Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8787824t1hd983.jpg)
Attīstoties ražošanai, palielinās arī uzņēmēju iespējas uzlabot produkta īpašības, izmantojot dažādas pārtikas piedevas, kas pastiprina tradicionālo garšu. Pārtikas piedevu lietošanu stingri reglamentē dažādi normatīvi, kas pasargā patērētāju no iespējamā kaitējuma veselībai. Tomēr ražotāji mēdz grēkot. Turklāt ne tikai ar pārtikas piedevām, bet arī ar produktu falsifikāciju.
Pārtikas piedevas lieto jau gadsimtiem ilgi, un tās mums visiem ir sen zināmas — sāls, cukurs, citronskābe. Tās ir vielas, ko atsevišķi parasti neizmanto. Kopumā visdažādākās pārtikas piedevas tiek iedalītas 20 grupās — tie ir antioksidanti (nodrošina, lai produkts ātri neskābtu), cietes, biezinātāji, garšas pastiprinātāji, krāsvielas, saldinātāji un citi. Katrai pārtikas piedevai ir piešķirts trīs vai četru ciparu skaitlis, burts E un funkcionālā klase. Dažiem E burtiem līdzās cipariem var atrast mazos burtus a, kas norāda uz pārtikas piedevas sīkāku iedalījumu. Burts E pārtikas piedevu apzīmēšanai izvēlēts, jo ar to sākas angļu valodā vārds ēdams — edible.
Latvijā attiecībā uz pārtikas piedevām ir daudz likumdošanas aktu, kas balstīti arī uz Eiropas Savienības pārtikas ekspertu pieredzi un izstrādātajiem kritērijiem. Ir spēkā noteikumi, kuriem produktiem drīkst un kuriem nedrīkst pievienot pārtikas piedevas. Tāpat ir produktu grupas, kurām pārtikas piedevas atļauts pievienot ierobežotā daudzumā, savukārt dažām piedevām ierobežojuma kritēriji nav noteikti (piemēram, sālim vai cukuram). Pavisam pasaulē ir klasificēts aptuveni 1500 piedevu, no kurām Latvijā atļauts lietot aptuveni tūkstoti.
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova atzīst — gan Latvijas, gan starptautiskā likumdošana nosaka, ka patērētājam ir tiesības zināt, kādas piedevas ir konkrētajam produktam, tāpēc uz produkta marķējuma ražotāji norāda attiecīgā produkta sastāvdaļas. Diemžēl jāatzīst, ka patērētāji Latvijā ir samērā maz izglītoti pārtikas piedevu jomā, tāpēc bieži apzīmējumus E uz produkta etiķetēm uztver kā mākslīgos un neveselīgos piemaisījumus, bet patiesībā, piemēram, apzīmējums E330 nozīmē, ka produktam ir pievienota citronskābe. PVD speciālisti regulāri pārbauda gan produkcijas marķējuma pareizību, gan pašus produktus, kā arī reaģē uz saņemto informāciju par iespējamiem pārkāpumiem pārtikas apritē.
Rokasgrāmata veselībai
Svarīgi ir apzināties, ka produkta marķējumā norādītās sastāvdaļas vairāk ir domātas kā informatīvs materiāls patērētājam. Sevišķi svarīgi tas ir cilvēkiem, kuriem ir kādas veselības problēmas vai pastiprināta pretreakcija uz kādu pārtikas piedevu. Piemēram, ja cilvēkam ir problēmas ar aknām, viņam vēlams izvēlēties tos produktus, kas nesatur sintētiskās krāsvielas, saka Marčenkova. Viņa atgādina par Veselības ministrijas sāktajām aktivitātēm, kā dēļ no skolu ēdnīcu un kafejnīcu plauktiem pazuda bērniem ne īpaši veselīgie produkti, tostarp tie, kuru sastāvā bija arī sintētiskās krāsvielas. Speciāliste uzsver — lai arī šajos produktos pieļaujamais piedevu daudzums atbilst normai, tomēr tās nav labākās uzturvielas augošam organismam.
Kad ražotājs vēlas sākt jauna produkta ražošanu, viņam nopietni jāargumentē, kāpēc ražošanas procesā nolemts izmantot attiecīgās pārtikas piedevas. Šādā gadījumā uzņēmējam jāiesniedz produkta recepte un jāpierāda, ka produkts būs drošs un nekaitēs patērētāja veselībai. Vienlaikus jāsaprot, ka ar pārtikas produktiem ir līdzīgi kā ar medikamentiem — kas der un nekaitē vienam, citam var izraisīt alerģisku pretreakciju, teica Marčenkova.
Mēdz grēkot
Ir situācijas, kad uzņēmēji negodprātīgi rīkojas un pārtikas piedevas lieto vairāk, nekā atļauts, bet brīdī, kad tiek pieķerti, taisnojas, ka nav bijuši informēti par normatīviem, kas regulē piedevu lietošanu. Speciāliste gan atgādina, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, un piebilst, ka šādu gadījumu tomēr ir salīdzinoši maz. Diemžēl realitāte Latvijā ir tāda, ka patērētājam nav iespējams vērsties tiesā pret negodprātīgu ražotāju. Latvijas tiesu sistēmā nav bijis precedenta, kad pārtikas patērētājs iesūdzētu tiesā negodprātīgu ražotāju un tiesā uzvarētu. Mūsu tiesu sistēma šajā jomā ir primitīva, jo neuzskata par lietiskiem pierādījumiem attiecīgu speciālistu viedokļus un slēdzienus par faktoriem, uz kuriem balstoties iespējams pierādīt, ka attiecīga pārtikas produkta lietošanas dēļ pircējam radušās veselības problēmas.
“Esam ne reizi vien mēģinājuši kā pierādījumu iesniegt savus slēdzienus, bet mūsu aktivitātes ir noraidītas,” stāsta PVD pārstāve. “Piemēram, Nīderlandē pārtikas eksperti regulāri tiek pieaicināti tiesu procesos, kuros tiek izskatīti šādi strīdi. Mana personīgā prognoze ir, ka pirmais precedents Latvijas tiesu sistēmā, kad pārtikas ražotājs būs spiests aizstāvēties tiesā par nekvalitatīva produkta realizāciju, būs pēc aptuveni gadiem desmit.” Tik pesimistiskas prognozes pamatā ir fakts, ka Latvijas patērētāji ļoti slikti pārzina savas tiesības un līdz ar to lielākoties samierinās ar zaudējumu, taču nekādas prasības pret ražotāju neizvirza. Patērētājam ir jāzina savas tiesības un pienākumi, un valsts uzdevums ir informēt savus pilsoņus par to.
Paradoksāli, taču patērētāju tiesību aizsardzību Latvijā nenodrošina viena iestāde. Ekonomikas ministrijas pārraudzībā ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, kura nosaukums jau pats par sevi norāda, ko šī iestāde dara. Taču, ja pircējam rodas pretenzijas saistībā ar pārtikas produktiem, šo jautājumu skata PVD. Pēc Marčenkovas domām, būtu loģiski, ja valstī darbotos vienota struktūra, kuras uzdevums būtu informēt patērētājus par viņu tiesībām, veicināt veselīgu dzīvesveidu, kā arī koordinēt un kontrolēt patērētāju tiesību aizsardzību pilnīgi visās jomās.
Sargā sevi pats
PVD pārstāve arī atzīst: gan vecajai Eiropai, gan ASV raksturīgi, ka patērētāji paši ir ļoti aktīvi savu tiesību sargi, tur darbojas dažādas nevalstiskas patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas, kas gan kontrolē šo tiesību aizsardzību, gan informē cilvēkus par viņu tiesībām. Latvijā šāda sabiedrības aktivitāte nav vērojama, un diez vai tuvākajā laikā kaut kas mainīsies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ikdienā daudziem aktuāla ir izdzīvošanas problēma. Ja cilvēki neredz, ka valstī kaut kas mainās uz labo pusi, neredz sava darba augļus, viņi kļūst pasīvi, vienaldzīgi pret notiekošo, atzīst PVD speciāliste.
Marčenkova stāsta, ka pārtikas piedevu normatīvi nav vienīgais, ko uzņēmēji mēdz pārkāpt. Šogad janvārī PVD saņēmis sūdzību, ka zivju konservos skumbrijas vietā konstatētas citas zivis. Sākot pārbaudi, PVD secinājis, ka gandrīz visi zivju pārstrādātāji grēko un bieži vien konservos tiek ieliktas pavisam citas zivis, nekā rakstīts uz etiķetes. Speciāliste ir pārliecināta, ka šādi gadījumi jau jāuzskata par patērētāju krāpšanu, precīzāk sakot — par produkta falsifikāciju. Marčenkova atzīst, ka vienam dienestam ar tam piešķirtajiem resursiem ir grūti nodrošināt pilnīgu kontroli pār tirgu. Katram ražotājam jau nevar visu laiku blakus stāvēt kontrolieris, skumji smaidot, saka speciāliste. Pēdējā laikā, par laimi, vairs nav bijis tāda mēroga patērētāju tiesību pārkāpumu kā deviņdesmitajos gados, kad aptuveni 10 tūkstoši patērētāju inficējās ar dizentēriju, lietojot uzturā Jelgavas piena kombināta produkciju, kuras ražošanā nebija ievērotas higiēnas prasības.