Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Olborgas harta «Eiropas pilsētas ceļā uz līdzsvarotu attīstību» tika pieņemta 1994. gada maijā Eiropas pilsētu konferencē Dānijas pilsētā Olborgā.
Kopš tā laika aptuveni 400 Eiropas pašvaldības parakstījušas šo hartu, tādējādi pievienojoties Eiropas Ilgtspējīgo pilsētu kustībai. Hartas pamatnostādnes:
problēmu risināšana dialoga ceļā; pilsētas saimniecības līdzsvarota attīstība; sociālā taisnīguma ievērošana pilsētu attīstībā; zemes ilgtspējīgas izmantošanas politika; ilgtspējīgs transporta kustības plānojums; atbildība par globālā klimata pārmaiņām; ekosistēmu piesārņojuma novēršana; sabiedrības informēšana un iesaistīšana vides politikas veidošanā.
Olborgas harta paredz:
dažādu valstu pilsētu kopīgu virzību uz ilgtspējīgu attīstību; labākās pieredzes izplatīšanu; savstarpēju palīdzību lokālās rīcības plānu izveidē; saistību ar Eiropas Savienības darbību pilsētu vides sfērā; starptautiskas pašvaldību sadarbības veicināšanu.
Turpinājums Olborgā iesāktajam bija Eiropas Ilgtspējīgo pilsētu kustības konference Lisabonā 1996. gadā un Hannoverē 2000. gadā.
Rīga ir aktīva Olborgas procesa dalībniece jau kopš 1994.gada. Parakstot Olborgas hartu, Rīgas pašvaldība apņēmās daudz enerģiskāk veidot tādu pilsētas politiku, kurā ir saskaņoti vides, sociālās, kultūras un ekonomiskie mērķi.
Olborgas saistības paredz virkni pasākumu pilsētvides uzlabošanai dažādās jomās:
samazināt tiešo enerģijas patēriņu; uzlabot ūdens kvalitāti; efektīvāk izmantot ūdens resursus; veicināt un palielināt bioloģisko daudzveidību, rūpēties par zaļo teritoriju; uzlabot augsnes un gaisa kvalitāti; samazināt atkritumu apjomus; nodrošināt atkritumu otrreizēju pārstrādi.
Olborgas saistības paredz arī atkārtoti izmantot un atjaunot pamestu vai «neizdevīgu» pilsētas teritoriju, izvairīties no pilsētu izplešanās, veicināt iedzīvotāju pārvietošanos ar sabiedrisko transportu, kā arī īstenot virkni pasākumu veselības, sociālajā, vides aizsardzības, transporta un citās jomās.
Rīgas pilsētas jaunais Attīstības plāns veidots, neievērojot vairākas būtiskas Olborgas hartas prioritārās jomas: sociālo taisnīgumu, prasību atkārtoti izmantot un atjaunot pamestas vai neizdevīgas pilsētas teritorijas, izvairīšanos no esošo dabas teritoriju urbanizācijas, kā arī uzņēmumu atbildību par to, lai aizsargātu un saglabātu visiem pieejamus dabas resursus.
Analizējot Attīstības plānā ietverto perspektīvo pilsētas teritoriju attīstību un sabiedriskā transporta attīstības plānus, ir skaidrs, ka pašlaik Rīgas lielākajiem būvniecības objektiem Ķīpsalā, Lucavsalā, uz AB dambja u.c. nav izstrādāti plāni, kā tur veidosies sabiedriskā transporta maršruti, ir tikai skaidrs, ka tur strauji palielināsies privātā transporta plūsma, kas radīs papildu slodzi uz jau tagad pārslogotajām ielām un tiltiem. Arī zaļās zonas saglabāšana un pieejamība (jo īpaši Krasta masīvā, Purvciemā, Pļavniekos, Ķīpsalā, Ganību dambī, pilsētas vēsturiskajā centrā) Attīstības plānā ir ne tikai ignorēta – Rīgā tā samazināsies par 20%.
Savādi, ka tik daudz runā par latviešu pārspīlēto vēlmi pakļauties dažādu Eiropas organizāciju padomiem, prasībām un direktīvām, tomēr tajos gadījumos, kad jārunā par pilsētas ekoloģisko vidi un iedzīvotāju aizsardzību, visi noteikumi un apņemšanās lielo ekonomisko projektu priekšā pazūd kā sēnalas vējā, jo citādi jau šo būvēšanos apmātību Rīgas centrā un pie Daugavas nosaukt nav iespējams. Ja Rīgā būvniecība tiktu veikta pilsētas tukšajās, pamestajās vai it kā neizdevīgajās teritorijās, stāsts būtu pavisam cits, bet, tā kā būvētprieks koncentrējas tikai un vienīgi pilsētas centrālajos rajonos un tagad arī Pārdaugavā (saprotams, pēc iespējas tuvāk Daugavai), ir pilnīgi skaidrs, ka ap šiem projektiem griežas tik milzīgas naudas summas, ka cilvēki un vide ar savām problēmām un prasībām ir tikai kā apnicīga mušas sīkšana un veltīga triekšanās pret jau nosiltinātu un cieši aizvērtu logu.
Patlaban izskatās, ka Rīgas pilsēta savu labprātīgo pievienošanos Olborgas hartai vienkārši aizmirsusi un tikai sabiedriskas vai nevalstiskas organizācijas izmisīgi mēģina pievērst Rīgas Domes uzmanību tādām lietām kā iekšējo ūdeņu aizsardzība, gaisa tīrība, pilsētas zaļo teritoriju saglabāšana. Kad notiek nevalstisko organizāciju tikšanās aci pret aci ar dažādu partiju pārstāvjiem, lai pārrunātu Rīgas pilsētas vides problēmas, saruna parasti izveidojas tāda kā... tukša, jo abas puses ir pilnīgi vienotas savos uzskatos: protams, jācīnās par tīrāku gaisu Rīgā, protams, nedrīkst haotiski zāģēt kokus, protams, jāveido veloceliņu tīkls! Taču kolīdz runātāji pagriež viens otram muguru, atsākas tas pats vecais – Rīgas Dome tomēr konsekventi neievēro Olborgas hartas pamatnostādnes. Vai nākotnē kaut kas mainīsies? Nevalstisko organizāciju entuziasti laikam jau sīks un dudinās tik ilgi, kamēr panāks savu. Viņi ir nelabojami ideālisti!