Personīgs stāsts: HIV pozitīvs, pagaidām vēl Latvijas pilsonis

Šodien ir pagājis gandrīz gads, kura laikā neesmu saņēmis pilnīgi nekādu ārstēšanu, jo to neparedz NVD vadlīnijas. Ārsti saka, ka ārstēšanu, protams, vajadzētu sākt nekavējoties, bet uzsver: «Jūs taču saprotat, kādā valstī mēs dzīvojam.»

«Mēs gribam jums palīdzēt, bet mūsu rokas ir sasietas»

un mierina mani ar vārdiem «jūsu imunitāte pagaidām vēl turas».

Tajā pašā laikā imunitāte liek par sevi manīt, jo parastas iesnas vairs nav «nedēļas jautājums», bet gan trīs nedēļu ilgas, pēc baseina jāsmērē ķermenis ar pretsēnīšu ziedi, niez un asaro acis, bet uz lūpām metas aukstumpumpas bez pamata.

Mani novērojumi liecina, ka lielākā daļa komentētāju virspusēji un augstprātīgi komentē rakstus par HIV tematiku, savos komentāros norādot - «nav ko bāzt kur pagadās» un tamlīdzīgus spriedelējumus, jo viņu apziņā ir iespiedies, ka HIV ir narkomānu, homoseksuālu vīriešu vai seksa industrijas darbinieku slimība. Ko viņi teiktu, kad uzzinātu ka šie stereotipi jau sen ir novecojuši un

slimība atrodas savā «zenītā», izplatoties arī heteroseksuālu cilvēku vidū.

Mūsdienās, kad slimība nešķiro, neviens nav pasargāts, arī tie, kas atrodas pastāvīgās attiecībās ar savu otro pusi, jo arī viņš vai viņa var nezināt, ka ir šīs nāvējošās slimības pārnēsātāja/s, ja nav veikts HIV tests.

Latvijā ir daudz cilvēku, kas nekad nav pārbaudījuši savu HIV statusu, un viņiem nav nekāda priekšstata par šo slimību. Varbūt jums šķiet, ka tas jūs neskar un tas nevar notikt ar jums?

Nāksies jūs apbēdināt, Latvijā oficiāli ir reģistrēti ap 7000 pacientu, no kuriem tikai 1600 saņem ārstēšanu, pārējie pārbaudījās, uzzināja savu statusu un tika atstāti vieni paši ar savu slimību, bez jebkādas psiholoģiskas palīdzības. Neatbildēts jautājums paliek, ko dara šie cilvēki, kas nesaņem ārstēšanu, vai viņi atturas no seksa, vai lieto prezervatīvus, vai kontaktējas tikai ar citiem HIV inficētajiem, vai atrodas slimības nolieguma stadijā un mērķtiecīgi inficē veselos?

Ņemot vērā to, ka pie mums turpina zelt stereotips, ka ar HIV slimo tikai konkrētu cilvēku grupas, tas ļauj šai slimībai izplatīties un turpināt savu «uzvaras» gājienu Latvijā, jo,

pēc nozares profesionāļu aprēķiniem, HIV inficēto skaits Latvijā varētu būt divas vai trīs reizes lielāks un šie cilvēki dzīvo starp mums

un ir mums blakus ikdienā, un viņi, paši sev nezinot, izplata šo nāvējošo slimību tālāk.

No veselības ekonomikas skatpunkta - valsts pozīcija HIV ārstēšanā neliecina par Latviju, ka tā ievērotu likumā noteikto principu «krietns un rūpīgs saimnieks». Pateicoties tam, Latvijā ir radīti visi priekšnosacījumi pandēmijai, ko pierāda statistika. Šogad līdz oktobrim ir reģistrēti 269 jauni HIV gadījumi, kas mūs ierindo otrajā vietā ES pēc jaunatklātu HIV gadījumu skaita uz 100 000 iedzīvotājiem, piekāpjoties tikai Igaunijai.

Iedomājieties, Rīgā, pēc oficiālajiem datiem, inficēts ir katrs 200. iedzīvotājs, bet reālā aina ir daudz dramatiskāka.

Diez vai šo slimības izplatību varēs apturēt tikai ar tikumisku audzināšanu, jo valstīs, kas to piekopj, infekcija turpina izplatīties. Vienīgā izeja ir ārstēšanas sākšana nekavējoties pēc diagnozes noteikšanas vai arī tad, kad ārsts ir pārliecinājies par pacienta vēlmi saņemt ārstēšanu un ka viņš ievēros ārsta norādījumus, jo, sākot medikamentozo terapiju, tā jālieto līdz mūža galam. Tādā veidā pacients saglabā veselību maksimāli augstā līmenī un kļūst nekaitīgs apkārtējiem cilvēkiem, jo vīrusa slodze ir nenosakāma un viņš nevar inficēt citus.

Latvijas mediķu dienaskārtībā ir jautājums par narkomānu nenoturību pie ārstēšanas, bet pilnīgi netiek domāts par jaunu, ekonomiski aktīvu iedzīvotāju problēmu, kad agrīnā stadijā inficētais izrāda savu iniciatīvu ārstēties, bet viņam liek nogaidīt, līdz viņa organisms būs pietiekami «sadragāts», lai tas sāktu atbilst NVD vadlīnijām.

Latvija ir «autsaiders» (outsider) HIV ārstēšanā ES. Latvija ir ļoti tālu no pēdējām PVO vadlīnijām HIV ārstēšanā, tajā pašā laikā Veselības ministrijas mājaslapā ir norādīts, ka Latvijā HIV ārstēšana notiek pēc PVO vadlīnijām, apzināti aizmirstot norādīt, ka šīs vadlīnijas ir 2006 gada, bet sabiedrībai tas tiek pasniegts kā sasniegums. Šo 10 gadu laikā PVO vadlīnijas ir mainījušās vairākas reizes.

Pat Rumānijā, Ukrainā vai Kazahstānā ārstēšana ir daudz progresīvāka nekā pie mums

- tur medikamenti pieejami uzreiz pēc diagnozes noteikšanas.

Ļoti skumji bija sekot līdzi 2017. gada budžeta pieņemšanai, kuras laikā tika noraidīts priekšlikums HIV ārstēšanai iedalīt papildu 4 203 000 eiro, kas varētu ļaut atgriezties pie pilnvērtīgas dzīves aptuveni 1500 cilvēku un pietuvināt Latviju pie stratēģijas UNAIDS 90-90-90 (ANO programma: 90% ar HIV inficēto ir informēti par savu diagnozi; 90% inficēto saņem pretvīrusa terapiju; 90% inficēto terapijas rezultātā samazinās vīrusa slodze asinīs, kas nozīmē, ka viņi nevar inficēt citus cilvēkus).

Vēl skumjāk paliek, kad Saeimas priekšsēdētāja uzskata, ka valstī galvenās prioritātes ir «Grāmata par sieru»,

filmas «Dvēseļu putenis» un «Bille» un citi projekti, kam tika izdalīti vairāk nekā 20 miljoni no nodokļu maksātāju naudas. Protams, Latvijas veiksmes stāsta prioritātēm pievienojas lietotas kara tehnikas iegāde un citas lietas, kas zaudēs savu jēgu, ja cilvēki turpinās masveidā pamest šo valsti.

Šis viss man raisa pārdomas, ko man tālāk savā dzīvē darīt. Palikt Latvijā gaidīt brīdi, kad varēšu izmantot sociālā budžeta naudu, esot uz slimības lapas, jo veselība būs sabojāta, vai arī pieņemt kādu no kārdinošajiem ārzemju rekrūteru piedāvājumiem un pārcelties uz valsti, kur IT speciālisti ir augsti pieprasīti un valsts rūpējas par savu iedzīvotāju labklājību?

Tikai, ja mēs visi aizbrauksim, kas maksās nodokļus šai valstij?