Dzīve ir lieliska: kā pārstāt ciest un sākt smaidīt?

Godīgi sakot, kad es šo jautājumu uzdevu, man bija interesanti, vai kāds apstrīdēs šo apgalvojumu. Taču neviens no maniem skolniekiem neteica «mazums, ko kāds kur uzraksta», ikviens no viņiem centās atrast šajā frāzē kādu slēptu patiesību. Man liekas, ka pret šādiem tekstiem ir jāizturas ar noteiktu devu skepticisma, jo tie ir patiesi tikai daļēji. Jā, patiešām dzīve ir smaga, taču šajā ceļā, kurš ir smags, mūs sagaida arī ļoti daudz piedzīvojumu un patīkamu, negaidītu situāciju.

Bez šaubām, dzīve kādreiz beigsies. Taču vai ir vērts skatīties uz nāvi kā pilnīgu sakāvi un visu savu plānu krahu? Man, piemēram, nāve ir neatņemama sastāvdaļa vēlmju piepildīšanai un nepārtrauktam dzīvības procesam. Nav iespējams iztēloties, kas būtu, ja visas dzīvās būtnes nepamostos un pēc tam nenomirtu vai ja vēlmes neuzliesmotu un pēc tam nenodzistu. Es domāju, ka nāve ir viens no lielākajiem šīs dzīves noslēpumiem, un garīgās prakses ļauj mums nedaudz ieskatīties aiz šā plīvura.

Ilgu laiku mani mocīja jautājumi: ja dzīve ir tik īsa un bezcerīga, kāpēc tad mums tā vispār ir dota? Vai ir maz kāds gaismas stariņš šajā tumsas valdībā? Atbildes esmu meklējis gan pie dažādiem garīgajiem skolotājiem, gan filosofiskām mācībām. Un galu galā šiem meklējumiem esmu veltījis savu dzīvi. Un, lai arī ne visus noslēpumus es esmu atklājis, esmu sapratis, ka mēs paši pārvēršam savu dzīvi par cīņu, nesaprotami sarežģījot to un vardarbīgi izturoties paši pret sevi. Darbs līdz pilnīgam spēku izsīkumam, tiekšanās atbilst augstajiem mūsdienu sabiedrības standartiem, lūk, tie ir soļi, kas ved mūs uz noziegumu.

Taču atzīties sev, ka tas patiešām ir noziegums attiecībā pret sevi, ir ļoti sarežģīti. Ja kāds iesitīs jums pa vēderu vai sāks žņaugt, jūs to nosauksiet par vardarbību. Kad jūs pats smokat zem personīgo problēmu smaguma, tad nekad neatzīsieties sev, ka tā ir vardarbība. Taču, lūk, jautājums: vai ir vērts turpināt cīņu? Varbūt ir cits ceļš?

MŪSU LAIKMETA UPURIS

Tiklīdz uzsāku sarunu par vardarbību pret sevi, cilvēki cenšas nomainīt sarunas tēmu. Kad pajautāju tieši: «Vai bieži jūs pret sevi izturaties vardarbīgi?» - sarunu biedrs, kā likums, cenšas izvairīties no atbildes. Patiesībā ir ļoti grūti atzīties, ka darbs līdz vēlai naktij, kas uzliek šķēršļus attiecībām, un regulārs miega trūkums ir īsta vardarbība pret paša organismu. Taču, tikai atzīstot savu vainu, mēs varēsim kaut ko mainīt un iegūt tik ļoti vēlamo atbrīvošanu.

Kādu kaitina pats izteikums «vardarbība pret sevi», tāpēc ka tas šķiet rupjš un nevietā. Kāds uzskata, ka šis vārds būs piemērots, runājot par pašiznīcināšanos, kā, piemēram, alkoholismu. Paskatīsimies, kā šo vārdu tulko vārdnīca. «Vardarbība – rupja, fiziska spēka lietošana vai morālā spiediena izdarīšana; pretdabiska rīcība.» Tā, lūk. Mēs runājam par pretdabiskās darbībām, kuras vēlāk ietekmē mūsu veselību un garīgo labklājību.

Tomass Mertons, mūks, rakstnieks, reiz teica: «Ja esat pieļāvis to, ka jūsu problēmas ir paņēmušas visu jūsu laiku, esat padevies daudzajām prasībām, sasējis sevi ar neiedomājamām saistībām, vienmēr tiecaties palīdzēt visiem un katram, tad esat kļuvis par mūsu laikmeta vardarbības upuri». Acīmredzams, ka Mortons šeit apskata nevis patoloģisku, pašiznīcinošu uzvedību, bet vērš mūsu uzmanību uz cilvēka dzīves veidu visās attiecībās. Viņš liek mums aizdomāties par to, kam mēs tērējam savu dzīvi.

UZ ROBEŽAS

Var nez cik ilgi strīdēties par definīcijām. Taču vai esat vardarbīgs pret sevi, vai pārvarat sevi, piespiežot vai iespaidojot, novedot sevi līdz nervu sabrukumam, lietas būtību tas nemaina. Lai kā jūs nosauktu šīs darbības, jums ir par tām jāatbild.

Taču visbiežāk cilvēki pat nevēlas sev atzīties, ka ir vardarbīgi paši pret sevi. Nemaz nerunājot par atbildības uzņemšanos par sev nodarīto kaitējumu. Turpretī viņi pavisam vienkārši sāk gaudot un protestēt par pasaulē notiekošo vardarbību. Taču neceriet, ka tas viss paies jums garām. Atcerieties, kā jums nācās saskarties ar sekām pēc ilgstoša stresa, neizgulēšanās vai pārlieku lielas slodzes. Citiem tas beidzas ar nopietnām saslimšanām gremošanas sistēmā vai sirds slimībām.

Protams, pastāv radošās brāzmas, kad mēs mobilizējam visus savus spēkus, lai sasniegtu kādu augstāku mērķi. Taču šos brīžus mēs nenosauksim par vardarbību vai spiedienu. Ar pretdabisku darbību mēs saprotam ilgstošu, lēnu procesu, kad cilvēks ilgi un spītīgi nevēlas atsaukties uz sava paša organisma vajadzībām. Un pat tad, kad tās kļūst par organisma palīgā saucienu, mēs nevēlamies ieklausīties personiskā saprāta balsī.

Iekšējā brieduma rādītājs ir apzināšanās, ka mēs veicam vardarbību pret cilvēcisku būtni, un tas, ka šī cilvēciskā būtne esam mēs paši, nekādi nemaina lietas būtību. Turklāt šī apzināšanās kļūs par pirmo soli ceļā uz ahimsu (nevardarbību), kuru Patandžali apraksta Joga-Sutrās, un tas nozīmē nedarīt pāri cilvēciskām, jūtošām būtnēm.

Mums ir tendence identificēt sevi ar savām domām, bailēm un vēlmēm, bet tas viss ir tikai pārejošs mūsu prāta stāvoklis. Vērojot sevi un praktizējot apzinātības meditāciju, jūs redzēsiet, kā emocijas bez lielas piepūles no jūsu puses nomainīs cita citu.

TUVĀK ĶERMENIM

Bieži mēs apzināmies, ka kaitējam savai veselībai, ekspluatējot savu ķermeni. Lai cik dīvaini, tas nav retums arī jogas nodarbībās. Cenšoties izpildīt pozu, cik vien labi varām, mēs reizēm pat nepamanām, kā muskuļi sasprindzinās, bet ķermenis kļūst nebrīvs. Sekojot instrukcijām, nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut to, lai ķermenī spriedze būtu pārāk liela, lai būtu kaut kāds ierobežojums vai muskuļi paliktu cieti. Lai cik sarežģītas āsanas mēs veiktu, sejai tajā brīdī ir jābūt pilnīgi atbrīvotai, elpai vienmērīgai, prātam mierīgam un pat aukstam. Nodarbojoties ar jogu, jūs iemācīsieties pacietību un spēju būt delikātam. Šīs īpašības noderēs jums arī citās dzīves sfērās.

Nodarbības laikā jūs varat ne tikai novērot savas emocijas, bet arī censties tās analizēt. Bez šī iekšējā darba joga pārvēršas par fizisko vingrinājumu kompleksu. Nākamajā reizē atnākot uz nodarbību, pievērsiet uzmanību, vai jūs nedusmojaties uz sevi par to, ka kādu no vingrinājumiem jums nesanāk izpildīt tik labi, cik gribētos.

Pavērojiet, kā spēcīgās emocijas – bailes, uztraukums vai kaislīga vēlēšanās, kas uzplaukst nodarbības laikā, ietekmē jūsu fizisko ķermeni un tajā esošo spriedzes līmeni. Iespējams, parādīsies iekšējs karstums, tirpšana vai spiediens. Šī reakcija ir nekas cits kā organisma atbilde uz vardarbību, ko jūs veicat pret to. Taču, nomierinot prātu ar jogas palīdzību, jūs no tā tiekat vaļā. Iemācoties tikt galā ar emociju uzplūdiem, esot uz paklājiņa, jūs spēsiet kontrolēt tās jebkuros apstākļos – sapulcēs, sastrēgumos un citās sarežģītās situācijās. Kad jūtat spēcīgu trauksmi, mēģiniet saprast tās iemeslus, tas palīdzēs atbrīvoties no tās iznīcinošās iedarbības.

PLĀNS – PĀRTVERŠANA

Kā ir teicis Tomass Mertons, ļaunprātīga sava laika izmantošana ir noziegums pašam pret sevi. Šī ļaunprātīgā rīcība var izpausties dažādi. Piemēram, pārāk daudz strādāt un nozagt stundas no savas privātās dzīves. Vai arī sadalīt laiku tā, lai nebūtu brīva brīža hobijiem. Savās apmācībās bieži cilvēkiem, top menedžeriem, lieku izveidot sarakstu ar dzīves vērtībām un noteikt savas dzīves prioritātes, bet pēc tam paskaitīt, cik daudz laika viņi tam patiesībā velta. Iegūtie rezultāti parasti ir iespaidīgi.

Vēl viena ļaunprātīga laika izmantošana ir pastāvīga aktivitāte. Bēgot no garlaicības un vientulības, mēs visu laiku cenšamies aizpildīt savu dzīvi ar kaut kādu darbību. Tādā veidā mūsdienu cilvēkam vienkārši neatliek laika tam, lai pabūtu vienatnē ar sevi un savām domām. Taču vientulība un nošķirtība ir vajadzīga katram, un to liegt sev nozīmē būt vardarbīgām pret sevi.

Kāpēc mēs turpinām izniekot laiku un novest sevi līdz nervu sabrukumam, ja mums visiem ir alternatīva? Kāds noteikti apgalvos, ka patiesībā izvēles nav un viņam ir jābūt stingram, jo citādi neizdzīvos. Taču tas ir pašapmāns, kas noved pie bēdīga rezultāta: mēs izliekam sevi darbā, mēģinām nepamanīt nogurumu, kas tikai palielinās, bet neapmierinātība ar dzīvi nemazinās, un visu laiku liekas, ka kaut kā pietrūkst - naudas, mīlestības, piedzīvojumu, uzticības.

Taču iedomāsimies, ka jūs patiešām nevarat izmainīt savu darba grafiku, un tas jūs ļoti nomoka. Pamēģiniet atrisināt jums iedalītos uzdevumus pakāpeniski, sakoncentrējoties tikai uz to, kas ir nepieciešams šajā konkrētajā brīdī. Šāda pieeja palīdzēs jums saglabāt mieru un neradīt stresa situācijas. Nepieļaujiet šādas domas: «Ak kungs, kā gan es tikšu ar visu galā, man šonedēļ ir tik daudz darba!»

Citiem vārdiem sakot, nevajag savā apziņā uzbūvēt darba kalnus un mēģināt to visu izdarīt uzreiz. Vienalga vairāk par to, ko jūs spējat «aiznest», jūs neaiznesīsiet. Doma ir tik ļoti vienkārša, ka šķiet muļķīga, taču aizvest to līdz savai apziņai ir vienkārši nepieciešams.

Ievainojamības un neapmierinātības sajūta, nepārliecinātība par sevi un kaislīgas vēlmes – tas viss ir daļa no cilvēciskās pieredzes. Ja nebūs dvēseles brīvības, mēs nespēsim nepieļaut to, ka šīs jūtas parādās atkal un atkal. Tomēr, izmainot savu attieksmi pret tām, mēs varam patraucēt tām vadīt mūsu dzīvi. Ja pārtrauksim identificēt sevi ar savām jūtām un uztversim tās tikai kā pārejošu prāta stāvokli, iemācīsimies būt harmonijā pat vissmagākajās situācijās.

Domājot par to, cik daudz vēl ir jāizdara, mēs sākam izjust bailes vai vēlmes. Tās ne vienmēr ir acīmredzamas, bet, saskatot tās kā uzbudinājumu, trauksmes sajutu vai nomāktību, varēsim apzināties, ka tas ir tikai prāta stāvoklis, kam nav nekāda sakara ar mums. Mūsu bailes un vēlmes ir kā vētra: tā var radīt zemei kaitējumu, bet tā nav tās būtība un tai nepieder.

Nav vērts cīnīties ar bailēm un vēlmēm, cenšoties tās izskaust kā kaitīgos ieradumus, vai censties tās kontrolēt. Vienā un otrā gadījumā jūsu centieni izrādīsies velti, jo jūs cenšaties pārvaldīt to, kas jums nepieder. Tas tikai radīs papildu spriedzi un novedīs pie kārtējā nozieguma pret sevi.

VARAS MAIŅA

Ja vēlaties izvairīties no ikdienas tirānijas un stingrā režīma, tad jums vajadzēs atpazīt sevī mazo, dusmīgo un vienmēr neapmierināto diktatoru, kas nodibinājis varu pār jūsu iekšējo pasauli. Šī maniakālā vēlme iegūt baudu un aiziet prom no problēmām liek jums patstāvīgi just lielu spriedzi. Apstādinot mazo despotu, jūs atbrīvosieties no savu personisko vēlmju tirānijas un iemācīsieties pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.

Tikai pēc tam, kad iegūsiet tik ilgi gaidīto brīvību, jūs pārtrauksiet dzīvot pagātnē vai sapņot par nākotni un sajutīsiet īstās dzīves pulsu. Ņemot par pamatu to, kas jums ir šodien, jūs spēsiet izveidot savu nākotni. Tikai nevajag domāt, ka laimīga nākotne ir visu jūsu vēlmju un plānu piepildīšanās.

Un nevajag aizmirst par uzmanīgu attieksmi pret sevi un sekošanu Ahimsai. Jo vairāk rūpēsimies par savu iekšējo pasauli un domāsim par garīgām vērtībām, jo mazāk ļauna mēs nodarīsim citiem. Centieties izturēties pret savu ķermeni un prātu ar cieņu, neiedzenot sevi stūrī. Un vienmēr atrodiet laiku tam, lai kaut pāris minūtes dienā pabūtu klusumā ar aizvērtām acīm – atslābiniet plecus, sekojiet līdzi elpai, necenšoties to kontrolēt. Klusumā un vientulībā var sajust dzīves noslēpumu. Un vispār, varbūt ir vērts palaist tirgū T-kreklu ar jaunu, daudz optimistiskāku uzrakstu «dzīve ir skaista!»?