Atcerēties par cilvēka ienākšanu pasaulē kā par dabisku norisi (52)

Latvijā to dzirdēt ir visai nepierasti, tādēļ «Vides Vēstis» aicināja Rudīti Brūveri uz sarunu – par to, kā esam padarījuši dzemdības par biedējošu procesu, kam jānotiek tikai slimnīcā un tikai stingrā ārstu uzraudzībā, par spīti tam, ka dzemdības ir pati dabiskākā norise.

Rudīte Brūvere ir dzimusi Vācijā – trimdas latvieša Paula Kļaviņa ģimenē. Tagad viņa strādā Rīgā – ģimenes veselības centrā «Stārķa ligzda» (Lāčplēša ielā 62/66), kuru savulaik nodibināja Rudītes Brūveres kolēģe vecmāte Dina Ceple. Pašlaik «Stārķa ligzdā» strādā trīs vecmātes, kas pieņem dzemdības mājās: Dina Ceple, Rudīte Brūvere un Astrīda Millere. Vecmātes pieņem grūtnieces uzskaitē, novēro tās grūtniecības laikā un, protams, pieņem dzemdības. Drīz «Stārķa ligzdā» būs arī sava pastāvīga ginekoloģe – viņa pieņems sievietes, kurām tas vajadzīgs. Centrā strādā arī bērnu ārsts, notiek lekciju cikli, nodarbības un vingrošana grūtniecēm. Vārdu sakot, centrā īsteno ideju par bērniņa gaidīšanu un dzemdībām kā par dabisku norisi, kas nes daudz prieka. Rudītei Brūverei ir vēl kāds projekts – kopā ar domubiedriem viņa ir nodibinājusi biedrību «Ģimenes šūpulis», kurā pašlaik ir aptuveni 30 biedru – to vidū ir arī vecāki, kas savus bērniņus sagaidījuši mājās un grib, lai arī citiem būtu iespēja piedzīvot tādu prieku. Valmieras rajona Kauguru pagastā atrodas iecerētā projekta māja, kas būs patvēruma vieta vientuļām grūtniecēm, vieta sievietēm, kuras negrib dzemdēt slimnīcā, bet viņu dzīvesvieta nav piemērota mājas dzemdībām, tā būs vieta, kur vecmātes un ārsti, kas to vēlas, varēs dzīvot līdzās topošajām māmiņām un iepazīt to, kas ir dabiskas un neietekmētas dzemdības.

Pie mums, Latvijā, šķiet, visiem ir skaidrs, kas ir vecmāte – ārsta palīgs dzemdībās. Jūs uz vecmātes pienākumiem un sūtību raugāties pavisam citādi.

Latvijā nepavisam nav skaidrs, kas ir vecmāte. Kopš okupācijas laikiem šī skaidrība ir izzudusi, tā ir iznīdēta. Tā ir viena no mūsu veselības aprūpes sāpēm, ka vairs nav skaidrs, kas ir vecmāte.

Vecmāte ir sievietes, laulātā pāra, ģimenes pavadītāja visos mūža auglīgajos notikumos un jautājumos, kas saistīti ar auglību. Es esmu ģimenes vecmāte, un tā ir ļoti plaša joma. Patiesībā ir jāsāk ar atbilstošu izglītošanu šajos jautājumos jau bērnudārza vecumā, papildinot tās zināšanas, kuras bērniem vajadzētu saņemt no vecākiem. Tomēr bieži vien tā nenotiek, jo vecāki nevar dot to, kā nav viņiem pašiem. Nevar vecāki runāt par jautājumiem, kuros viņi jūtas nedroši un nepieredzējuši, nevar iemācīt to, ko paši nav pieredzējuši, – piemēram, par dzemdību kultūru. Ar izglītošanu šajos jautājumos jānodarbojas arī skolās. Vecmāte ir konsultants un pavadonis arī jauniem pāriem. Par dzimumaudzināšanu ir jārunā ļoti personīgi – gan par atbildību, gan par seksualitāti saistībā ar mīlestību, jo cilvēks var kļūt laimīgs tikai tad, ja nenodala abas šīs parādības. Vecmāte ir konsultants pāriem, kuri vēlas bērniņu, bet tā nenotiek, un konsultants tad, kad grūtniecība jau ir iestājusies. Sievietei būtu jādodas pie vecmātes, kura apstiprinātu grūtniecību un pārbaudītu sievietes vispārējo veselības stāvokli. Ja rodas šaubas par sievietes veselību, vecmāte nosūta topošo māmiņu pie ģimenes ārsta vai pie kāda cita speciālista. Vecmāte ir tā, kura izvērtē, vai grūtniecei ir kāds risks, kas prasa sadarbību ar citu ārstu. Protams, vecmāte novēro grūtnieci visu bērniņa gaidīšanas laiku, pieņem dzemdības un sniedz sievietei tādu dzemdību aprūpi, kādu viņa vēlas. Grūtniecības laikā vecmāte novēro ne tikai bērna attīstību, bet arī sievietes ķermeņa funkciju pārveidošanos, konsultē, kā saglabāt un stiprināt viņas veselību jeb, ci- tiem vārdiem sakot, palīdz cilvēkam atklāt savus iekšējos personīgos pozitīvos spēka avotus. Vecmātes ziņā ir arī pēcdzemdību aprūpe, konsultācijas par bērniņa barošanu ar krūti un bērna attīstības jautājumiem. Ja māte ar bērniņu ir vecmātes uzmanības lokā, tad vienmēr būs redzams, kad vajadzīga ārsta konsultācija. Vecmāte nepārņem ārsta funkcijas, bet veicina sievietes veselību un nodarbojas ar dažādu veidu profilaksi.

Latvijā vecmāte pieņem dzemdības līdz brīdim, kad vajadzīga ārsta iejaukšanās. Tas ir viņas galvenais uzdevums.

Ar to ir par maz. Dzemdību pieņemšana var kļūt ļoti sarežģīta, ja vecmātei nav bijis izdevības tikties ar sievieti pirms tam un ja viņas kompetence ir bijusi ierobežota tik ļoti, kā tas notika padomju laikos. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mums bija augsta dzemdību kultūra, un tās senos pirmsākumus varam atrast tautasdziesmās. Padomju medicīnas ieviešana, kā jau teicu, to iznīcināja.

Ko tas nozīmē – dzemdību kultūra?

Tā sākas cilvēka apziņā, saiknē ar dabu. Ciltīm, kas dzīvoja Baltijas reģionā, bija dziļa dabas izpratne un saskaņa ar to. Cilvēka atnākšana šajā pasaulē, tāpat kā aiziešana no tās, ir dabiska norise. Ir šīsaule un viņsaule, bet nav ateistiskā skatījuma, ka ar nāvi viss beidzas un tādēļ šajā dzīvē jāgrābj viss, ko vien var sagrābt. Patiesībā mūsu dvēselei ir dziļa iekšējā izpratne par to, ka esam nemirstīgi. Uz Zemes mēs esam vien ceļojumā, kuram ir sākums un beigas.

Un tomēr – agrāk dzemdībās mira ļoti daudz sieviešu un bērnu, par to liecina vēsture un arī literatūra, kas ataino attiecīgo laikmetu. Vai nebūs pārāk daudz nāves gadījumu, ja mēs atgriezīsimies 100 vai 200 gadu senā pagātnē? Ko nozīmē – saikne ar dabu?

Latvijā arī tagad mātes un bērna saslimstības un mirstības rādītāji ir pārāk augsti. Tas norāda, ka kaut kur mēs rīkojamies nepareizi. Lai atrastu patiesību, ir jāskatās plašāk. Līdz padomju okupācijai veselības aprūpe Latvijā bija labi izstrādāta. Ja runājam par dzemdību kultūru, tad to var aplūkot no diviem aspektiem: tas, ko cilvēks pats apzinās, ko viņš izjūt kā savu pienākumu, un valsts nodrošinātā izglītība šajos jautājumos un izglītotu aprūpes sniedzēju palīdzība no otras puses. Latvijā šīs lietas bija labi sakārtotas. Bija apriņķa vecmātes, dzemdības lielākoties notika mājās, un sievietes nemira. Vecmātes sadarbojās ar apriņķa ārstiem, viņas bija ieviesušas bērna veselības pasīti, viņas pazina grūtnieces un zināja, kurām ir vajadzīga ārsta konsultācija. Bija dažas problēmas, kuras šodien var atrisināt vieglāk, bet tas ir saistīts ar vispārējo civilizācijas līmeni, nevis ar to, kur notiek dzemdības. Piemēram, ja bija vajadzīga palīdzība, nācās pārvietoties ar zirgu, jo nebija mašīnas. Toreiz nebija iespējama asinspārliešana, nebija antibiotiku. Dzemdības mūsu laikos ir drošākas šo iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka agrāk dzemdēja mājās, bet tagad – slimnīcā. Jāpiebilst, ka mēs runājam par plānotajām mājas dzemdībām un veselām grūtniecēm ar normāli noritējušu grūtniecību. Profesora Marsdena Vāgnera vadībā, kurš ilgus gadus vadīja Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Mātes un bērna veselības aprūpes sekciju, notika pētījumu apkopojumi, analīze un tika izdarīti secinājumi, kurus izmantoja stratēģiju izstrādē šajā jomā. Šie secinājumi un PVO rekomendācijas apstiprina manis sacīto par mājas dzemdībām un par dzemdību kultūru.

Kādēļ Latvijā gan mediķi, gan iedzīvotāji uzskata, ka dzemdēt mājās ir bīstami? Kā pamatojumu minot to, ka dzemdības nekad tā īsti nav prognozējamas, pat tad, ja sieviete ir pilnīgi vesela, un ka mūsdienās sieviešu veselība ir tik slikta, ka mājās nedrīkst dzemdēt.

Protams, mūsu dzīve nav pilnībā prognozējama, bet tas jau neattiecas tikai uz dzemdībām. Vai kāds, no rīta pieceļoties, var garantēt, ka vakarā atkal iekāps savā gultā? To nevar neviens. Tas ir padomju sistēmas domāšanas veids – sagaidīt kaut kādas garantijas no amatpersonām, kas ir tur augšā. Pat Dievs mums nedod tādas garantijas. Ja runājam par medicīnu, tad ārsti ir mācījušies fizioloģiju, bet vairāk viņi gan ir mācījušies ārstēt, novērst patoloģijas. Ārsti strādā slimnīcās, kur viņi šīs patoloģijas redz, un Rīgas lielās slimnīcas ir kā krīžu centri, kur sapulcējas dzemdētājas ar veselības problēmām. Tādēļ ārstu skatījums tāds ir – visdrošāk ir dzemdēt slimnīcā. Dzemdības tiek aplūkotas kā sarežģīts un neprognozējams process, kas jebkurā brīdī var pārvērsties bīstamā situācijā. Bet, ja mēs mācāmies fizioloģiju, mācību par dabiskajām norisēm, tad aizvien dziļāk un vairāk saprotam, kāda saskaņa ir visās norisēs, kā viens process ietekmē otru. Tad mēs saprotam, kā veģetatīvā nervu sistēma regulē dzemdību darbību, hormonu izdalīšanos, kas izraisa un pastiprina dzemdību funkcijas. Tajā pašā laikā mēs taču arī zinām, ka veģetatīvā nervu sistēma ir ļoti jutīga pret visa veida stresa faktoriem un ietekmēm, kas rada trauksmes sajūtu. Lai gan es nepiekrītu, ka mēs nākam no pērtiķu cilts, tomēr var labi redzēt paralēles ar zīdītājdzīvniekiem. Tuksnesī vai savannās dzīvojošie dzīvnieki, kas nepieder plēsīgajiem, nevar dzemdēt, ja viņiem draud briesmas. Pat tad, ja dzemdības jau ir sākušās, tās apstājas, un dzīvnieks metas bēgt. Arī sievieti taču ietekmē stresa faktori, un ne vienmēr tos var viegli nosaukt vārdā. Nepareizā brīdī pateikts nepareizs vārds vai skatiens var kļūt par stresa faktoru. Ja sievietes iekšējo saskaņu sargā un stiprina, tad arī dzemdību norises ir saskaņotas un drošas, bet sie-vietes saskaņa ir ļoti jutīga pret traucējošām ietekmēm. Mēs esam attālinājušies no dabiskā lietu skatījuma, esam iegājuši medikamentu pasaulē, kurā vairāk paļaujamies uz tehnoloģijām, uz sistēmām, metodēm un skaitļiem. Esam pazaudējuši spēju rūpīgi novērot, tādēļ mums var kaut kas paslīdēt garām. Ja vēl atceras par slimnīcai raksturīgo darba sistēmu – vecmāte reti var pilnībā pievērsties vienai dzemdētājai, turklāt bieži vien vecmāte nemaz nav mācīta, ko dzemdētājai nozīmē pastāvīga klātbūtne, – tad dzemdības slimnīcā veselai sievietei nebūt nav labākais risinājums, vismaz ne tai, kas sevi apzinās kā veselu un varošu un slimnīcu neizjūt kā piemērotu vidi.

Vēl kā pretargumentu mājas dzemdībām min mūsu sieviešu slikto veselību.

Mūsu sieviešu veselība, paldies Dievam, ir labāka, nekā tiek apgalvots. Arī ginekoloģijas profesore Gunta Lazdāne saka, ka Latvijā vairāk nekā divas trešdaļas sieviešu ir pat ļoti veselas. Un te arī ir vecmātes iespēju lauks – mēs varam jau laikus stiprināt veselību. Par dzemdībām nevar runāt kā tikai par dažu stundu norisi, kuras laikā bērns nāk pasaulē. Ir jāskatās grūtniecība kopumā. Ja vecmāte zina grūtnieci no paša sākuma, ja atklāj viņai veidus un pasākumus, kas stiprina veselību, tad grūtniece kļūst stiprāka, nevis vājāka. Grūtniecei ir vajadzīgs pavadonis, ir vajadzīgi padomi, atbalsts un motivācija rūpēties par sevi un vēl nedzimušo bērniņu. Un galvenais – sievietei ir jāsaprot, ka bez viņas pašas līdzdalības bērns nenāks pasaulē. Jau runāju par padomjlaika domāšanu – cilvēks bija atkarīgs no priekšniecības, no partijas, no sistēmas un no valsts un tika mērķtiecīgi atradināts gādāt pats par sevi un just par sevi atbildību. Arī tā ir dzemdību kultūra – apzināties, ka ļoti personīgais notikums, dzemdības pieder sievietei, viņa ir dzemdību speciāliste, viņas zināšanas un izjūta ir autoritāte. Pārējie ir palīgi. Mēs varam daudz iemācīties – ar novērojumu, pētniecības un zinātnes palīdzību –, bet mēs nevaram ielīst sievietē un bērnā, kas nāk pasaulē. Bērns, kas nāk pasaulē, nav nejūtīgs radījums, ar kuru kaut kas notiek. Viņš pats ir personība, cilvēks, kas piedalās, kas grib piedzimt. Tas ir garīgs notikums, māte un bērns ir ciešā intīmā kopībā, viņi izjūt viens otru. Ja māte izjūt sava ķermeņa norises un jūt bērnu, tad dzemdības kļūst drošas, jo šī norise ir dabiska. Un, ja vecmāte pazīst sievieti, ja viņa nav ienākusi pa durvīm pirms pusstundas, viņa var aprūpēt māti un bērnu. Protams, es runāju par plānotām mājas dzemdībām, nevis par nejaušībām. Mājas dzemdības ir drošas, jo mēs strādājam ar dabas faktoriem, ar fizioloģijas faktoriem, kurus iepazīstam un tad atbalstām šīs norises, un darām visu, lai tās netraucētu. Tad nav pēkšņu pārsteigumu. Ir daudz pētījumu un statistikas par mājas dzemdībām, kas liecina, ka veselām sievietēm dzemdēt mājās ir vismaz tikpat droši kā stacionārā.

Vai tas nozīmē, ka mājas dzemdības bērnam dod lielāku garīgo un emocionālo līdzsvaru nekā slimnīcas apstākļi?

Tas tā būs visos gadījumos, kad sieviete, bērniņa māte, dzemdējot slimnīcā, nejūtas pareizajā vietā, kad viņa nejūtas saprasta un savā patstāvībā atbalstīta, nejūtas pieņemta, kāda viņa ir. Ne reizi vien gan man pašai, gan manām abām kolēģēm, kas pieņem dzemdības mājās, sievietes ir sacījušas: «Mans bērniņš man teica, ka viņš grib piedzimt mājās.» Tas nav joks! Latvijā jau ir nodibināta Perinatālās psiholoģijas asociācija, šeit cilvēki iedziļinās norisēs no bērna skatījuma un sakarībās, kas ietekmē gan dzimšanu, gan turpmāko dzīvi. Ir pieejami pētījumi un atziņas, kas ļauj saprast, ka mēs sastopamies ar gatavu personību jau bērniņa rašanās brīdī.

Diez vai cilvēki apšauba to, ka dzemdības ir dabisks process, tomēr parasti visi arī zina, ka tas ir saistīts ar lielām sāpēm un mokām. Savā ziņā pat varētu teikt, ka dzemdības ir kā neizbēgama «gaļas mašīna», kurai jāiziet cauri, ja vēlies bērnus.

Sāpes ir katram atšķirīgas, un mēs varam daudz darīt, lai tās būtu vismaz panesamas. Vispirms es gribu skaidri un gaiši pateikt, ka dzemdības nav elles priekškambaris, kam jāiziet cauri. Zinu, ka daudzām sievietēm ir bijusi sāpīga pieredze, par ko viņas man ir stāstījušas un kuru viņas nekad neaizmirsīs. Tomēr es vēlreiz gribu teikt, ka to lielā mērā ietekmējusi vieta, kur bija jādzemdē, veids un attieksme pret sievieti, garīgā vide. Arī tā ir dzemdību kultūra – veselīgas tradīcijas, izglītība un iespēja iepazīties ar šo procesu. Mūsu vecvecmāmiņām nebija skaistu grāmatu ar attēliem, bet viņām bija pašām sava pieredze un viņas normāli runāja ar savām meitām un mazmeitām par šīm norisēm. Dzemdības bija dzīves sastāvdaļa, dabiska lieta, tādēļ nebija šo trako baiļu. Tas, starp citu, attiecas arī uz nāvi. Dabiskos dzīves procesus mēs esam aizbīdījuši tālu prom no sevis un labprāt gribētu tos ignorēt. Mana māsa, kura strādā vecu ļaužu pansionātā Vācijā, stāstīja par 104 gadus vecu vecīti, kuru baro ar zondi, lai tikai neļautu viņam nomirt. Līdzīgs stāsts ir par ļoti vecu večiņu, kura jau četrus gadus nekustīgi guļ gultā un kuru arī baro ar zondi, lai tikai uzturētu viņu pie dzīvības. Viņas ķermenis labprāt jau sen būtu aizgājis, viņas acīs ir dzīves nogurums un lūgums ļaut viņai aiziet. Taču to nedara, jo nāve mums liekas kaut kas pilnīgi nepieņemams, lai gan labi zinām, ka ar pirmo elpas vilcienu sākam iet pa ceļu, kas beigsies. Mēs esam zaudējuši saikni ar dabu un ar savu Radītāju, tādēļ mums ir tik ļoti bail gan no atnākšanas, gan no aiziešanas. Piedzimšana notiek tik atsvešināti... Pirms piedzimšanas mēs taču pat nesaucam viņu par bērnu, bet par augli. Un tad jājautā: kā sauksim sievieti? Par augļa turētāju? Ja sieviete ir pati ar sevi saskaņā un drīkst dzemdēt vidē, kas viņai ir vistuvākā, visatbalstošākā un drošākā, ja viņai līdzās ir savi cilvēki, tad nav iemesla šausmīgām bailēm. Mājas dzemdībās piedzīvojam, ka sievietei, protams, kontrakciju laikā sāp, bet viņa cenšas atslābināties, pareizi elpot, un starplaikos viņa smaidot saka, ka dzemdēšana tomēr ir brīnišķīga lieta. Jā, tas ir smags un grūts darbs, kontrakcijas var būt ļoti sāpīgas, bet var iemācīties to pieņemt tā, ka tas neraisa negatīvas emocijas.

Vai esat pret jebkādu atsāpināšanu dzemdībās?

Veselai sievietei, kura var dzemdībām sagatavoties, tas nav vajadzīgs. Man nevienu reizi mājas dzemdībās nav bijusi situācija, kad sieviete lūdz iedot atsāpinošus līdzekļus. Ir dažādi paņēmieni – masāža, vanna ar siltu ūdeni, ēteriskās eļļas, atslābināšanās, kas vispirms jau sākas mūsu galvā. Sievietes ir vidē, kur jūtas droši, un viņām nav vajadzīgas pretsāpju zāles. Faktiski esmu pret atsāpinošiem preparātiem. Mēs taču zinām, ka grūtniecei visu veidu zāles ir kaitīgas, bet dzemdībās tiek pielietotas masīvas ķīmiskas vielas – un tās pēkšņi vairs nav kaitīgas? Ķīmiskās zāles ir iejaukšanās dabiskā procesā. Ja ir vajadzīgs, es kādreiz lietoju homeopātiskus līdzekļus. Var būt atsevišķi gadījumi, kas ir neparasti un kad sāpes var kļūt par dzemdību bloķētājām, tad ķīmiskās zāles varētu būt kā kruķi, bet tas darāms tikai slimnīcā. Mājas dzemdībās mēs nepieļaujam blakus ietekmi, kuras sekas nevar paredzēt.

Vai pašlaik Latvijā sieviete drīkst dzemdēt mājās, ja viņa to grib?

Jā, Latvijas likumi to atļauj. Dzemdēšana ir personīga lieta, un sievietes cilvēktiesības ļauj viņai izvēlēties dzemdību vietu. Tā tas ir visā pasaulē. Latvijā bija gadījums, kad sieviete ļoti gribēja dzemdēt mājās, bet savā dzīves vietā neatrada vecmāti, kas viņu atbalstītu, – tas bija uz Vidzemes un Latgales robežas. Viņa dzemdēja mājās, un dzemdībās klāt bija tikai vīrs. Tā ir nožēlojama liecība par mūsu sistēmu. Saprotu, ka ne visas manas kolēģes vecmātes gribēs pieņemt dzemdības mājās, bet vajadzēja sievietei pateikt, ka ir vecmātes, kas to dara, un pateikt, kā ar viņām sazināties. Tā ir attieksme – ja tas cilvēks mūs neklausa, mēs viņam nepalīdzam, bet tā nedrīkst būt. Pagājušajā gadā mājās dzima aptuveni četrdesmit bērni, un visi tika piereģistrēti. Prasība, ka bērnu var piereģistrēt tikai tad, ja klāt ir ārsts, bija nepamatota. Tagad tā vairs nav. Ir Eiropas Savienības prasība Latvijai atdalīt ārsta un vecmātes funkcijas un atzīt vecmātes patstāvību.

Mēs aizvien vairāk runājam par apkārtējās vides ķīmisko piesārņojumu. Ir gadījies dzirdēt, ka, piemēram, Zviedrijā neiesaka bērnus ar krūti barot ilgāk par trijiem mēnešiem, jo mātes pienā arī nonāk ķīmiskais piesārņojums. Vai tā ir?

Man ir plaši kontakti ar Zviedrijas kolēģiem, un es nekad tādu apgalvojumu neesmu dzirdējusi. Apšaubu, ka tāds aicinājums ir izskanējis valsts mērogā. Varbūt tas varētu attiekties uz kādu nelielu ierobežotu vietu, kurā ir augsts vides ķīmiskais piesārņojums. Protams, mātes piens satur diezgan daudz tauku, un taukaudos krājas mūža laikā uzņemtās ķīmiskās vielas. Tādēļ, piemēram, nevajag bērna zīdīšanas laikā apzināti novājēt, jo no zūdošajiem taukaudiem tās nokļūst pienā. Vācijā pētījumi apliecināja, ka veģetārietēm mātes pienā ķīmisko vielu ir ievērojami mazāk. Tas ir vienkārši un saprotami izskaidrojams, jo gaļa ir pēdējā pakāpe barības ķēdē, kurā uzkrājas visa ķīmija no pārējiem līmeņiem. Mātes piens ar ķīmiskām vielām vairāk piesātināts bija arī tām sievietēm, kas dzīvo rūpnieciski piesātinātā vidē. Pēc šī pētījuma ārsti domāja, vai ir labi barot bērnu ar pienu, kura ķīmiskais piesārņojums ir augsts, bet tika izdarīts secinājums, ka bērnu ar mātes pienu arī šādos gadījumos tomēr vajag barot sešus mēnešus. Barošana ar mātes pienu bērnu ne tikai stiprina fiziski, bet arī psiholoģiski, tā ir ciešā kopība ar māti pēc piedzimšanas. Mātes piens ir ne tikai barība, bet arī drošības sajūta un mīlestība. Varu teikt, ka, gaidot bērnu un barojot viņu ar krūti pēc piedzimšanas, ir ļoti svarīgi, kādu uzturu lieto māte. Jo uzturs ir dabiskāks un jo mazāk tajā dzīvnieku tauku, jo labāk, jo, kā jau sacīju, visvairāk «ķīmijas» uzkrājas taukos. Toties nepiesātinātās taukskābes organismam ir ļoti vajadzīgas arī jaunu šūnu veidošanai, tādēļ es iesaku lietot auksti spiestās augu eļļas. Vārdu sakot, domājot par gaidāmo mazuli no pirmajām dienām un atbilstoši dzīvojot, viss notiks tā, kā tam jānotiek.