Meklējot, uz kā rēķina ietaupīt, valdības redzeslokā pēdējā laikā vairākkārt ir nonākuši īpašo uzdevumu lietu ministru sekretariāti. Skatās politiķi uz "mazo ministru" posteņiem un domā, vai nevarētu likvidēt. Padomā šad un tad, bet tomēr šaubās.
Integrācijas nesapratne
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Īpašu uzdevumu ministru sekretariātu dibināšana no laika gala ir bijis politisks lēmums - tie izveidoti, lai partijas labāk varētu sadalīt ministru portfeļus. Ja visām partijām vietu Ministru kabineta sēžu zālē nepietiek, tad var radīt jaunas vietas. Ministru sekretariātu darbi ir teju vai nepamanāmi, toties publiskajā telpā "mazās ministrijas" par sevi laiku pa laikam atgādina visai skaļi, plūcoties par kādiem politiskiem jautājumiem. Tādējādi sekretariāti, kuru veidošanos noteikusi politiska vienošanās, nevis akūta nepieciešamība, pilda savu politisko funkciju.
Pēc Ministru prezidenta Ivara Godmaņa izteikumiem, viens no kandidātiem uz dzēšanu ir īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts. No informācijas, kas publiskajā telpā izskan visbiežāk, varētu rasties priekšstats, ka sekretariāts saistīts pamatā ar divām problēmām - praidu un starpnacionālajām attiecībām (it īpaši latviešu un krievvalodīgo attiecībām). Pašreizējais integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns pārstāv partiju, kas neko par šāda veida integrāciju ij ne dzirdēt negrib. Tomēr viņš ir parocīgs lellis, ko pretējās puses, kārtējam praidam tuvojoties, var paraustīt - "Oskar, neej praidā!" vai "Oskar, tu esi integrācijas ministrs vai neesi? Citur ministri iet!"
Latviešu un krievu attiecības ir īpašs stāsts. Nekāda starpnacionālā naida pie mums nav, ir tikai drusku savstarpēja aizvainojuma un nesaprašanās. To integrācijas lietu ministrs, protams, var paravēt. Taču, ko darīt, ministrija pati līdz galam tā arī nav sapratusi, un vienā brīdī piedāvāja sabiedrības integrāciju uz multikulturālisma, nevis latviešu valodas pamata. Valdība dokumentu, kurā tas bija izklāstīts, gan izbrāķēja.
Kas vēl varētu ietilpt sabiedrības integrācijas jēdzienā? 2001. gadā apstiprinātajā valsts programmā "Sabiedrības integrācija Latvijā" var atrast virkni darbības jomu. Ja integrāciju saprotam kā "atstumtības mazināšanu", tad ir, kur izvērsties. Sociālā integrācija - lai cilvēki neatkarīgi no vecuma, dzimuma, mantiskā un veselības stāvokļa varētu līdzdarboties sabiedriskajā dzīvē. Kultūras integrācija - iesaistām dažādu kultūru pārstāvjus, atbalstām minoritātes, apzināmies savu daudzveidību un bagātināmies no tās. Reģionālā integrācija - pārvarēt atšķirības, kas valda starp centru un perifēriju, panākt, ka lauku iedzīvotājiem ir plašākas iesaistīšanās iespējas.
Ja situāciju izklāsta šādi, labi var redzēt, ka būtiskākās funkcijas, ko varētu veikt integrācijas lietu sekretariāts, dublējas ar citu ministriju uzdevumiem. Sociālās integrācijas jautājumus ritina Labklājības ministrija, perifērijas attīstība ir Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas uzdevumu lokā, par kultūras integrāciju var rūpēties un zināmā mērā jau rūpējas Kultūras ministrija. Tātad integrācijas lietu sekretariāts ir savācis pa saujai no citu ministriju funkcijām, tādējādi mēģinot attaisnot savu pastāvēšanu.
Vēl kāds darbības virziens ir diskriminācijas izskaušana. Diskriminācija mūsu valstī ir aizliegta ar likumu. Par likumu ievērošanu atbild iekšlietu struktūras, bet soda - tiesu vara. Protams, šeit allaž paliks spraudziņa kādam sabiedrības izglītošanas pasākumam, un pie tā ministrija varētu pieķerties. Paliek vēl darbs ar mazākumtautībām, un tur ministrija patiešām varējusi izpausties. Par to liecina kaut vai vairāku nacionālo kultūras biedrību paustais atbalsts sekretariātam slēgšanas gaidās. Piemēram, Latvijas lietuviešu kultūras biedrība uzteic sekretariātu kā starpposmu starp mazākumtautību organizācijām, valstu un Eiropas institūcijām. Arī krievu kultūras biedrība pavēstījusi, ka sekretariāts ir nodrošinājis būtisku atbalstu nevalstiskajām organizācijām. Var teikt, ka mazākumtautību biedrības integrācijas sekretariātā ir atradušas itin atsaucīgu sadarbības partneri - uz tādu atsaucību "lielajās" ministrijās tās, šķiet, varētu necerēt.
Kāda ir bilance? Nav grūti saskatīt dažādas sabiedriskas problēmas vai jomas, kurās būtu nepieciešams integrācijas darbs, tomēr tas nespēj pamatot integrācijas lietu sekretariāta pastāvēšanu pašreizējā formā. Cita lieta, ka sekretariāta slēgšana kārtējo reizi ir politisks lēmums, jo nauda tās funkciju izpildei vienalga ir nepieciešama, ja vien neatsakāmies arī no funkcijām. Ja tās tiks nodotas sekretariāta funkciju pārņēmējiem, nekāds lielais ieguldījums, nudien, nesanāks.