Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Eiropas Savienībā top Visa un MasterCard konkurents – bezskaidras naudas norēķinu sistēma, domāta galvenokārt vienotajai Eiropas ekonomiskajai telpai. Pēc tam kad šā gada 28. janvārī par realitāti kļuva vienotā eiro maksājumu zona (SEPA – Single Euro Payments Area), tika pieņemts arī lēmums šajā telpā ieviest ekskluzīvu norēķinu sistēmu. Eksperti uzskata, ka jaunās maksājumu kartes samazinās lietotāju izdevumus, taču var nekļūt pa īstam starptautiskas.
Vienotā eiro maksājumu zona paredz iespēju visiem patērētājiem, uzņēmumiem un valsts iestādēm neatkarīgi no tā, kurā Eiropas valstī tie atrodas, veikt un saņemt eiro maksājumus gan starp valstīm, gan vienā valstī saskaņā ar vieniem un tiem pašiem galvenajiem nosacījumiem, tiesībām un pienākumiem.
Lai šī sistēma turpinātu attīstīties, pašlaik Eiropas vadošās bankas risina pārrunas ar Eiropas Komisiju (EK) par tādas sistēmas izveidošanu Eiropā, kura kļūtu par alternatīvu amerikāņu Visa un MasterCard, un šo ideju aktīvi atbalsta Eiropas Centrālā banka (ECB). ECB oficiālās amatpersonas vairākkārt izteikušās, ka ar Visa un MasterCard Eiropai ir par maz, jo savienības elektronisko norēķinu tirgū nepieciešama lielāka konkurence, nekā pašlaik. Tamdēļ arī izstrādāts plāns, kas paredz Eiropas kredītkaršu un vienotas to aizsardzības sistēmas ieviešanu līdz 2010. gada beigām.
Eksperti to uzskata par loģisku Eiropas banku soli: ir izveidota maksājumu platforma, tāpēc nu nepieciešama atslēga tās izmantošanai. Vienotā eiro maksājumu zona sastāv no 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kā arī no Norvēģijas, Īslandes, Lihtenšteinas un Šveices. Šādā apvienībā kā fiziskās, tā juridiskās personas var veikt līdzekļu pārskaitījumus pēc vienotām starpbanku komisijas likmēm, tāpat radusies iespēja par vienādotu komisijas maksu izdārīt un saņemt maksājumus Eiropas robežās, izmantojot jebkuru kontu kādā no Eiropas bankām.
Vallenbergu ģimenes bizness
Jāpiebilst arī, ka Visa un MasterCard analoga starptautisko maksājumu sistēma Eiropai ir nepieciešama vēl tāpēc, ka abu zīmolu īpašnieki nesen pārstāja dēvēties par vienkāršām maksājumu asociācijām, pārvēršoties par akciju sabiedrībām. Jaunajā statusā Visa un MasterCard pakļaujas savas mītnes zemes likumdošanai, kas var novest pie dažādām ekonomiska rakstura kolīzijām un pat politiskiem riskiem. Savukārt ES vēlas pilnīgu neatkarību šajā jautājumā, tāpēc plāno attīstīt savu maksājumu sistēma, kas darbosies pēc pašu eiropiešu noteikumiem.
Neliela atkāpe vēsturē: 1964. gadā Zviedrijas baņķieru un rūpnieku Vallenbergu ģimene (viena no bagātākajām pasaulē, kuras īpašumi pagājušā gadsimta 90. gados deva trešdaļu Zviedrijas IKP) izveidoja finanšu pakalpojumu sistēmu Eurocard kā alternatīvu vēl 1850. gadā dibinātajai American Express. Nākamajā gadā tapa Eurocard International N. V. ar mītni Briselē – bezpeļņas Eiropas Banku asociācija, kas par savu mērķi izvirzīja Eiropas norēķinu apkalpošanas sistēmas izveidi un uzturēšanu.
1968. gadā Eurocard un darbības principu ziņā ļoti līdzīgā amerikāņu banku asociācija MasterCard International (tās pamati tika likti 1966. gadā) apvienojās stratēģiskajā aliansē. Vienošanās paredzēja abu sistēmu karšu izmantošanu otras sistēmas tīklā, ļaujot MasterCard iekļūt Eiropā, bet Eurocard ieguva pieeju visai pārējai pasaulei. Eurocard tāpat kļuva par MasterCard vienīgo licencēto izsniedzēju Eiropā.
1992. gadā Eurocard un divi Eiropas ceļojumu čeku izsniedzēji – eurocheque International C. V. un eurocheque International Holding N. V. – apvienojās kompānijā Europay, kuru daudzi eksperti uzskatīja par pamatu vienotās Eiropas norēķinu sistēmas tapšanai. Vienlaikus jaunā uzņēmuma mītnes adrese Vaterlo (Beļģijā) bija analoga MasterCard Eiropas, Tuvo Austrumu un Āfrikas reģionālā biroja mītnes adresei, tāpat šajā adresē bāzējās arī abu kompāniju kopuzņēmums Maestro. Protams, ne jau kopīgais birojs, bet gan kopīgās intereses noveda pie tā, ka 2002. gadā Europay un Mastercard apvienojās. No nosaukuma pazuda Europay, bet vēl nedaudz vēlāk uzņēmums sāka dēvēties par MasterCard Worlwide. Pēc visām šīm pārmaiņām ir palicis tikai Ziemeļeiropā, kā arī Vācijā, Austrijā un Nīderlandē ļoti populārais zīmols Eurocard, kas joprojām tiek lietots uz kompānijas izsniegtajām banku kartēm, taču logo jau ir vēsture, jo uz kartēm redzams vienīgi MasterCard logotips.
Lisabonas stratēģija
Eiropas ierēdņi un politiķi uz Vallenbergiem un viņu Savienoto Valstu partneriem acīmredzami nepaļāvās, jo 2000. gadā – vēl pirms Europay un Mastercard apvienošanās – tika pieņemta tā dēvētā Lisabonas stratēģija, tostarp arī jautājums par vienotu Paneiropas maksājumu telpu. Šī stratēģija, kas zināma arī kā Lisabonas process vai Lisabonas dienaskārtība, ir ES ilgtermiņa attīstības plāns, kā arī tā īstenošanas kārtība. Lisabonas stratēģiju pieņēma EK sesijā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā 2000. gadā, un tās mērķis ir risināt sarežģījumus, kas saistīti ar lēno ES ekonomisko attīstību, atpalicību tehnoloģiju jomā, nepietiekamo darba produktivitātes pieaugumu un citām problēmām, tā, lai līdz 2010. gadam ES kļūtu par konkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zināšanu ekonomiku balstīto reģionu pasaulē. Viens no Lisabonas stratēģijas punktiem attiecas tieši uz elektroniskajiem norēķiniem – paragrāfs par Finanšu pakalpojumu rīcības plānu.
1999. gadā lielākajā daļā ES jau bija ieviests eiro kā elektronisko norēķinu valūta (fiziska eiro ieviešana tika īstenota 2002. gadā), un Lisabonas stratēģija tieši paredz, ka nepieciešams padarīt fragmentētos nacionālos tirgus par vienotu maksājumu lauku – attīstot vienotus finanšu instrumentus, standartus, maksājumu procedūras un infrastruktūru. Šim procesam ievērojami jāsamazina kapitāla pārvietošanās izmaksas Eiropā – ņemot vērā, ka kapitāla pārrobežu kustība dod 2–3% visas ES IKP, ietaupījums būs jūtams.
Šā plāna ietvaros tad arī ir tapusi SEPA, kas paredz maksāšanas līdzekļu – SEPA kredīta pārvedumu, SEPA karšu maksājumu un SEPA tiešā debeta maksājumu – izpildes nosacījumu vienādošanu Eiropā, nosakot, ka nacionālie un pārrobežu eiro maksājumi tiek veikti vienlīdz ātri, droši un vienkārši (un arī ar vienlīdz iespaidīgām soda sankcijām par neizdarību). Neiedziļinoties niansēs, jau kopš šā gada janvāra beigām bankas visā ES sāk piedāvāt klientiem SEPA, līdz 2009. gada 1. novembrim EK Maksājumu pakalpojumu direktīva tiek integrēta visu ES valstu nacionālajā likumdošanā, līdz 2010. gada beigām tiek ieviestas SEPA maksājumu kartes, bet 2011. gada beigās tās jau kļūst par dominējošo bezskaidras naudas norēķinu veidu tā dēvētajā Paneiropas telpā, izspiežot no tirgus vietējās nozīmes maksājumu kartes.
(Jāpiebilst, ka SEPA bez jau pieminētās 31 Eiropas ekonomiskās zonas valsts iekļausies arī trīs no četrām Eiropas pundurvalstiņām – Vatikāns, Sanmarino un Monako, bet Andora šādu vēlmi neizrāda, lai gan arī tajā gandrīz visi norēķini tiek veikti eiro.)
SEPA un Latvija
Lai arī Latvija pagaidām nav eirozonas valsts, bet SEPA attiecas uz norēķiniem šajā valūtā, SEPA prasības jāpilda arī pārējām ES dalībvalstīm, ieskaitot Latviju. SEPA projekta īstenošanā, protams, ir iesaistījusies Latvijas Banka, tāpat Latvijas komercbanku asociācijas vietnē internetā atrodamā informācija liecina, ka asociācijas Maksājumu komitejas SEPA darba grupa ir sagatavojusi dokumentu, kas informē par Latvijas banku nostāju dalībai Vienotājā eiro maksājumu zonā, – SEPA ieviešanas plāns banku sektorā Latvijā.
Pašlaik 17 Latvijas banku paziņojušas, ka ir pievienojušās SEPA kredīta pārvedumu shēmai un ir gatavas saņemt un nosūtīt šādus eiro maksājumus. SEPA maksājumus nodrošina arī divas ārvalstu banku filiāles Latvijā. Kopumā pašreizējā plāna versija paredz, ka Latvijas banku sektors apņemas līdz 2010. gada beigām ieviest SEPA prasībām atbilstošu eiro maksājumu piedāvājumu un SEPA projektu pabeigt līdz eiro ieviešanai Latvijā. Atbilstoši šim plānam lielākā daļa Latvijas banku apņemas 2008. gada laikā pievienoties SEPA kredīta pārvedumu shēmai, pabeigt maksājumu karšu un maksājumu karšu norēķinu infrastruktūras pielāgošanu SEPA prasībām līdz 2010. gada beigām, līdz 2009. gada novembrim pievienoties SEPA tiešā debeta maksājumu shēmai, informēt savus klientus par SEPA produktiem un aicina visas klientu grupas – valsts pārvaldes uzņēmumus, lielos, mazos un vidējos uzņēmumus, tirgotājus un patērētājus – aktīvi tos izmantot, tādā veidā veicinot SEPA ieviešanu Latvijā utt.
Nesnaudīs arī konkurenti
Skaists plāns, kā zināms, ir puse uzvaras, kamdēļ pagaidām nav ne mazāko iemeslu mest akmeni kādā dārziņā. No patērētāju viedokļa lielas, konkurētspējīgas Eiropas mēroga maksājumu sistēmas izveide ir laba lieta, jo ieguvēji būs gan cilvēki, gan uzņēmumi, kuri šo sistēmu izmantos Eiropas vienotajā ekonomiskajā zonā. Ierindas Latvijas iedzīvotāja saskare ar SEPA perspektīvā būs tāda pati kā ar jebkuru no pašlaik pastāvošajām banku kartēm. Atšķirība būs vienīgi tā, ka SEPA kartes būs brīvi lietojamas visā Eiropas ekonomiskajā zonā par vienotiem un, cerams, zemiem tarifiem.
Vienlaikus skeptiķi norāda, ka starptautiskā mērogā jaunās kartes var arī izrādīties konkurēt nespējīgas. Savienotajās Valstīs tirdzniecības vietas ar lielu ticamības iespēju var vienkārši atteikties pieņemt eiropiešu plastikāta gabaliņus, ja vien tie nekļūs par tā dēvētajiem kobrendinga projektiem ar Visa vai MasterCard. Šajā variantā jaunās kartes rotātu logotips SEPA – MasterCard vai SEPA-Visa –, ko nevarēs uzskatīt par ekskluzīvu Eiropas ekonomiskās zonas projektu.
Tāpat vienotajām Eiropas maksājumu kartēm var rasties problēmas arī ES iekšienē: lai īstenotu tāda mēroga pasākumu pārskatāmos termiņos, ir nepieciešams ļoti vērienīgu pasākumu komplekss – sākot ar daudzmiljonu finansējumu produkta un to apkalpojošās un uzturošās infrastruktūras izveidei un beidzot ar milzu reklāmas kampaņām, kas to padarītu tikpat pazīstamu kā Visa vai MasterCard. Abu šo zīmolu veidošana Eiropā ir ilgusi vairākus gadu desmitus, tāpēc uzdevums nepavisam nebūs no vieglākajiem. Piedevām vēl abas amerikāņu korporācijas savas sūri grūti izcīnītās pozīcijas atdot negrasās, tālab arī no to puses nešaubīgi būs gaidāmas pretkampaņas un pretpasākumi. (Piemēram, eiropiešu plāni radīt alternatīvu abām pasaulē izplatītākajām plastikāta kartēm jau izpelnījušies Visa Europe prezidenta Pītera Eilifa kritiku, kurš paziņojis, "ka trīs, četru vai piecu maksājumu sistēmu esamība Eiropā nevis nāks par labu, bet kaitēs patērētāju interesēm".
Jebkurā gadījumā – lai SEPA maksājumu kartes nebūtu tikai inovatīvs notikums banku dzīvē, pēc kura īstenošanas interese par tām strauji apsīkst, SEPA būs jāpiedāvā pakalpojumi, kuri ir lētāki un patērētājiem saistošāki nekā konkurentu sniegtie. Tā vismaz vajadzētu notikt brīvā tirgus apstākļos, ja vien pāreja uz šīm maksājumu kartēm nav paredzēta "brīvprātīgi, bet piespiedu kārtā".