"Neiedomājamā operācija" - ambiciozs plāns, kas 1945. gadā paredzēja sākt III pasaules karu

FOTO: Dave Strom, CC BY-NC-ND 2.0

Pastāv uzskats, ka sasprindzinājums starp divām pasaules lielvarām – PSRS un Rietumvalstīm vislielākais bija sešdesmitajos gados, kad norisinājās viena no bīstamākajām krīzēm pasaules vēsturē – Kubas raķešu krīze. Tā gan, izrādās, nav taisnība, jo jau 1945. gadā, kad Otrais pasaules karš vēl nebija beidzies, Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils bija gatavs sākt nākamo – Trešo pasaules karu... 

Otrajā pasaules karā ASV, Lielbritānija un PSRS darbojās vienā aliansē, lai uzvarētu nacistisko Vāciju, kas gandrīz sešus gadus ilgušā un mokošā karā izdevās. Tiesa, ideoloģisko atšķirību un uzskatu dēļ Rietumvalstīm brieda konflikts ar PSRS. Tas notika tādēļ, ka PSRS pat nevēlējās dzirdēt par okupēto teritoriju (piemēram, Baltijas valstu) atbrīvošanu, kā arī nostiprināja savu ietekmi lielā daļā Eiropas.

Kā vēsta «The History Press», ar to ļoti neapmierināts bija tā laika britu premjers Vinstons Čērčils, kurš jau 1945. gada pavasarī izdeva slepenu pavēli Drošības štāba virsniekiem sagatavot plānu, kuru nosauca par «Neiedomājamo operāciju», kas paredzēja uzbrukumu Padomju Savienībai. Šis bija ārkārtīgi slepens plāns – tikai Čērčila pašiem tuvākajiem militārajiem padomniekiem bija tam pieeja.

Plāns bija ļoti ambiciozs – tas paredzēja atgūt Austrumvāciju un Poliju, kuras bija kritušas padomju ietekmes zonā. Čērčils jutās daļēji vainīgs par notikušo Polijā un to, ka Staļins diktēja noteikumus lielā daļā Eiropas.

Ja arī Čērčils vēlējās pēc iespējas ātrāk sākt operāciju, viņš zināja, ka laika ir pavisam maz. 1945. gada pavasarī ASV gatavojās vest lielu skaitu karavīru uz Tālajiem Austrumiem, lai cīnītos pret Japānu, tādējādi lielā mērā atstājot Rietumeiropu likteņa varā. Vēlākie notikumi pierādīja, ka pēc Uzvaras dienas 8.maijā sāktā demobilizācija strauji samazināja nritu armijas kaujas spējas.

Ambiciozais plāns paredzēja sākt jaunu karu Eiropā jau tā paša gada 1. jūlijā – brīdī, kad Otrais pasaules karš Eiropā jau bija beidzies, bet vēl turpinājās Klusajā okeānā. Britu ģenerālis Alans Brūks savā dienasgrāmatā rakstīja:

«Premjers ir pilnībā zaudējis saikni ar realitāti. Vinstons man liek justies tā, it kā jau mēs tagad atrastos jaunā, ilgstošā karā.»

Frontei bija jāatrodas no Hamburgas ziemeļos līdz Triestei dienvidos.

Tas paredzēja britu, amerikāņu, poļu un vācu spēku kopīgu uzbrukumu pret Sarkano armiju. Šīs alianses uzdevumus bija piespiest padomju armiju atkāpties no Austrumvācijas un Polijas, kā arī «sadot Staļinam pa degunu» - piespiest izvērtēt, vai Austrumeiropas okupācija ir tā vērta.

Šajā plānā bija paredzēts, ka Sabiedroto alianse sāktu uzbrukumu 1. jūlijā un tās spēkus sastādītu 64 amerikāņu divīzijas, 35 britu un aizjūras teritoriju divīzijas, 10 vācu divīzijas un četras poļu divīzijas. Runājot par vācu divīzijām, tās sastādītu bijušie Vērmahta karavīri, taču tas bija visai nereāli, jo liela daļa bija gūstā padomju pusē, bet otra puse – izdzīvojušie – īsti vairs nevēlējās atgriezties kara murgā. Taču, uz papīra skatoties, sabiedrotajiem būtu 103 divīzijas, no kurām 23 būtu bruņotas ar smago artilēriju.

Čērčilam plāns patika, jo tā izpildīšanas gadījumā Austrumvācija un Polija tiktu atgūtas, un, iespējams, arī Baltijas valstis varētu atgūt neatkarību. Premjera padomnieki gan bija skeptiski par šā plāna izpildi – viņi zināja, ka padomju armijai šajās teritorijās ir nospiedošs skaitliskais pārsvars, kā arī pastāvēja risks iestigt ilgā karā, kas nozīmētu cīnīties ziemā – Hitlera un Napoleona spēku iestigšana Krievijas ziemā nebija aizmirsta.

«Karš pret PSRS nebūs pastaiga parkā. Šai armijai ir lielas kaujas spējas un laba organizācija,»

teikts britu ziņojumā.

Padomju armijas pusē bija 264 divīzijas, un Maskava komandēja vairāk nekā 6,5 miljonu karavīru lielus spēkus vien uz Vācijas robežas – tas nozīmētu PSRS pārsvaru 2:1 attiecībā pret Sabiedroto aliansi. PSRS bija pārsvars arī tehnikas ziņā – Sabiedroto rīcībā Ziemeļrietumu Eiropā un Vidusjūrā bija 6700 kaujas lidmašīnas un 2464 bombardieri, savukārt PSRS bruņojumā bija attiecīgi 9380 un 3380 lidmašīnas.

Dažas nedēļas pirms potenciālā kara sākuma militārie padomnieki brīdināja, ka plāna īstenošana var izgāzties, taču Trešā pasaules kara scenārija melnraksts palika Čērčila redzeslokā. Eiropā bija vairāki punkti, kur Sabiedroto spēki bija aci pret aci ar padomju armiju, un jebkāda konfrontācija varēja izraisīt jaunu konfliktu. 1945.gada vasarā [atombumbas uz Hirošimu un Nagasaki tika nomestas tā paša gada rudenī, - red.] amerikāņi bija veiksmīgi izmēģinājuši kodolbumbu, un tā tika izskatīta kā iespēja uzbrukumiem pret Padomju Savienības apdzīvotākajām pilsētām.

Tiesa, Čērčila «Kara kabinets» norādīja, ka šāds plāns ir nereāls, ņemot vērā skaitlisko mazākumu attiecībā pret PSRS. «Ideja, protams, ir fantastiska un iespējas uzvarēt ir visai nereālas. Mums ir 103 divīzijas – Hitlers un Napoleons jau šādā veidā zaudēja,» rakstīja Brūks.

Čērčila politiskās dienas tika skaitītas. 1.jūlijam pienākot, viņš vēl nesāka karadarbību, bet tā paša mēneša vēlēšanās viņš zaudēja amatu, un, viņam atstājot amatu, arī «Neiedomājamā operācija» tika transformēta par aizsardzības operāciju gadījumā, ja padomju vara izdomātu uzbrukt Berlīnei.

Čērčils uzskatīja, ka šajā karā lielu nozīmi spēlētu gaisa spēki un flote, ar kuras palīdzību būtu jānotiek PSRS bombardēšanas kampaņa. Tiesa, Čērčila militārie padomnieki brīdināja, ka Padomju Savienības prettrieciena gadījumā no pašas Lielbritānijas maz kas paliktu pāri.

Britu ģenerāļiem izdevās noskaidrot arī ASV prezidenta Harija Trumena domas par nākotni Eiropā. Tika secināts, ka ASV neiesaistīsies šāda veida karā, līdz ar to šī operācija tika «nolikta plauktā».

Bez sekām gan tā nepalika – Staļinam bija aizdomas, ka Čērčilam ir «kaut kas aiz ādas». Staļins teica savam sabiedrotajam, ģenerālim Žukovam: «Tas vīrs ir gatavs uz visu.» Viens no padomju spiegiem Londonā ieguva informāciju par kādiem britu plāniem pēckara Vācijā, kuros varētu iesaistīt arī Trumena vadīto ASV, kura nule bija nometusi divas kodolbumbas uz Hirošimu un Nagasaki. Tas radīja aizdomas un piesardzību pret nu jau bijušajiem sabiedrotajiem, tādējādi savā ziņā var uzskatīt, ka tieši «Neiedomājamā operācija» kļuva par vienu no Aukstā kara katalizatoriem.

Jāatzīmē, ka šie 1945. gada plāni tika atslepenoti vairāk nekā 50 gadus vēlāk – 1998. gadā.

Ir grūti spriest, «kā būtu, ja būtu». Ir skaidrs, ka šīs operācijas īstenošanas rezultātā mūsdienu pasaule būtu pilnīgi citādāka, jo karš Eiropā noteikti būtu izraisījis karadarbību citās pasaules daļās, tādējādi līdzi nesot kārtējo bezjēdzīgo iznīcību un nevainīgu cilvēku bojāeju, ko izraisījušas ambiciozu valstsvīru idejas...

Uz augšu