P, 15.08.2022.

Arvja stāsts - no darba farmakoloģijas nozarē līdz dzīvei patversmē

Arvja stāsts - no darba farmakoloģijas nozarē līdz dzīvei patversmē
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Izvēle pieaugušam cilvēkam mitināties patversmē nekad nav balstīta pārticībā vai vēlmē dzīvot kopā ar citiem gandrīz kā studiju laikā kopmītnēs. Dzīve reizēm uz to piespiež, jo citur nav kur iet. Tā tas ir arī Arvim Zīlem, kurš jau gandrīz trīs gadus par savām mājām sauc patversmi Gaiziņa ielā. Viņš, kā daudzi citi pirmspensijas vecuma cilvēki, saskāries ar skarbajiem likumiem darba tirgū – prioritāte no uzņēmēju puses ir gados jaunāki darbinieki.

Arvja specialitāte ir ķīmija un farmakoloģija, taču, kad sabruka Padomju Savienība un uzņēmums tika pārdots, viņš darbu pazaudēja. Šobrīd atrast jaunu ir teju vai neiespējami, jo veselība šajā vecumā vairs nav tā pati labākā un darbu drīzāk piedāvās gados jaunākiem un fiziski spēcīgākiem cilvēkiem. «Strādāju par sētnieku, taču pēc deviņiem nostrādātiem mēnešiem nokļuvu slimnīcā. Tomēr prāts man vēl ir ass,» stāsta patversmes klients.

Iepriekš Arvis īrējis istabu, taču sadzīves apstākļi esot bijuši ievērojami sliktāki nekā patversmē – pašam papildus īres maksai jāpērk malka, jākurina, nav bijis siltā ūdens un nebija sarunu biedru. Te tomēr viss esot citādāk – labāk. «Par naudu, ko saņemu mēnesī, kas ir aptuveni 200 eiro, nav iespējams noīrēt normālu dzīvokli. Šeit, katru mēnesi maksājot 90 eiro, ir daudz labāk, jo viss ir uz vietas - ir silts, šeit pieejama veļasmašīna un duša,» tā savu pašreizējo mājvietu slavē Arvis Zīle.

Patversmē ir arī datortelpa, un šeit Arvis ir gandrīz kā tās uzraugs, jo datori viņam nav sveši. Patversmes sociālā darbiniece Inese Vintiša arī apliecina, ka šeit dzīvojošie nebūt nav atpalikuši no norisēm Latvijā un pasaulē - lielākā daļa klientu apmeklē bibliotēku un lasa jaunāko presi. Vairumam esot pamatizglītība, un liela daļa cilvēku, kuri šeit mitinās, ir ar iegūtām profesijām, piemēram, celtnieks, kokgriezējs, amatnieks, elektriķis. Tādējādi tēmas, par ko parunāt ar klientiem, esot vienmēr.

Vaicājot, par ko visvairāk pašai sāp sirds, strādājot ikdienā ar bezpajumtniekiem, sociālā darbiniece atklāj, ka tie ir medicīniskie pakalpojumi. «Šiem cilvēkiem tie nepienākas, taču arī viņi ir daļu no savas dzīves maksājuši nodokļus, strādājuši un daudz ko darījuši. Juristi, advokāti, policisti – viņi visi devuši savu ieguldījumu sabiedrībā, un kāpēc tagad, kad viņi nonākuši šādā situācijā, viņus vajadzētu pilnībā norakstīt?» retoriski vaicā patversmes darbiniece.

Lai arī var šķist, ka nabadzībā otram nav ko dot, patversmes iemītnieki pierāda pretējo, jo viņi ir tie, kas sniegs palīdzīgu roku otram, ja nepieciešams. Kad kāds ir salasījis tirgū izmestos dārzeņus, viņš atnāk un uzcienā visus pārējos. Lai arī daļa no tiem ir sabojājušies, svarīgākais esot pats žests. Un īpaša diena ir 8. marts, kad klienti nākot ciemos ar ziediem. «Kaut tie ziedi ir jau mazliet novītuši vai, iespējams, nozagti no kāda dārza, svarīga ir vēlme iepriecināt. Ja kādam nepieciešams nokļūt pasu daļā vai sociālajā dienestā, kurš nevar pats saviem spēkiem iekāpt vecajā tramvajā, jo dažiem klientiem ir kustību traucējumi, tad citi iet līdzi un palīdz,» tā savus klientus raksturo sociālā darbiniece.

Pirms nosodāt šādus cilvēkus vai arī vienaldzīgi paejat garām uz ielas, ir vērts aizdomāties, ka patversmē palīdzību meklē dažādi cilvēki - arī tādi, kuri savulaik bijuši turīgi uzņēmēji, juristi, policisti, kuri kādā brīdī nonākuši bezizejas situācijā.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu