Pašnāvnieka glābšanas riņķis - cilvēks tuvumā

ksten/

FOTO: flickr.com

TVNET jaunajā rubrikas "Kādi esam?" trešajā rakstu sērijā "Kā atpazīt un palīdzēt pašnāvniekam?" atklāsim pašnāvnieka psiholoģisko portretu un uzzināsim, kā sniegt palīdzīgu roku, neizrokot dziļāku bedri...

Kā pazīt potenciālo pašnāvnieku, kā viņam palīdzēt un vai patiesi krīze mūs tur uz pašiznīcības sliekšņa, uz šiem un citiem jūsu iesūtītajiem jautājumiem TVNET atbildēja krīžu un psihoterapijas centra „Taka” psihoterapeite Inga Lubāne un Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekle psihoterapeite Elita Kreislere.

Jūs minējāt, ka būtiski ir līdzcilvēkos pamanīt tieksmi uz pašnāvībām. Kādās iezīmēs to iespējams saskatīt?

Kr. B./

FOTO: flickr.com

E.K.:

„Īpaši jāuztraucas, ja cilvēks, par kuru jums ir aizdomas, ka viņš ir suicidāli noskaņots, pēkšņi kļūst mierīgs, kaut arī realitātē it nekas nav mainījies, pat vienaldzīgs pret to, kas viņu līdz šim tik ļoti nomāca. Tas var liecināt, ka ir pieņemts lēmums par pašnāvību. Te apkārtējiem ir jādara viss, lai cilvēks, ja tas diemžēl nav vēl noticis līdz šim, nokļūtu pie speciālista; sākumā vienalga kur - pie psihoterapeita, poliklīnikā pie psihiatra vai krīzes centrā pie psihologa.

I.L.:

„Katrā ziņā tikai speciālists ir apmācīts novērtēt šo situāciju un tālāk jums ieteiks, kāda vēl palīdzība, kāds speciālists nepieciešams šai krīzes situācijā – konsultācijas, zāles, stacionārs vai kas cits. Turklāt nevajag sev iestāstīt, ka tas ir pārāk dārgi vai tālu, – Latvijā ir pietiekami lielas iespējas šādu palīdzību saņemt arī par nelielu samaksu vai bez maksas. Ir tikai jāgrib palīdzēt sev vai citam. Internetā ir visplašākās iespējas sameklēt sev palīgu un atbalstu grūtajā situācijā. Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificētus psihoterapeitus jūs varat atrast www.http://psihoterapija.lv/psihoterapeitu_registrs Informāciju par krīzes centriem, psihiatriem jums iedos ikviens izziņu dienests un arī jūsu ģimenes ārsts.

Kādas vēl rakstura īpatnības atklājas?

ksten/

FOTO: flickr.com

E.K.:

„Tā sauktā smaidošā depresija, kurā cilvēks saglabā ārēju darbīgumu un pat it kā smaida, var būt vēl daudz bīstamāka nekā depresija ar nedēļām pieraudātu spilvenu. Smaidošajā depresijā cilvēks pastiprināti runā un domā „jābūtības” kategorijās, t.i., par to, kam ir jābūt, nevis par to kas ir. Sākumā varētu šķist, ka tas ir pienākumiem bagāts un atbildīgs cilvēks, bet patiesībā šis cilvēks grimst depresijā, jo reālas darbības viņa vārdiem neseko.”

Klausoties jūsos, atskārtu, ka bieži kļūdāmies savos novērojumos. Tas nozīmē, ka arī palīdzība var pārtapt par dziļākas bedres rakšanu?

I.L.: „Ja cilvēks ir dzīvojis ar nopietnām dzīves grūtībām un viņš jau ir nonācis līdz lēmumam par pašnāvību, tad būtu naivi cerēt, ka, parunājoties ar kādu, viņš sāks smaidīt. Bet mēs to gaidām. Un, ja nesanāk, metamies neadekvāti viņu mierināt, mēģinām viņu izraut no šīm domām, pavilkt no visa malā un rādīt dzīvi rožainu un skaistu. Tas nepalīdzēs. Drīzāk jūsu tuvākais to sapratīs kā jūsu neiedziļināšanos viņa problēmās. Kā vieglprātīgu attieksmi, un tas nav pats labākais... Arī atrunas un pārliecība par nepareizo soli nav pareizais ceļš. Nevar nevienu ar varu ievilkt dzīvē un izvilkt ārā no problēmas. Tas ir daudz sarežģītāks ceļš.” E.K.: “Jā, diemžēl, nereti to neapzinoties, mēs, citi cilvēki, tā arī darām... Depresijā esošajam iekšēji ir liels sasprindzinājums, ko mēs bieži neredzam. Visbiežāk cilvēki pamana tieši pretējo: viņš šķiet absolūti atslābis un sanīcis... Tad mudinām – saņemies, dari ko lietas labā, bet, ja tā padomā - tas ir tieši tas, ko vairs īsti nevar! Taču tas, ko izjūt depresīvais cilvēks, ir noraidījums, nesapratne, nosodījums. Tas ir atkal kā aicinājums: „Nu, lec taču uz tās aizas otro pusi!” Tas, kas der depresijā, – tie ir ļoti reāli, ļoti konkrēti un ļoti nelieli soļi tajā virzienā, ko izvēlas pats depresīvais. Te gan jāsaka, ka to ir vieglāk pasacīt, nekā nespeciālistam izdarīt, jo tas, kas pa īstam saskāries ar cilvēku depresijā, pazīs to strupceļa sajūtu, kas pārņem, vadot šādas sarunas. Taču nevajag baidīties no šīm sajūtām, jo mēs bieži jūtam to, ko jūt mūsu sarunas biedrs. Arī pašnāvniecisko noskaņojumu otrā cilvēkā jūs visdrīzāk nojautīsiet nevis no vārdiem vai rīcības, bet gan sajutīsiet sevī kā tādu nelāgu, smagu, nemierīgu, nospiedošu dvēseles stāvokli, kas jūs piemeklē, runājot ar šo cilvēku vai pat tikai domājot par viņu.” I.L.: „Ja jums rodas šādas aizdomas, jautājiet tieši un skaidri – vai cilvēks plāno izdarīt pašnāvību. Ja jūs saņemat apstiprinošu atbildi vai mājienu, jautājiet, vai viņš ir jau nolēmis, kad un kā viņš to darīs. Ja pašnāvības plāns ir, neatstājiet šo cilvēku vairs vienu un parūpējieties, lai viņš pēc iespējas drīzāk nonāktu pie speciālista.”

Nebaidies tapt par cita dzīves jēgu

Kas tad ir tās brīnumzāles, kas spēs šim cilvēkam līdzēt?

E.K.: „Pavisam elementāri – saruna. Nav nekā labāka kā īsta, patiesa saruna, kurā viens cilvēks tiecas saprast, sajust otru cilvēku. Būtībā kontakts ar dzīvu cilvēku ir tas, kas var atturēt cilvēku no pašnāvības. Tam pirmajā brīdī nav jābūt psihoterapeitam vai psihologam, tas var būt kolēģis, kaimiņš vai draugs. Sarunai ir dziedniecisks efekts. Pie tam nevis pa telefonu, bet tiešā tuvumā. Paradoksāli, bet, ja arī liekas, ka cilvēks visus atgrūž, – patiesībā viņš alkst citu klātbūtnes...” I.L.: „Ļoti svarīgs ir apkārtējo atbalsts. Jā, kaut vien pabūt ar cilvēku vienkārši kopā, ļaut runāt par to, kas viņam sāp. Palīdz izturēt vientulības un bezcerības sajūtu. Ja cilvēks spēs izrunāties, pastāv iespēja no šī sasprindzinājuma atbrīvoties. Cilvēkam ir lielākas iespējas savu redzeslauku paplašināt, konkretizēt savu problēmu aprises. Bieži grūtības cilvēks uztver kā nepārvaramu miglu, kas pārņem viņa dzīvi; saruna ir iespēja vismaz kaut ko sakārtot pa vietām.”

Un tomēr ne kurš katrs spēj runāt par pašnāvībām...

E.K.: „Apkārtējiem cilvēkiem ir pat ļoti grūti runāt par pašnāvībām. Gan par notikušām, gan par nenotikušām. Tā ir smaga tēma, taču jāatceras, ka pašnāvība nav patoloģija vai problēma. Tas ir veids, kā cilvēks tajā brīdī redz izeju no situācijas, bet galvenais – kā veidu atbrīvoties no briesmīgām dvēseles sāpēm. Neslēpiet, arī to, ka jums ir grūti. Tas radīs šim cilvēkam realitātes sajūtu, nevis ka viņš ir virtuāla problēma. Ja arī cilvēks sāk raudāt un sabrūk kaktiņā, atceries, ka tā ir vislabākā reakcija! Tās ir reālas izjūtas, savas dzīves nastas sajūtas.”

I.L.: „Ja otra cilvēka grūtības ir pārāk smagas, ka vairs šo nastu nevar pavilkt, tad nepametiet viņu vienu, bet mēģiniet ar rūpju pilnu attieksmi atklāt citas iespējas – meklēt kopā speciālistu, kurš ir apmācīts un trenēts būt šādās sarunās. Tas nenozīmē, ka psihoterapeits ar vienu skatienu iedvesīs kādam dzīvesprieku vai atdos kredītu, bet gan to, ka psihoterapeits spēj ilgstoši būt šādā kontaktā, kas savukārt cilvēkam uz pašnāvības robežas ir nepieciešams kā skābeklis. Bez tam psihoterapija var dot vairākas šādā situācijā būtiskas lietas – samazināt cilvēkam milzīgo iekšējo sasprindzinājumu, palīdzēt izkļūt no iepriekšminētās tuneļveida domāšanas, meklēt un atrast resursus paša cilvēka dzīvē, kurus viņš pats sen vairs nesaskata.”

Kas būtu pats galvenais, ko atcerēties, runājot ar šo cilvēku?

E.K.: „Negaidiet no šīs sarunas ātru atbalsi un reakciju. Ir jāapbruņojas ar mieru, pacietību un mīlestību. Nākamā lieta ir respektēt viņa sajūtas un viedokli. Ir jāizturas ar cieņu pret viņa domām par pašnāvību, taču tas nekādā ziņā nenozīmē atbalstu šādam solim. Un galvenais, nebaidieties pats kļūt par iemeslu otram cilvēkam dzīvot! Kļūt viņam vajadzīgam un būt gatavam piedzīvot kopā ar šo cilvēku viņa dzīves vissmagākos brīžus. ”

Noderīgu informāciju meklē arī te: Psihoterapija.lv

Uz augšu