Sestdien visā Latvijā tiek atzīmēta Lāčplēša diena – kritušo karavīru piemiņas diena. Pirms teju simts gadiem – 1919. gada 11. novembrī - pēc smagām kaujām no Rīgas tika padzīti bermontieši un šis datums kļuva par Latvijas Neatkarības kara simbolu. Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane stāsta – par spīti tam, ka Neatkarības kara periods ir sarežģīts laiks mūsu valsts vēsturē, Latvijas iedzīvotāji pierādīja, ka ir gatavi cīnīties par savu valsti.
Bermontiāde – Neatkarības kara kulminācijas punkts
Pulkveža Pāvela Bermonta – Avalova komandētā un ģenerāļa Rīdigera fon der Golca atbalstītā krievu un vācu algotņu Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija uzbrukumu Rīgas virzienā jeb operāciju «Zibens spēriens» sāka 8. oktobra rītā un 10. oktobrī bija ieņēmusi Pārdaugavu. Bermontiešiem bija gan karavīru, gan ieroču pārsvars, un salīdzinoši nelielās latviešu karaspēka daļas, kas bija izvietotas dienvidos no Rīgas, bija spiestas atkāpties.
Latvijas armija pretuzbrukuma operācijā, pārceļoties pāri Daugavai Bolderājas rajonā un lejpus Rīgas, devās jau 14. oktobrī. Taču smagas kaujas galvaspilsētā ilga līdz 11. novembrim, kad bermontiešus izdevās pilnībā patriekt no Rīgas. Lai arī karš turpinājās vēl gandrīz visu ziemu, noslēdzoties ar Latgales atbrīvošanu 1920. gada janvārī, Rīgas nosargāšana kļuvusi par simbolisku Latvijas Neatkarības kara atceres datumu.
Muzeja pētniece uzsver, ka uzvara pār Bermonta karaspēku pie Rīgas faktiski izšķīra kara iznākumu un tādējādi Bermontiāde ir ieguvusi leģendāru statusu. Cīņas par galvaspilsētu apliecināja, ka vairums Latvijas sabiedrības pārstāvju iestājas par tādu neatkarīgu republiku, kāda tā tika nodibināta 1918. gada 18. novembrī. Savukārt lielinieku vai vācu spēku piedāvātie valsts attīstības ceļi neatbilda vairākuma iedzīvotāju interesēm un tie bija gatavi pretoties ar ieročiem rokās. Bijis jāpaiet arī kādam laikam, lai cilvēki saprastu, kas ir Kārlis Ulmanis un viņa vadītā Pagaidu valdība.
«Ulmanis nāk no lauksaimnieku aprindām un nav labi pazīstams sabiedrībā. Vāciešu vēršanās pret Latvijas valdību viņam nāk par labu. Tas ir brīdis, kad, pēc aprīļa puča Liepājā, sabiedrība saprot, ka Pagaidu valdība nav vācu pakalpiņi. Jau pirms tam ir pieņemti konkrēti lēmumi – par to, ka jālikvidē lielie muižnieku īpašumi, jādod zeme latviešu zemniekiem, slēgti līgumi ar ASV par palīdzības sūtījumiem. Tajā brīdī cilvēki redz reālo darbību un sāk to novērtēt. Ja sākumposmā cīņa pret lieliniekiem tiek uztverta kā cīņa pret latviešu strēlniekiem un cilvēki domā, ka varbūt nebūs tik slikti, tad Pētera Stučkas izvērstā strādnieku diktatūra atsit jebkādu vēlmi sekot šādām idejām. Kļūst skaidrs, kas īsti ir ienaidnieks. Arī tas, ka vācieši, ņemot vērā visus Pirmā pasaules kara notikumus, turpina savas darbības, nozīmē, ka vācietis kļūst par ienaidnieku lielai sabiedrības daļai.»
Armija plānoja atkāpšanos no Rīgas
Tautas atmiņā hrestomātiskas kļuvušas ainas ar latviešu karavīriem, kuri steigā izraktos ierakumos Daugavas krastmalā un vecpilsētā iesaistās apšaudēs ar Pārdaugavā esošiem bermontiešiem. Taču šāda situācija izveidojās drīzāk neplānoti. Frontes komandieris Jorģis Zemitāns izdeva pavēli par atkāpšanos no Rīgas uz pozīcijām Juglā, un turp devās vairums izklīdināto Latvijas armijas karavīru. Taču bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālis Dāvids Sīmansons pavēli atcēla, kad bija iepazinies ar situāciju Daugavas labajā krastā, kur, pretstatā pārējai armijai, pozīcijas bija nolēmuši noturēt brīvprātīgās Studentu bataljona karavīri.
Vēsturniece uzsver, ka situācija ar Latvijas karaspēka atkāpšanos un plāniem atstāt Rīgu nav vienkārši vērtējama. Kopš augusta Kārļa Ulmaņa vadītajai Pagaidu valdībai ir skaidrs, ka tiks sarīkots uzbrukums Rīgai, taču nav zināms precīzs tā norises laiks. Lai izvairītos no lieliem civiliedzīvotāju upuriem, armijas komandieri uzbrukuma gadījumā gatavojās atkāpties uz Pirmā pasaules kara pozīcijām Juglā. Ekmane stāsta, ka lasījusi arhīva dokumentus par 1919. gada septembrī Juglā notikušām 9. Rēzeknes pulka mācībām, kurās tikuši iesaistīti divi bataljoni. Viens aizstāvējis pozīcijas, bet otrs devies uzbrukumā ar leģendu – atbrīvot Rīgu no ienaidnieka.
«[Gaidot] bermontiešu uzbrukumu, tiek radīta Latvijas armijas dienvidu fronte, ap Rīgu izvērstas karaspēka vienības, kuras stātos pretim uzbrūkošajiem bermontiešiem. Taču arī otrā pusē ir gana labi stratēģi, un ne jau Bermonts plāno šo uzbrukumu. Viņi zina to situāciju, kas stāv pretī. Tā rezultātā vājāk bruņotajām un apmācītajām latviešu karaspēka vienībām uzbrūk izlases spēki – vācu vienības.»
Latvijas armijas dienvidu frontes garums pie Rīgas bija 32 kilometri, uz kuriem tika izvietoti aptuveni 20 tūkstoši karavīru. Tikmēr Bermonta armijas spēki tiek lēsti 45 tūkstošu vīru apmērā, kas varēja rēķināties ar 100 lielgabaliem, 600 ložmetējiem, 120 lidmašīnām un citu tehniku. Uzbrukumā Rīgai tika iesaistīta elitārā Dzelzs divīzija (aptuveni 18 tūkstoši vīru) un Vācu leģions (apmēram 12 tūkstoši karavīru). Bermonta karaspēks uzbrukumu no Zemgales sāka 8. oktobra rītā un pēc divām dienām jau bija ieņēmis Pārdaugavu. Šajā laikā Latvijas armijas dienvidu frontē valdīja nepārtraukta kaujas situācija un karavīri, kuriem nācās izturēt pirmo triecienu, nebija ne gulējuši, ne arī ēduši. Lielā daļā frontes faktiski iestājās panikas situācija.
«Tajā brīdī tiek izdota pavēle - atkāpties pāri Daugavai, jo tas ir vienīgais veids, kā paglābties no pilnīgas sagrāves, milzīga skaita bojā gājušo un gūstekņu. Neatkarības karš ir specifisks vēl ar to, ka ārkārtīgi reti karo pilsētu ielās. Vienkārša iemesla dēļ – tie ir postījumi videi un liels skaits bojāgājušo,» stāsta Ekmane. Atkāpšanās plāns paredzēja, ka Latvijas armija dodas uz Juglu, kur vēl no Pirmā pasaules kara laika saglabājušās nocietinātas pozīcijas. Tur bija paredzēts atgūties un pēc tam mēģināt atbrīvot Rīgu.
Vienības, kuras kaujās ir piedalījušās jau kopš 8. oktobra, šo pavēli izpilda un dodas uz Juglas pozīcijām. Atkāpšanās laikā karavīri ir sajaukušies avā starpā – vairs neatrodas savās rotās, brīžiem pat nav kopā ar saviem pulkiem. Juglā karavīri tiek paēdināti, sakopoti un tikai tad sūtīti atpakaļ uz Daugavas krastu, lai atbalstītu Studentu bataljonu un Kara skolas kadetus. «Tā ir situācija, kas gatavota, jau gaidot bermontiešu uzbrukumu, nevis nejauši radusies ideja,» uzsver pētniece.
Par šāda scenārija gatavošanu liecinot arī citi dokumenti. Ekmane stāsta, ka viens no pulkiem, kas neizturēja Bermonta uzbrukumu, ir 6. Rīgas kājnieku pulks. Tā komandieris Pauls Šmits 1920. gadā lūdzis veikt izmeklēšanu, lai atjaunotu savu labo slavu. Savas liecības snieguši visi tā laika virsnieki, kas bijuši Rīgā. «Slēdziens ir viens – labi, ka atkāpšanās notika tik ātri un pēdējās vienības tiltus pārgāja naktī, jo dienā, visticamāk, tos nebūtu izdevies nosargāt. Jau septembrī bija nozīmēti konkrēti virsnieki, kuri ir atbildīgi par Rīgas tiltu pagriešanas mehānismiem. Daugava tajā laikā ir kuģojama upe un tiltiem var daļas izgriezt ārā, lai tie nebūtu pārejami. Bieži pārmet – [Jorģis] Zemitāns lika atkāpties, tomēr tas nav nejaušs lēmums,» pauda vēsturniece.
Latvijas armija – smago ieroču trūkums, raibi ģērbti karavīri, taču ne basām kājām
Bermontiādes laikā lielākā Latvijas armijas problēma bija smago ieroču – artilērijas un ložmetēju - trūkums. Pētniece stāsta, ka tādēļ neaizstājams bijis sabiedroto karakuģu artilērijas atbalsts. Lai veiktu sagatavošanas uguni, ar pašu latviešu lielgabaliem nav pieticis. «Kāds britu armijas pārstāvis raksta par to, kādus brīnumus latvieši dara – armijas darbnīcās no diviem sašautiem lielgabaliem uztaisa vienu strādājošu. Tā (artilērijas trūkums) bija lielākā problēma.»
Savukārt strēlnieku ieroču ziņā Latvijas karaspēks Bermontiādes laikā bruņojās gan Pirmajā pasaules karā izmantotajām vāciešu, krievu un britu šautenēm.
Bermontiādes laikā Latvijas armijā bija ievērojams brīvprātīgo pieplūdums. Bruņotajos spēkos piesakās vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku, kas, ņemot vērā to, ka kara noslēgumā Latgales atbrīvošanas kampaņā Latvijas armijā dienēja 70 tūkstoši vīru, nav mazs skaitlis, stāsta Ekmane. Daudzi brīvprātīgie bija jau ar Pirmā pasaules kara pieredzi, tādēļ atkrita ilgs apmācību posms. Bermontiādes laikā armijā pieteicās arī nepilngadīgi puikas, taču tos centās neiesaistīt reālā kaujas situācijā, bet gan izmantot kā ziņnešus vai rakstvežus.
Par spīti tam, ka jau 1919. gada 28. februārī apsardzības ministrs Jānis Zālītis izdeva pavēli par to, kādam jābūt latviešu karavīra formastērpam, tam atbilda tikai neliela daļa karaspēka. Joprojām zināmas grūtības sagādāja armijas apģērbšana un vairums cīnītāju tērpās visā raibi. Ekmane gan noliedz, ka Neatkarības kara karavīru ekipējums būtu trūcīgs un tiem vajadzējis staigāt basām kājām. «Ja mēs skatāmies bildes no Bermontiādes, daudzi [karavīri] ir civilā apģērbā. Tajā laikā tas ļoti līdzinās daļai no formām. Latvijas armija ir ļoti dažādi apģērbta – karavīri ģērbušies vācu, krievu vai britu Pirmā pasaules kara formastērpos, kas papildināti ar atšķirības zīmēm – zīmotnēm sarkanbaltsarkanās krāsās un kokardēm pie cepures.»
Rīdzinieku dzīve Bermontiādes laikā
Bermontiādes laikā Rīgas vecpilsēta un galvaspilsētas centrs līdz Elizabetes ielai kļūst par karadarbības zonu, kuru civiliedzīvotājiem likts pamest. Šeit atļauts ieiet tikai ar speciālām caurlaidēm. Daudz smagāka situācija ir Pārdaugavas iedzīvotājiem, kur izvietojušies Bermonta spēki.
Ekmane stāsta, ka lielai daļai Pārdaugavas iedzīvotāju Bermontiādes laikā bijušas grūtības ar pārtiku. Latvijas Pagaidu valdības vārdā Amerikas Sarkanā Krusta organizācija vienojās ar bermontiešiem par pārtikas piegādi Pārdaugavas iedzīvotājiem, lai novērstu bada iestāšanos. Tomēr tas neatrisinājis visas problēmas - ir ziņas, ka cilvēki no Pārdaugavas dodas uz Kurzemes piekrasti un tad ar laivām ceļas pāri Rīgas jūras līcim uz Vidzemi, lai iegādātos pārtiku.
Tāpat esot ziņojumi par latviešu karavīru izlūkbraucieniem uz tobrīd apdzīvoto Zaķusalu, kas Bermontiādes laikā atradusies frontes līnijas vidū. «Bermontieši to nav ieņēmuši. Tiek sarunāts, kādas zīmes iedzīvotāji uzliks, ja gadījumā pretinieks ieies salā. [Zaķusalas] iedzīvotāji prasa – vai var izlūkiem līdzi aizbraukt, maizi nopirkt. Viņi pārtiek no saknēm, no tā, kas ir pagrabos. Artilērijas apšaude ir viņiem virs galvām. Pārdaugavā tāpat – cilvēki dzīvo pagrabos un gaida, kā tas viss beigsies.»
Vēsturniece stāsta, ka Latvijas sabiedrība pēc ilgajiem Pirmā pasaules kara gadiem, bēgļu plūsmām, sarkanā un baltā terora laikiem bija nogurusi. Tādēļ Neatkarības kara sākumposmā – 1918. gada nogalē – bijušas grūtības veidot kaujasspējīgu armiju, kura varētu stāties pretim lieliniekiem. Tas viss mainījies Bermontiādes laikā, kas kļuvusi par brīdi, kad cilvēki sapratuši, pret ko viņi cīnās, un sākusies apjomīga brīvprātīgo kustība.
Bermonta karaspēka aizmugurē – Kurzemē un Zemgalē arī nav mierīga situācija. Vēsturniekiem zināms, ka notikušas sadursmes starp latviešu un vāciešu komandantūrām. «Komandantūras veica tādu kā vietējās pašvaldības funkciju. Ir komandantu komandas, karavīri, kas nodrošina kārtību, uzrauga, kas kur pārvietojas. Bermontieši ieceļ savas komandantūras, ieceļ savas karavīru vienības, lai kontrolētu apdzīvotās vietas. Ir vietas, kur paralēli darbojas abas komandantūras. Sākas sadursmes savā starpā. Klasisks piemērs ir Stende, kur latviešu komandants tiek nogalināts. Pēc nāves viņš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni,» stāsta Ekmane.
Latvijas kontrolē Bermontiādes laikā saglabājusies Kurzemes piekraste. Vēsturniece norāda, ka tas noticis, pateicoties sabiedroto uzstājībai. Sākotnēji Liepājā esošā Latvijas armijas garnizona – aptuveni 1,5 tūkstoši karavīru – lielāko daļu Pagaidu valdība pārcēlusi uz Rīgu, taču sabiedroto uzstājības dēļ tas nosūtīts atpakaļ. Tāpat kā Rīgā, Liepājā uzturas sabiedroto – britu karakuģi un pilsētu nepieciešams noturēt ostas dēļ, caur kuru iespējams saņemt papildspēkus un bruņojumu. Bermontieši gan mēģina Liepāju ieņemt, taču pulkveža-leitnanta Oskara Dankera vadībā pilsētu izdodas noturēt. Cīņas Liepājā notiek Karostas fortos, kas vēl saglabājušies no Pirmā pasaules kara sākuma.
Vai Bermonts plānoja doties palīgā Judeņičam?
Bermontiādes laikā dramatiski notikumi risinājās Krievijā, kas pēc 1917. gada revolūcijas pārdzīvoja asiņainu pilsoņkaru. Petrogradas pievārtē 1919. gada septembrī – novembrī norisinājās baltgvardu komandiera Nikolaja Judeņiča uzbrukums lielinieku kontrolētajai pilsētai. Judeņičs bija arī Bermonta un Golca Rietumkrievijas armijas nominālais virspavēlnieks, un saskaņā ar viņa izdoto pavēli bermontiešiem patiesībā būtu vajadzējis doties uz Petrogradas apkārtni un atbalstīt baltgvardu uzbrukumu. Dažkārt Krievijas vēsturnieku aprindās ir sastopams viedoklis, ka «latviešu separātistu» pretestība Bermontam bijis viens no iemesliem, kādēļ kaimiņvalstī izgāzās baltgvardu kustība.
Šādu viedokli kritizē Ekmane, kas stāsta, ka no Bermonta vienībām Judeņiča pavēli patiesībā klausījis tikai no senas vācbaltiešu dzimtas cēlies kņazs Anatols Līvens. Kņazs 1919. gada jūlijā saņēmis Judeņiča pavēli, lika savām daļām doties uz Petrogradu. Taču Bermonta komandētās vienības atteicās to darīt. Tas tomēr netraucēja Bermontam jau Bermontiādes laikā apgalvot, ka pilda Judeņiča pavēles un dodas uz Petrogradu.
«Ir vienkārša ģeogrāfija - ja armijas štābs ir Jelgavā un ir jādodas uz Petrogradas fronti, vai tiešām pāri Daugavai vienīgie tilti ir Rīgā? Tā ir atbilde. Jā, karaspēks, Bermonts [vēlāk] pilda šo pavēli un dodas palīgā Judeņičam. Taču, lai nokļūtu Petrogradas frontē, vai tiešām jāiet cauri Rīgai?» jautā pētniece.
Vēsturniece uzsver, ka Bermonts devās uz Rīgu, ko pats arī raksta savās vēstulēs, lai «nodrošinātu savas armijas aizmuguri». «Principā tādā veidā demonstrējot savus uzskatus par to, kas ir Latvija (Krievijas province). Bermonts arī pārmet Judeņičam, ka viņš to pašu nedara attiecībā uz Igaunijas valdību. Judeņičam ar Igauniju bija laba sadarbība, un pēc viņa sakāves Igaunija internēja baltgvardu karavīrus,» skaidro Ekmane.
Brīvības cīņas, Neatkarības karš vai pilsoņu karš?
Šķiet, ka sabiedrībā nav vienota viedokļa par to, kā saucami notikumi no 1918. līdz 1920. gadam – sastopami Brīvības cīņu, Neatkarības kara un Atbrīvošanas kara apzīmējumi. Vienota izpratne par kara nosaukumu nav bijusi arī pat pēc tā noslēguma, kad notikumi oficiālos dokumentos tikuši saukti dažādos veidos.
Ekmane stāsta, ka karš ticis dēvēts gan par Atbrīvošanas cīņām, gan Brīvības cīņām. Arī paši kara dalībnieki savās grāmatās izmantojuši dažādus nosaukumus. «Latvijas Neatkarības karš ir jauns jēdziens. Tam saknes aug no akadēmisko vēsturnieku aprindām – klasiskās vēsturnieku skolas. Nosaukums mūsdienu cilvēkam ir viegli saprotams, jo karš ir par valsts neatkarību. Tomēr nepareizs nav arī Brīvības cīņu vai Atbrīvošanas kara nosaukums,» saka Ekmane.
«Pats karš ir viens no vissarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē. Saprast, kurā brīdī kurš ar ko, pret ko karo, nemaz nav vienkārši. [Nosaukums] Neatkarības karš nozīmē, ka ir cīņa par Latvijas valsts neatkarību un tā notiek pret dažādiem ienaidniekiem, vairākās valsts vietās.» Kara sākumposmā, Pētera Stučkas režīma cīņā ar vāciešiem un Pagaidu valdību, var saskatīt arī pilsoņkara iezīmes. Tomēr galvenā pilsoņu kara būtība ir situācija, kurā kaut kādas noteiktas valsts pilsoņi cīnās par vienu valsti, tikai dažādās tās izpausmēs, uzskata pētniece.
«Stučkas padomju valdības vadmotīvs noteikti nav neatkarīga Latvija lielinieku režīma variantā. Viņi cīnās par Krievijas valsts interesēm. Latvijā sarkanās armijas rindās ienāk bijušie latviešu strēlnieki, kas tajā brīdī ir sarkanie strēlnieki. [Taču] viņi nāk karot pret vāciešiem, nevis par savas valsts pilsoņiem. Tajā brīdī, kad viņi patiešām uzzina, kas šeit ir noticis (Pagaidu valdības izveidošanās un Latvijas neatkarības proklamēšana 1918. gadā), viņi diezgan strauji maina savu nostāju un pāriet frontes pretējā pusē, kur cīnās pret lielinieku režīmu. Tādēļ mēģinājums pielīdzināt Neatkarības karu pilsoņkaram liekas mazliet nekorekts attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuri šajā karā cīnījās,» uzskata Ekmane.
Interesants Neatkarības kara elements ir baltvāciešu zemessardze. Cēsu kauju laikā šīs vienības piedalījās vāciešu pusē un cīnījās pret igauņu – latviešu karaspēku, bet kara beigas sagaidīja Latvijas armijas sastāvā Latgales frontē. Ekmane skaidro, ka Baltijas vācieši ir bijuši ļoti lojāli cariskajai Krievijai. Taču, pie varas nākot lieliniekiem, baltvācieši sarāva savas saites ar Krieviju un viņiem nācās meklēt jaunus sabiedrotos.
«Jautājums, ar ko viņiem var būt pa ceļam? Ar saviem etniskajiem tautiešiem – vāciešiem, kas šeit uz vietas ir jau no pirmā pasaules kara. Taču viņu ienaidnieks nav Latvijas valsts. Viņu centrālais ienaidnieks ir lielinieki, kuru režīma apstākļos tiek zaudētas visas privilēģijas. Arī «sarkanais terors» lielā mērā tiek vērsts pret vāciešiem. Cēsu kaujas [viņiem] ir viens no izšķiršanās brīžiem, kurā, no mūsdienu skatpunkta raugoties, tiek pieņemts nepareizs lēmums. Tomēr viņi paliek Latvijas armijā un kā Latvijas valsts pilsoņi piedalās neatkarības karā, atbrīvojot Latgali no lieliniekiem,» skaidro Kara muzeja pētniece.
Neatkarību izcīnīja paši Latvijas iedzīvotāji ar ieročiem rokās
Kara muzeja speciāliste Ekmane stāsta, ka cilvēkiem pierastais Lāčplēša dienas apzīmējums ir ticis aizgūts no vēlāk pasniegtā Lāčplēša Kara ordeņa. Tā simboliskais dibināšanas datums ir 1919. gada 11. novembris, bet pirmie karavīri ordeni saņēma 1920. gadā. Izvēlētais dibināšanas datums palīdzēja Rīgas atbrīvošanas noslēgumam kļūt par Neatkarības kara centrālo punktu tautas atmiņā.
«Savā ziņā 11. novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena. Tikai nevis tā tēlainā Lāčplēša, bet gan Lāčplēša Kara ordeņa dzimšanas diena. Šajā gadījumā ar vārdu Lāčplēsis tiek apzīmēti visi karavīri, kas ir īpaši izcēlušies Neatkarības kara laikā vai arī Pirmā pasaules kara laikā cīņās Latvijā, kā arī ir apbalvoti ar šo augstāko militāro apbalvojumu.» Lāčplēša Kara ordenis ir vienīgais neatjaunotais Latvijas pirmās brīvvalsts ordenis, un pētniece uzsver – jācer, ka to arī nekad nevajadzēs atjaunot. «Ordeņa statūtos ierakstīts, ka «Lāčplēša Kara ordeni var piešķirt tikai par varonību kaujas laukā Latvijas teritorijā». Tā kā mēs neviens nevēlamies, lai Latvijas teritorijā būtu karadarbība, lai šis ordenis arī paliek kā vēsturiskais.»
Vaicāta par mītiem, kurus saistībā ar Latvijas Brīvības cīņām vēlētos atspēkot, Kara muzeja speciāliste norāda, ka viens no tādiem ir citu valstu interešu pārstāvju mēģinājumi apgalvot, ka neatkarība Latvijai tika uzdāvināta. «Latvijas neatkarību izcīnīja Latvijas iedzīvotāji ar ieročiem rokās. Neviens mums neatkarību 1918. - 1920. gadā nedāvināja. Ja paši nebūtu pierādījuši, ka ir gatavi cīnīties, tad arī tās Latvijas Republikas nebūtu. Tā nav dāvana no kaut kādas citas puses.»
