Žēl, ka viss viltots. «Feiku» tendences ir mainījušās, bet viltojumu tirgus joprojām ir aktīvs. Nopelnītu priekšrocību piesavināšana, «uzdošanās par citu», maldīga priekšstata radīšana – galvenos viltojumu mērķus raksturo Patentu valdes direktors Sandris Laganovskis.

Viltojumu vēsture ir tikpat sena kā cilvēce. Viltojumi radās vienlaikus ar materiālo vērtību apzināšanos un ne vienmēr bija saistīti ar banālu iedzīvošanās kāri - reizēm kopijas bija pārsteidzošas un vēstīja par cilvēka neizsīkstošo radošumu. Atradumi Lībiešu upuralās liecina, ka mūsu senči ar viltotu naudu pat centušies apmuļķot Dievu. Arheologus pārsteidza, ka laikā no 14. līdz 19. gadsimtam ziedoto monētu vidū astoņas bija viltojumi.

Mākslas darbu viltošana visai izdevīgs rūpals bija Renesanses laikā. 1496. gadā 21 gadu vecs puisis vārdā Mikelandželo ar kaltu un āmuru izveidoja dusoša Amora skulptūru, ko ieraka zemē, lai tā izskatītos vairākus gadsimtus sena. Drīz vien jaunais mākslinieks to pārdeva kardinālam kā senu mākslas darbu. Kad viltojumu atmaskoja, senās Romas un Grieķijas mākslas pazinējus pārsteidza viltotāja talants.

Ko iespējams viltot? Visu! Noviltot var pat veselu tautu. Tā notika 1971. gadā, kad Filipīnu valdība paziņoja pasaulei par sensacionālu atklājumu mūžamežā. Tur dzīvoja mežonīga, primitīva tauta – akmens laikmeta cilvēki, kuriem nebija ne apģērba, ne sadzīves priekšmetu, pat ne mājlopu un darbarīku.

Mežoņi sazinājās ar zīmju palīdzību, vervelēja dīvainā valodā, ēda kukaiņus, sīkus dzīvniekus, piemēram, peles un augļus, un mitinājās alās.

Visbrīnumainākais bija tas, ka šie cilvēki nezināja, kas ir karš un vardarbība.

Antropologi, vēsturnieki un bagāti tūristi no visas pasaules metās savām acīm skatīt jocīgo ciematu. Filipīniešu varas iestādes rūpīgi uzraudzīja apmeklētājus, ļaujot tiem tikai retu reizi pietuvoties «naivajiem kā bērniem» cilvēkiem – tīrradņiem. Tika veikti pētījumi un rakstītas slejas zinātniskos izdevumos. Rietumnieki bija sajūsmā – viņi neticēja savām acīm!

Pēc vairāk nekā desmit gadiem atklājās, ka pirmtauta ir «feiks».

Ar mērķi piesaistīt starptautisku uzmanību filipīniešu valdība bija radījusi mītu. Cilvēki, ko bija redzējuši pētnieki, bija parasti filipīnieši, iesaistīti desmit gadus ilgušajā tūrisma kampaņā.

Spožums par lētu naudu

Kopš vētrainajiem deviņdesmitajiem, kad postpadomju teritorijas pārpludināja preču viltojumi – zelta krāsas pulksteņi ar pielīmētiem spīguļiem un uzrakstu Cartier, Chanel smaržas, ar kurām mušas varēja indēt, nevienādām starām greizi nošūtas Levis džinsu bikses un Maskavas forštatē ražots brūns brūvējums Remy Martin pudelē, mainījusies gan attieksme pret zīmoliem, gan prasības pēc kvalitātes. Un tomēr viltoto preču tirgus pastāv! Pieprasījums pēc viltojumiem nav zudis. Arī motivācija, kāpēc cilvēki pērk viltojumus, visbiežāk ir tā pati, proti, zemā cena. Gluži cilvēcīgi: mēs vēlamies statusa lietas, bet naudas to iegādei ne vienmēr pietiek. Protams, ir arī dumpinieki, kas apzināti izvēlas viltojumu, jo negrib maksāt par dizainera vārdu un piedalīties «globālajā patēriņa vājprātā».

Nike, Adidas, Apple, Michael Kors, Chanel – visā pasaule pazīstami zīmoli, par kuriem dzirdējusi gan salīkusi duriana tirgotāja Džakartā, gan ogļraktuves strādnieks Komi republikā. Jau vairākus gadu desmitus visvairāk no viltojumiem cieš apģērbu un apavu nozare. Cipari ir iespaidīgi - Latvijā zaudējumi tiek lēsti ap 70 miljoniem eiro gadā, Eiropas Savienībā (ES) – 26 miljardi eiro gadā, iesāk Patentu valdes pārstāve Santa Lozda.

FOTO: Latvijas Republikas Patentu valde

Būtiski ir zināt, ka viltojums nav tikai identisks atdarinājums ar neatbilstošu kvalitāti, respektīvi, kopija, bet par viltojumu uzskatāma arī līdzīga prece, ko var sajaukt ar oriģinālu. Piemēram, ja atveidojumā nedaudz mainītas krāsas, proporcijas vai simboli, pievienots kāds papildu apzīmējums, bet lietu tik un tā var sajaukt ar oriģinālu, tā uzskatāma par viltojumu.

Robežu starp atveidojumu un vienkārši līdzīgu lietu nemaz nav tik viegli noteikt.

Kritēriji ir vizuāla, fonētiska un semantiska līdzība, mūsdienu viltojumu specifiku raksturo Eiropas Kopienas preču zīmju asociācijas prezidente, SIA «Metida» asociētā partnere Rūta Olmane. Tomēr visbiežāk tiesībsargājošo institūciju redzeslokā nonāk preces, kuras pārkāpējs centies atveidot identiski.

Pazemes tirdzniecības nams Titāniks iepretim autoostai un blakus Centrāltirgum ir laba vieta bizantiskas modes cienītājiem. Drēbes un apavus tur tirgo tādās kā stikla būdās. Tas nekas, toties zeltītu, sudrabotu un visādi citādi mirdzošu lietu ir daudz.

Karaliski zīmogi ar lauvu galvām tieši uz zābaku purngaliem, dimanta gabaliem rotātas tādas kā galošas un zilganzaļš kažoks, spējīgs izraisīt panikas lēkmi.

Uz etiķetēm vārdi: Saint Laurant, Flabio, Chanall, Carter. Cenas no 30 līdz 90 eiro. Līdzība ar dārgiem, pompoziem zīmoliem visai izplūdusi. Tā sakot, gribi tici, negribi netici. Informācijas par etiķetēm, hologrammām un zīmolu atpazīšanas zīmēm tīmeklī ir pietiekami daudz. Starp daudzām precēm, kuru izcelsme un mērķauditorija ir nojaušama, atrodas arī foršas lietas - lētas, stilīgas, bet galvenais siltas cepures ar kažokādām un samtaini, pašdarināti dūraiņi ar šinšillas virspusi.

Cīņa par zoļu krāsu

Gandrīz puse – 35% respondentu pirkšanas brīdī nespēj identificēt viltojumu, liecina Eiropas Savienības intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) 2017. gadā veiktā aptauja. Turpretim 7% viltojumus pērk apzināti. Globālā tirgus lielie spēlētāji, kuru oriģinālpreces ir plaši pazīstamas, visvairāk cieš no viltojumiem. Tomēr tiem arī ir vislielākā iespēja aizstāvēt savu vārdu un labo slavu. Mazie uzņēmumi, izvērtējot ieguldījumu, nereti atsakās no pakaļdzīšanās dažiem viltojumiem, turpina Olmane.

Pēdējos gadu desmitos būtiski ir mainījies viltojumu izplatīšanas veids – senāk tā bija tirgus lete un nelielas bodītes, bet tagad viltojumi ir pārcēlušies uz virtuālo vidi. Agrāk muitā tika aizturēts viens liels konteiners ar daudzām precēm, tagad muita strādā ar atsevišķiem, maziem sūtījumiem, kas ceļo pie patērētāja, stāsta Olmane.

Ja pircējs, nenojaušot, ka interneta veikalā pamanītā, kārotā prece ir viltojums, to pasūta, bet muitā piefiksē, ka sūtītajā iepakojumā ir viltojums, pie patērētāja lieta tik un tā nenonāk.

«Ja muita fiksē viltojumu, brīvā apgrozījumā to izlaist nevar. Līdz ar to prece pircējam netiek atdota. Viens variants: labprātīgi vienoties, ka prece tiek iznīcināta. Pēc tam pircējs var celt regresa prasību pret pārdevēju. Otra iespēja ir tiesāties. Šajā gadījumā tiesas spriedums ir pamats, lai vērstos pret viltojuma tirgotāju,» turpina eksperte. Ilgo un piņķerīgo tiesvedības procesu parasti izvēlas komersanti, kuru zaudējumi mērāmi tūkstošos. Ja lieta nav dārga, pasūtītājs samierinās ar zaudējumu. «Zināmiem zīmoliem ir savas mājas lapas internetā, kur var nopirkt preces. Ja preci, kas maksā vairākus simtus, kāda interneta bodīte pārdod par dažiem desmitiem, ir acīmredzami, ka tas ir viltojums.

Tā ir cilvēka atbildība, ja viņš tomēr riskē un pērk aizdomīgo lietu.

Ir skaidrs, ka ekskluzīvu preci par zemu cenu nopirkt nevar,» stāsta Olmane. Patiesībā cilvēki to saprot un visbiežāk jautā nevis kā atgūt viltojumu, bet gan – vai tiešām aizliegts iegādāties viltojumu un kā izkļūt no situācijas ar nelieliem zaudējumiem. «Ir gadījumi, kad lieta nav oriģināla kopija, bet tikai līdzīga – tad lēmumu pieņem tiesa.»

FOTO: Eiropas Kopienas preču zīmju asociācijas prezidente, SIA «Metida» asociētā partnere Rūta Olmane

Augstpapēžu kurpes ar koši sarkanu lakotu zoli. Nemirstīgi! Ar šīm kurpēm sieviete nekad nesaplūdīs ar pūli. Lieliskā ideja un dizains pieder dizainerim Kristiānam Labutēnam. Un tomēr… Kā var monopolizēt krāsu? Franču mākslinieks ne reizi vien tiesājies gan ar slaveniem kolēģiem un modes namiem, gan plaša patēriņa zīmoliem, jo uzskatīja, ka autortiesības uz sarkanu zoli pieder tikai viņam. 2008.gadā Labutēns tiesā iesūdzēja apģērbu zīmolu Zara, bet vairākās instancēs prāvas zaudēja. Kad 2011. gadā Yves Saint Laurent kolekcijā pirmo reizi parādījās kurpes ar sarkanu zoli, franču mākslinieks atkal devās uz tiesu. Šoreiz spriedums bija viņam labvēlīgs. ASV tiesa nolēma, ka Labutēna zoles uzskatāmas par preču zīmi. Tomēr tiesneši noteica, ka «sarkano zoļu likums» attiecas tikai uz tiem apavu modeļiem, kuros zoles krāsa kontrastē ar citām detaļām. Respektīvi, ja apavi ir sarkani, arī zole var būt sarkana. Labutēns uzskata, ka viņa mūža darbs ieguldīts luksusa sieviešu apavu sarkanajās zolēs. Pamanot uz ielas dāmu kurpēs ar koši sarkanu, lakotu zoli, pēc sievietes kopējā tēla, pat nepievēršot papildu uzmanību apaviem, jūs pateiksiet, vai viņai kājās ir Labutēns vai nav.

Slavenā dizainera kurpītes maksā vairāk nekā 1000 dolāru.

Sarkanās zoles Labutēns kolekcijās iekļāva pēc 1991. gada.

Var būt bīstami

Tomēr kāpēc gan neiegādāties viltojumu, ja vizuāli to tikpat kā nevar atšķirt no oriģināla, kas maksā piecas reizes dārgāk? Kāpēc pārmaksāt? Tāpēc, ka viltojums nav drošs, tas var kaitēt veselībai un, visbiežāk, nav kvalitatīvs, skaidro Olmane. Jāņem vērā, ka mūsdienās vilto ne vien luksusa preces, bet arī ikdienā lietojamas – medikamentus, rotaļlietas, higiēnas preces. Zīmoli, kas tiek viltoti, atrodami ikvienā preču kategorijā. «Ja runājam par apģērbu, zīmols nav tikai vārds – tas garantē augstu kvalitāti. Lietas radīšanā ir iesaistītas dažādas industrijas. Piemēram, sporta preces ir radītas, ņemot vērā ietekmi uz veselību, jaunākos pētījumus medicīnā. Radot sporta apavus, ir domāts par to, lai slodzes laikā neciestu pēdas. Viltotājam kvalitāte ir vienaldzīga – to interesē tikai ātra peļņa. Nēsājot nekvalitatīvo preci, var parādīties alerģija, izsitumi uz ādas. Priekšstats par zīmolu ir sabojāts!»

Reiz kāds pazīstams politiķis par 200 latiem nopirka Armani pulksteni. Par autentiskumu viņš bija pārliecināts, jo laikrādis bija ne vien skaistā kastītē, bet līdzi tam tika iedots arī sertifikāts. Par viltojumu viņš uzzināja tikai pēc vairākiem mēnešiem, kad pulkstenim vienā pusē sāka lobīties nost krāsa.

Viņš saķēra galvu: nospļauties par naudu, bet ja nu kolēģi pamanīja un aiz muguras zobojās par viņu!

Savukārt, kad no dārgas automašīnas izkāpj solīds kungs ar pliku galvvidu un apaļu vēderiņu, skaļi tērzējot pa viedtālruni, kas ir replika, ir skaidrs, ka sirdī viņš joprojām ir bērns. Versace džemperis, kas pēc pirmās mazgāšanas kļūst par batikotu grīdas lupatu, Louis Vuitton somiņa, kas līdzinās vecai plaušai, - šādi skati izraisa filozofiskas pārdomas par cilvēku dabu - vērtībām, alkām un sajēgu. Ņemot vērā, ka Louis Vuitton soma maksā ne mazāk par 1000 eiro, ekskluzīvo somiņu daudzums ielās pārsteidz.

Lai gan viltojumu ražošanas līderis joprojām ir Ķīna, daudz neatpaliekot Turcijai, viltojumu ražotājvalstu vidū ir arī, piemēram, Bulgārija un Beļģija. Aizvien biežāk viltojumu sastāvdaļas ražo dažādās valstīs – vienā preču zīmes, citā iepakojumu, trešajā konkrēto lietu. Apzinoties problēmu, Ķīnas varas iestādes cenšas uzlabot situāciju un progress ir jaušams – pēdējo gadu laikā Ķīnas viltojumu tirgus ir sarucis. Interesanti, ka

Eiropā atdarina plaši pazīstamas Ķīnas preču zīmes.

«Jo populārāks kļūst zīmols, jo vairāk ir to, kas kāro iedzīvoties uz otra reputācijas rēķina. Par spīti cīņai, viltojumu joprojām ir daudz,» piemetina Olmane.

Zaudējumi miljardos

Tehnoloģiju viltojumi nozarei kopumā ik gadu nodara kaitējumu 45 miljardu eiro apmērā. Eiropas viedierīču tirgus zaudē 4 miljardus eiro. Tiek lēsts, ka Latvijā viltojumu dēļ viedtālruņu tirdzniecības industrija zaudē 10,6% no pārdošanas apjoma.

Higiēnas preču un kosmētikas līdzekļu nozare Latvijā katru gadu zaudē 26 miljonus eiro gadā, Eiropā – 4 miljardus. Tomēr iespējamība kādā no specializētajiem parfimērijas un kosmētikas preču veikaliem nopirkt viltojumu ir ļoti zema, uzskata Olmane. «Neviens nopietns zīmols nedos tirgot savs preces veikalam, kurš reiz pieķerts tirgojam viltojumu. Zināmi veikali rūpējas par savu reputāciju, tāpēc izplata tikai oriģinālpreces.» Turpretim internetā un mazās bodītēs ir daudz lielāka iespēja uzķerties uz viltojuma.

Smaržu segmentā ir raksturīgi radīt tā sauktos «luklaikus» (look like).

Tas nozīmē, ka pazīstama zīmola smaržu iepakojuma dizainā tiek samainīti nebūtiski elementi, lai tas asociētos ar oriģinālu.

FOTO: Eiropas Kopienas preču zīmju asociācijas prezidente, SIA «Metida» asociētā partnere Rūta Olmane

Pēdējā laika tendence ir pieaugošā iecietība pret viltojumiem intelektuālā īpašuma pārkāpumu jomā. Jāatzīmē, ka šo pilsoņu skaits katru gadu arvien pieaug. «Lai cīnītos ar viltojumu fenomenu, šogad esam īstenojuši sabiedrības informēšanas kampaņu «Viltotā realitāte», aicinot iedzīvotājus pievērst uzmanību viltojumu un pirātisma fenomenam,» saka Laganovskis.

Mazāk zināma, vēl apspriežama īpašuma tiesību joma ir neaizsargāta satura izmantošana, piemēram, filmas scenārijā, turpina Santa Lozda. «Ir mainījusies autortiesību izpratne – īpašums ir ne vien klasisks literārs teksts, bet arī publiski pieejams teksts, kas tiek izmantots par pamatu citiem darbiem, ar kuriem tiek gūta peļņa.»

Pavāra Franča labā slava

Latvijas zīmolus biežāk atdarina, nevis vilto. Manītas arī konceptuāli līdzīgas dažādu zīmolu reklāmas kampaņas. Tomēr būtiskākā pašmāju uzņēmēju problēma ir saistīta ar nevēlēšanos investēt preču zīmes aizsardzībā.

Uzņēmējiem gribas ātri virzīties uz priekšu, tāpēc intelektuālā īpašuma reģistrācija tiek uztverta kā apgrūtinošs un nevajadzīgs process.

«Tikai tajā brīdī, kad produkts jau ir atzīts, bet kaimiņš taisa kaut ko līdzīgu, uzņēmējs saprot, ka kaut kas jādara. Tomēr, ja zīmols nav aizsargāts, pierādīt, kurš bija pirmais, ir visai sarežģīti,» stāsta Olmane, piemetinot, ka tiesības uz preču zīmi, kas reizi desmit gados tiek pagarināta, ir teju vai bezgalīgas.

Reiz nelaime atgadījās arī ar vienu no mūsu vecākajiem zīmoliem – Pavāru Franci, kas attēlots uz Provansas majonēzes. Franča labo slavu bija iekārojis kāds igauņu uzņēmums, kas līdzīgā iepakojumā sāka izplatīt majonēzi ar atšķirīgām sastāvdaļām un garšu. Sekoja ilgs un piņķerīgs autortiesību kārtošanas process.

Zīmīgi, ka mūsdienās ir mainījusies izpratne par to, kas ir zīmols.

Tas vairs nav tikai vārds un simbols - preces identitāti var apzīmēt arī kustība, skaņa, zīme, skaidro Olmane.

«Preču zīme nav tikai vārds vai logo – tā var būt krāsu kombinācija, iepakojums. Kopš oktobra ir atļauts reģistrēt preču zīmes, ko obligāti nav jāattēlo grafiski. Zīmols var būt kustība vai skaņa. Izpratne par to, kā industrija parāda sevi, ir būtiski mainījusies. Tirgus nosaka zīmola robežu paplašināšanu.»

Nozares, kurās vilto visvairāk - apģērbu, apavu, kā arī kosmētikas un alkohola - ir pievilcīgākās Ziemassvētku dāvanām, atgādina Laganovskis. «Dāvanu pirkšanas virpulī pārdomājiet savus pirkumus un, izvēloties dāvanas tuviniekiem, dodiet priekšroku oriģinālražojumiem. Pirms pirkuma pajautā sev – vai tiešām īsts, NAV viltots?»

Uz augšu