Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/10/8565882t1heef1.jpg)
Liepājniece Līva Olivo Maradei septiņus gadus dzīvo Ķīnā, kur strādā par angļu valodas skolotāju pirmsskolas vecuma ķīniešiem. Ar dzīvi svešumā viņa ir absolūti apmierināta un vismaz pagaidām braukt atpakaļ uz dzimteni neplāno. «Man šeit būtu par šauru,» viņa secinoši apliecina sarunā ar portālu «Apollo».
Līva ir viena no desmitiem un pat simtiem tūkstošu mūsējo, kuri devušies savas laimes meklējumos uz ārzemēm, taču viņas izvēlētā valsts ar kuru nu jau izveidojušās stabilas attiecības, ir visai neparasta. Turklāt šobrīd viņa īsteno kādu ļoti īpašu projektu. Liepājniece nolēmusi apkopot ārzemēs dzīvojošo latviešu stāstus, lai izdotu tos grāmatā. Tā būs viņas dāvana Latvijai 100. dzimšanas dienā.
Sākumā – «kosmoss»
Līvu uz Ķīnu aizveda apzināta izvēle. Tikpat apzināti viņa izvēlējusies par labu Latvijas Universitātes Āzijas studiju programmai, kas tobrīd (2006.gadā) bijis kaut kas jauns un neierasts.
Tomēr pēc studijām nācies saskarties ar visai skarbu realitāti – iegūtās zināšanas Latvijā nevienam neesot bijušas vajadzīgas. Tad arī meklējusi veidu, kā tikt uz Ķīnu. Šādu iespēju liepājniecei palīdzējusi rast viņas bijusī kursa biedrene, kas tur kādu laiku jau dzīvojusi. «Viss izdevās ļoti ātri un veiksmīgi. Absolvēju universitāti, un jau nākamajā dienā man prasīja, kad varu būt Ķīnā. Pēc mēneša biju tur,» 2009.gada augusta notikumus atceras Līva.
Lūgta pastāstīt par sajūtām, kas pārņēma aizbraukšanas dienā, Līva saka: «No vienas puses - šausmīgs kosmoss galvā. Kas ir Ķīna? Tas, ko māca universitātē, tā ir tikai teorija. Cilvēks absolvējot universitāti nav spējīgs izdzīvot Ķīnā ar tām valodas zināšanām, kas ir dotas. Tas ir kā pamats. Man nebija ne jausmas, uz kurieni braucu un kas tur būs. Protams, ka gribējās ļoti, bet tajā pašā laikā es tur nevienu nepazīstu, mani sagaidīs cilvēks, kuru es nezinu. Tas viss likās nereāli līdz brīdim, kad ierados Ķīnā.»
Aizdomīgā viesnīca un «baltā cilvēka» ekstras
Iesākumā plāns bijis apmesties uz gadu. Saprast, kas un kā tur notiek, iemācīties valodu. «Man tajā brīdī bija 22 gadi. Bērns jau patiesībā. (..) Bija ļoti sirreāli. Tas bija kā lekt melnajā caurumā,» savas sajūtas atceras Līva.
Galamērķis bija Ķīnas pilsēta Vuhaņa. Lidostā palikusi bez sava kofera, Līva mēģināja saprast, kurš no tik daudzajiem, viņasprāt, pēc izskata absolūti vienādajiem cilvēkiem ir viņas darbā iekārtošanās aģentūras pārstāvis. «Es cerēju, ka mani atpazīs pareizais cilvēks, nevis pie sevis pieaicinās kāds svešinieks,» viņa tagad ar smaidu atceras.
Gaidot lidostā «pareizo cilvēku», Līva pēkšņi aptvērusi, cik ļoti izceļas uz pārējo fona: «Blondi mati, vienīgā tāda lidostā, visi skatās virsū.» Tobrīd Vuhaņā iebraucēju bijis salīdzinoši maz. Satikusi aģentu, ceļš vedis uz viesnīcu. «Iekāpjam autobusā un viņš mana saka – guli, guli. (Ķīnieši parasti braucot autobusā vai metro guļ. Nezinu, kā viņi pamostas tur, kur viņiem jāizkāpj, bet viņiem tas izdodas, paskaidro Līva) Bet kāds gulēt? Skatos ārā pa logu uz pilsētu!»
«Aizveda uz mazu, tumšu viesnīcu ar šaurām trepītēm, sarkanām lampiņām. Katrā stāvā jauni vīrieši tikai šortos stāv, smēķē un pēta mani. Man likās: «Ak, dievs! Kur es esmu atvesta?! Bordelis!»
«Es smaidu, izliekos, ka viss ir kārtībā - tev nav bail, tu zini, kur tu esi atbraukusi un zini, kas notiek. Tajā pašā laikā ar acīm meklēju, kur rakstīts «Izeja», lai pēc tam, ja nu kas, zinu, kur jāmūk ārā,» tagad smejoties stāsta Līva.
Palikusi numuriņā viena, Līva centusies ar datoru noķert Wifi, lai varētu aizsūtīt radiniekiem ziņu, ka viss ir kārtībā. «Internets bija tikai tad, kad stāvēju uz gultas un datoru turēju pie griestiem,» viņa smejas. Taču viss beidzies labi. Nākamajā dienā devusies uz darba intervijām, drīz vien dabūjusi darbu skolā. Sākušies dzīvesvietas meklējumi, kas sākumā nebijuši pārāk veiksmīgi: «Ieved mani dzīvoklī ar trīs guļamistabām. Katrā divas divstāvīgās gultas. «Šitā gulta būs tavējā!» Man jau asaras acīs.» Vadāja pa dzīvokļiem, kas bija ļoti briesmīgi. Ziemās auksts, bet centrālās apkures nav. Tā ir centrālā Ķīna un valdība pa vidu novilkusi strīpu - šeit ir ziemeļi, bet šeit - dienvidi. Dienvidos siltumu nedodam. Mana pilsēta bija mazliet zem strīpas, un kaut arī ziemā ir ļoti auksti, apkures nav, jo oficiāli skaitās dienvidu puse,» stāsta Līva.
Liepājniece centusies iebilst, tomēr kaut kādā brīdī sajutusies neērti: «Viņi domā - jā, baltais cilvēks atbrauc, gaida baigās ekstras, bet gribējās it kā pašsaprotamas lietas, zinot, ka tas būs ilgtermiņā. Kondicionieru nav, visur tualetes ar caurumu zemē. Man jau beigās palika neērti, ka prasu wifi, kondicionieri, tualeti, bet viņi tā dzīvo un viņiem tas ir ok.»
Adata vēnā un vistu kāju pirksti
Dzīve Ķīnā gaišmatainai eiropietei izrādījies visai liels izaicinājums, jo lai gan sākumā apkārtējo interese, komplimenti un vēlme kopā nofotografēties šķitusi amizanta un smieklīga, tad ar laiku tas kļuvis ļoti nogurdinoši un apgrūtinoši. Tomēr pie visa pierod, piebilst Līva.
Ķīnas kultūra ir ļoti atšķirīga un tāpat arī ēdiens. Sākumā tas Līvu mazliet biedējis, jo ikdienā ķīnieši nebūt nepārtiek no tā, ko piedāvā ķīniešu restorānos pasaulē: «Šeit nav svarīgs ēdiena noformējums. Joprojām mani pārsteidz, ka piemēram zivi cep veselu ar visu asti, galvu, acīm. Zosu kakli ar visu galvu. Vistu kāju pirksti. Tādas lietas, ko mums nav pieņemts ēst. Es to joprojām nevaru pieņemt un arī neēdu.»
Tāpat Līva joprojām cenšas Ķīnā neslimot. «Ierindas» slimnīcas esot netīras un noplukušas, lai saņemtu kādu pakalpojumu, jāstāv garās rindās: «Izstāvi rindu, lai saņemtu numuriņu, tad stāvi citā rindā, lai samaksātu, tad ar čeku ej uz trešo rindu, lai tev iedotu slimnīcas grāmatiņu, tad ej pie ārsta. Ja gribi zāles, ej stāvi atkal citā rindā, kur to apstiprina. Tad ej atkal uz nākamo rindu, kur samaksā, tad atkal uz citu rindu, kur zāles saņem. Cilvēki acīmredzot ir kaut kā jānodarbina.»
Slimojot, ķīnieši parasti medikamentus nedzer, kā tas ir ierasts pie mums. «Kad aiziet uz slimnīcu ar sūdzībām par galvas, vēdera sāpēm vai vienkārši saaukstēšanos, viņi pilina vēnā. Ir telpas ar krēsliem un sistēmām. Adata vēnā, un sēdi,» stāsta Līva. Sākumā viņai tas šķitis nepieņemami, taču nu jau esot pieradusi.
Jau pēc Ķīnā pavadītajiem pirmajiem sešiem mēnešiem Līva sapratusi, ka ar gadu šeit būs par maz: «Pēc gada vasarā atbraucu uz Latviju un aizbraucu atpakaļ. Sapratu, ka man patīk, ka te ir daudz ko redzēt, darīt, piedzīvot. Tik daudz interesantus cilvēkus šo gadu laikā esmu satikusi. Man patīk lielas pilsētas.»
Vuhaņā ar pelēkas nokrāsas debesīm, kas tādas ir smoga dēļ, ko savukārt rada metalurģijas uzņēmums, Līva nodzīvoja sešus gadus, un tagad nepilnu gadu dzīvo pavisam jaunā, 20 gadus vecā Ķīnas pilsētā Šendženā. Pirms 20 gadiem šeit bijis zvejnieku ciems, kas pārtapis par ievērojamu biznesa centru un robežojas ar Honkongu.
Šendžena no Vuhaņas atšķiras arī dzīves līmeņa ziņā. Pirmais, kas par to liecina, ir algu apmērs un izmaksas par dzīvesvietu. Ja Vuhaņā Līva par 400 eiro īrējusi 200 kvadrātmetru plašu dzīvokli, tad Šendženā par to pašu naudu nākas aprast ar 40 kvadrātmetriem un vienas istabas dzīvokli. Tomēr tajā pat laikā no skolotājas algas, ja ļoti vēlas, kaut ko sanāk arī iekrāt. Arī ceļošana Ķīnā neizmaksājot dārgi, tāpat ēdiens esot lēts.
«Aizbrauc tikai dzērāji un demolētāji!»
Vaicāta par profesionālo izaugsmi, Līva apliecina, ka šobrīd ar esošo situāciju jūtas apmierināta, tomēr tas nenozīmē, ka netiek domāts par nākotni. Līva ir ieguvusi vairākus skolotāja sertifikātus, ir arī privātskolas līdzīpašniece kopā ar vēl diviem ārzemju kolēģiem. Patlaban Līva darbojas arī pie kāda ļoti īpaša projekta. Tā ideja radusies 2014. gada vasarā viesojoties Liepājā, kur notikusi Kultūras ministrijas rīkota diskusija uzņēmējiem par Latvijas simtgadi.
Diskusijas laikā aizsākusies saruna par aizbraucējiem: «Ko varētu viņiem piedāvāt, kā viņi svinēs, vai viņi ir patrioti, kas ir patriotisms, vai patriots var būt dzīvojot ārzemēs utt. Un tad vienā brīdī, varbūt, ka viņa tā nemaz nedomāja, bet no Kultūras ministrijas pārstāves puses izskanēja citāts par to, ka aizbrauc jau tikai dzērāji un demolētāji. «Ja tu zinātu, kas ir tavas saknes, tava vēsture, tu no savas valsts neaizbrauktu.» Tur sēžu es, kas dzīvo ārzemēs piecus gadus. Ne es dzērāja, ne demolētāja. Likās ļoti aizskaroši. Zinu daudzus cilvēkus, kas aizbrauc, un tas nav tas variants,» saka Līva.
Līva centusies iebilst uz šo repliku, norādot, ka patiesībā tā nebūt nav. Diskusijas vadītāja aicinājusi domu turpināt. «Visi noelsās – ā, Ķīna... Un man likās, bet kāda ir atšķirība starp Ķīnu vai Norvēģiju, Kanādu vai Angliju? Cilvēki tāpat ir prom. Katrs aizbrauc ar savu iemeslu,» apgalvo Līva.
Kāds no diskusijas dalībniekiem ierosinājis uzrakstīt viņai savu stāstu un uzdāvināt to Latvijai svētkos. Uz to Līva norādījusi, ka var Latvijai piedāvāt savu klātbūtni, atbraucot svētkos uz dzimto pilsētu. «Katram ir kāds pazīstamais, kurš ir aizbraucis, un katram aizbraucējam šis iemesls ir bijis pietiekami svarīgs,» uzskata Līva.
Tad arī radusies doma par latviešu aizbraucēju stāstu apkopojumu. Patlaban Līva saņēmusi 20 stāstus no latviešiem visā pasaulē. Tie ir gan traģiski, gan veiksmīgi. Līva novērojusi, ka cilvēkiem ir svarīgi dalīties, taču daudzi vēlas palikt anonīmi: «Varbūt negrib, lai citi saka: Ak, viņš cūkām pakaļas mazgā, bet dara jau to, jo savādāk nevarēja. Ne jau slinks cilvēks brauks vergot citur.»
Līva pati pieredzējusi to, ko nozīmē sakravāt koferi un pamest savus mīļos, lai brauktu peļņā uz ārzemēm. Tam nepieciešama liela drosme un ne visi to ir spējīgi izdarīt: «Citi saka - aizbrauc tikai gļēvuļi, kas šeit neko nevarēja panākt. Viņiem tur ir vieglāk sēnes lasīt. Bet tiem, kas to dara, tas ir ļoti liels un drosmīgs solis, pamest savu ģimeni, bērnus, vecākus.»
«Man rakstīja kāds puisis. Viņš saka - nesen bija Lāčplēša diena, un es sēdēju un raudāju. Man gribas atpakaļ uz mājām. Tas nozīmē, ka ir kāds būtisks iemesls, kāpēc viņš nav savās mājās,» norāda Līva, kas apņēmusies izveidot grāmatu ar ārzemēs dzīvojošo latviešu pieredzes stāstiem: «Gribu salikt kopā vienā grāmatā un uzdāvināt Latvijai svētkos, lai redz - arī mēs šeit esam. Mēs esam no Latvijas, mēs esam tādi paši kā jūs.»
Apkopojot stāstus, Līva novērojusi, ka ir arī tādi, kuriem par Latviju vairs nav nekādas intereses: «Viņiem tur viss ir ļoti labi. Kāda Latvija? Kādi stāsti? Kam man to? Bet daudzi arī grib dalīties. Daudziem ir sāpe joprojām.»
Līva norāda, ka šis projekts neesot mēģinājums rast kādu risinājumu, bet vienkārši ilustrēt esošo situāciju.
«Dinozaura āda»
Vaicāta, kas pašai liktu atgriezties Latvijā, Līva aizdomājas: «Es labprāt atgrieztos vasarās. Uz dzīvi? (domā) Nostalģija, protams. Gribētu darbu, kas man patīk, par ko man maksā, nevis skaitīt kapeikas, bet ka varu aiziet arī uz teātri un kino, ka varu reizi gadā aizbraukt brīvdienās uz ārzemēm. Šeit es to varu. Turklāt baidos, ka Latvijā man būtu par šauru. Esi pieradis dzīvot lielās pilsētās ar vērienu, iespējām. Latvija man ir vasaras atvaļinājumi. Es būtu laimīga ar māju pie jūras. Brauktu katru vasaru vai pensiju pavadīt, bet šobrīd es tur neredzu iespējas.»
Liepāja Līvai ir ļoti mīļa, taču viņai neesot tur jābūt visu laiku, lai rastu sevī māju sajūtu. «Māju sajūtu tu radi pats,» viņa rezumē. Septiņu gadu laikā liepājniece sapratusi, ka šajā periodā uzaudzējusi «dinozaura ādu», iemācījusies ar nedienām un problēmām tikt galā pati, attīstījusi sevī spēju uzdrošināties un uztvert lietas daudz, daudz vieglāk. «Tas man liekas ir galvenais – nesatraukties par sīkumiem. Visam vienmēr ir risinājums, lai arī kā tajā brīdī liktos,» viņa atzīst.
Latviešu stāstus svešumā Līvai aicinājums sūtīt uz e-pastu stastilatvijai@gmail.com!