Par apmēram četriem miljoniem latu atjaunotajā Dailes teātrī ienākot, vienam otram skatītājam pirmajā brīdī var rasties maldīgs priekšstats – vai, tik liela nauda ieguldīta, bet viss izskatās, kā bijis…
Četru miljonu vērtās pārvērtības Dailē (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Teātra direktors Aivars Līnis saka tā:
"Teātra ēka un arī tās iekšējais dizains ir sava laika arhitektūras piemineklis. Mums nebija tiesību mainīt telpas arhitektoniku un dizainu. Tāpēc viss acīm redzamais ir veidots par jaunu, bet saglabājot iepriekšējo, veco stilu." Grīdas slīpēšana vien izmaksāja vairākus desmitus tūkstošus latu, jo tā nu ir nošuvota, nolīmeņota, izlīdzināta un noslīpēta labāk, nekā tas bija izdarīts pirms 30 gadiem. Ir lietas, ko arī skatītāji varēs sajust, sēžot zālē un skatoties izrādes. Ir nomainītas visas siltuma, dzesēšanas, ventilācijas, apkures iekārtas, kanalizācijas sistēma, saremontēti jumti. Ir jaunas ugunsdzēšanas un apziņošanas sistēmas, pa visu teātra perimetru nomainīt logi ar visiem rāmjiem, jo vecajiem cauri vēji žūžoja uz nebēdu un teātris apsildīja vai visu Brīvības ielu. Visi foajē, zāles, skatuves, ieejas un izejas aprīkoti ar video novērošanu.
Būtiskas izmaiņas skārušas arī teātra tualetes. Aivars Līnis saka: "Mēs esam mazliet sašaurinājuši kungu tualetes, toties nu mūsu dārgajām dāmām šo telpu jaudas ir divkāršotas. Cerams, ka tās briesmīgās rindas, kas starpbrīžos veidojās pie dāmu ķemertiņiem, saruks."
Ir izremontētas aktieru ģērbtuves, administrācijas telpas, mākslinieciskās vadības kabinetiņi un cellītes, kur viņiem jāpavada savas dzīves lielākā daļa. Lielajā zālē mainīts grīdas segums, kosmētiski atjaunotas sienas un griesti, izvietoti jauni krēsli. Tie ir ne tikai pietiekami ērti, bet atbilst visiem Eiropā pieņemtajiem standartiem. Ja tomēr gadās ugunsnelaime, šie krēsli neizdala toksiskas vielas. Ir atjaunota teātra gaismas tehnika, un nu izrādes būs spilgtākas, raibākas un gaišākas. Tā kā dailēnieši veido arī muzikālas izrādes, ir vesela virkne specifisku ietaišu skaņas kvalitātes uzlabošanai.
Nevienam nav noslēpums, ka ziemā uz Dailes teātra lielās skatuves aktieri mēģināja mēteļos, jo bija ārkārtīgi auksts. Tagad izvietoti papildu siltā gaisa pūtēji, ar aprēķinu, lai uz lielās skatuves būtu normāli darba apstākļi. Tagad Dailes teātrī ir arī nodrošināta bezvadu tulkošana kā visās modernās zālēs pasaulē.
Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – panduss un pilnīgi jauns lifts
Dailes teātris, neviena no malas īpaši nemudināts, vēlējās panākt, lai pēc rekonstrukcijas arī cilvēki ar īpašām vajadzībām teātrī varētu justies tikpat ērti kā jebkurš cits skatītājs. "Tas bija mūsu mērķis, un mēs esam priecīgi, ka to paveicām," ar lepnumu saka teātra direktors Aivars Līnis. Lai šo veikumu novērtētu praktiski, kā ekspertus tiku uzaicinājusi Līgu Rudzīti, Ināru Korņevu no invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons", kā arī šīs biedrības prezidentu Ivaru Balodi. Tagad no pirmā stāva foajē pa īpaši izbūvētu slīpu nobrauktuvi jeb pandusu var nokļūt Mazajā zālē, kafejnīcā un pilnīgi no jauna izbūvētā tualetē ar speciālu santehnikas aprīkojumu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ratiņos sēžot un izmēģinot jauno nobrauktuvi, Ivars Balodis saka tā: "Pie sienas vēl derētu neliela mardziņa, kur pieturēties, jo vecākiem cilvēkiem šis panduss ir mazliet pastāvs, bet invalīdu tualetē spogulīti derētu novietot slīpi. Citādi, ratiņos sēžot, dāma nevar lūpas uzkrāsot, jo cekulu vien redz. Taču pārējais – super!" Un Aivars Līnis par šiem padomiem saka paldies, jo visas šīs nianses patiešām var zināt tikai tie cilvēki, kuri vai nu paši pārvietojas ratiņkrēslā, vai palīdz to izdarīt citam. Taču galvenais ieguvums – pirmā stāva foajē no ārpuses ir piebūvēts klāt lifts stikla sienās. Pirmām kārtām, tas, protams, domāts invalīdiem, bet nekur nav teikts, ka to nevarēs izmantot gados vecāki cilvēki, kam arī kāpšana pa trepēm sagādā sāpes.
Lifts uzved tieši lielajā zālē. Durvis atveras platākā celiņa līmenī starp 17. un 18. rindu, kuras abos galos ir izņemami četri krēsli, tā atbrīvojot astoņas vietas ratiņiem. Starp citu, biļetes pasūtot laikus, invalīdi tās var iegādāties ar 50 procentu atlaidi. Ivars Balodis stāsta, ka, no zāles skatoties, ir pavisam cita izrāde, nekā no maliņām, kur līdz šim cilvēki ratiņos varēja nokļūt pa "melno eju".
Jaunais lifts ir izmaksājis vairāk nekā 20 tūkstošus latu. Kā stāsta teātra direktors Aivars Līnis, bijis ārkārtīgi grūti Lielajā zālē ierīkot lifta durvju ailu. "Kad sāka kalt ailu lifta durvīm, izrādās, tajā vietā sienā bija pamatīgi dzelzsbetona stiprinājumi, vilciena sliede šķistu spalviņa salīdzinājumā ar tām konstrukcijām. Inženieri rēķināja, vai vispār var atļauties tās cirst laukā, neapdraudot māju. Tāds šķietams sīkums kā vieta lifta durvīm, taču ar to nācās cīnīties divus mēnešus. Sākumā apspriedām arī lētāku variantu – paceļamo mehānismu gar lenteri. Bet par to labas atsauksmes nebija dzirdētas. Un tad nolēmām, ka nav vērts kaut ko darīt tikai ķeksīša dēļ." Ivars Balodis par liftu teic tā: "Labs risinājums. Daudzās skolās sūdzas, ka tajās nav iespējams izbūvēt liftu bērniem ar īpašām vajadzībām, te, lūk, lielisks piemērs, kā to var izveidot no ārpuses."