Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dzīvnieku draugi starptautiskajā dzīvnieku aizsardzības dienā vēlreiz mēģināja pievērst sabiedrības uzmanību tādam sasāpējušam jautājumam kā mājdzīvnieku čipēšana. Viņi norāda: ja suns vai kaķis nav elektroniski iezīmēts, nozušanas gadījumā to ir problēma atrast, kā arī sodīt bezatbildīgus saimniekus.
Elektroniska iezīmēšana atvieglotu darbu
Par nepieciešamību elektroniski iezīmēt jeb čipēt mājdzīvniekus runā jau vairākus gadus. Pašlaik to var izdarīt jebkurš suņa vai kaķa saimnieks, vēršoties pie veterinārārsta un samaksājot konkrētu naudas summu. Mājdzīvniekam zem ādas tiek ievadīts aptuveni rīsa lieluma mikročips, kas satur ciparu kombināciju. Pēc tā var noteikt dzīvnieka saimnieku, kā arī reģistros pārbaudīt, kādas vakcīnas un kad dzīvnieks tās saņēmis, kā arī uzzināt citas nianses. Pašlaik mājdzīvnieku reģistrācija noteikta tikai atsevišķās pašvaldībās ar saistošajiem noteikumiem, taču tā ir neefektīva. Šobrīd reģistrēto mājdzīvnieku saimniekiem tiek izsniegti reģistrācijas žetoni, kuriem obligāti jābūt pie suņa kakla siksnas pastaigas laikā. Taču dzīvnieku draugi norāda — ja cilvēkam suns apnīk, viņš var noraut šo žetonu un izmest dzīvnieku. Atrast saimnieku tad vairs nav iespējams. Čipēšana nav obligāta, taču dzīvnieku aizstāvji, audzētāji, kā arī Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) uzsver, ka tai jābūt obligātai likuma normai. Kad to varētu iekļaut likumā, nav zināms.
Gan PVD vadītājs Vinets Veldre, gan Latvijas kinoloģijas apvienības prezidents Jānis Pavlovskis, gan arī apvienības "Dzīvnieku SOS" vadītāja Laura Karnīte uzsver, ka mājdzīvnieku mikročipēšana ir nepieciešama, lai pasargātu mājdzīvnieku un nepieciešamības gadījumā sodītu bezatbildīgos un bieži vien cietsirdīgos saimniekus. Veldre norāda, ka mājdzīvnieku mikročipēšana palīdzētu PVD darbiniekiem labāk kontrolēt mājdzīvnieku īpašniekus un nepieļaut dzīvnieku spīdzināšanu, piemēram, divu trīs lielu suņu vai desmit divdesmit kaķu turēšanu mazā divistabu dzīvoklī. Šogad PVD saņēmis 238 sūdzības par cietsirdīgu, nolaidīgu attieksmi pret dzīvniekiem, no kurām 109 bija pamatotas. Taču Veldre uzsver, ka ne vienmēr izdodas sodīt vainīgos. Piemēram, laukos, kur suņiem un kaķiem nav mikročipu, saimnieks paziņo, ka tas nav viņa mājdzīvnieks. Rezultātā, ja saimnieks ir sodīts, piemēram, par dzīvnieka spīdzināšanu, vēlāk viņš sūdzas, ka sods ir nelikumīgs. "Tas nekas, ka apkārtējie stāsta, ka suns tiek barots labi ja reizi nedēļā," — tā Veldre.
Suņa spīdzinātājs paliek bez soda
"Dzīvnieku SOS" vadītāja Laura Karnīte atzīst, ka vislielākā problēma pašlaik ir tas, ka dzīvnieks nekādā veidā nav saistīts ar cilvēku, līdz ar to nav pierādāma cilvēka atbildība par šā dzīvnieka uzturēšanu, nedz arī cilvēka atbildība par četrkājainim nodarītajiem kaitējumiem. "Mūsu organizācija dibināta pirms vairāk nekā gada, un tas notika saistībā ar vienu traģisku gadījumu, kas mūsu valstī ir klasisks un spilgti ilustrē šīs čipēšanas nepieciešamību. Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmē tika nogādāts gados ļoti vecs un smagi cietis suns, kas bija atrasts iemests kanalizācijas lūkā Berģos. Šis gadījums izraisīja plašu rezonansi medijos, un seši cilvēki, kas pašlaik veido mūsu organizācijas kodolu, nolēma, ka kaut kas jādara — jāatrod šā dzīvnieka saimnieks un jāsauc pie likumā noteiktās kriminālatbildības. Veicām diezgan plašu meklēšanu, kas pēc nedēļas vainagojās panākumiem. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka atrastais cilvēks bija šā suņa īpašnieks. To apliecināja daudzi viņa kaimiņi, un Berģi nav lielpilsēta, lai nevarētu ticēt cilvēkiem, kuri dzīvo blakus un redzējuši šo suni 14 gadus. Taču atrastais cilvēks pateica, ka tas nav viņa suns. Ar to šī lieta beidzās, un suns patversmē nomira briesmīgās mokās," atceras Karnīte. Viņa savā ikdienas darbā saskaras ar to, ka gan dzīvnieku patversmē, gan vienkārši uz ielas nonāk ļoti daudz četrkājaiņu, kuriem ir saimnieki, tikai šiem cilvēkiem vai nu nav vēlmes, vai arī viņi vienkārši neprot meklēt savus dzīvniekus: "Viņi nezina, ka var vērsties dzīvnieku patversmē vai policijā pēc palīdzības. Tā šie dzīvnieki, kuriem ir mājas, saimnieki, kuri bijuši mīlēti, nonāk patversmē vai cieš no citu cilvēku nežēlības. Tas viss būtu novēršams ar šo nelielo mikročipiņu. Vēl viena problēma skar mājdzīvnieku nelegālos pavairotājus. Pēdējā laikā ir ļoti daudz cilvēku, kas vairo slimus, kroplus dzīvniekus, kurus pēc tam pārdod par lielu naudu kā šķirnes dzīvniekus. Īpaši tas saistīts ar mazajiem sunīšiem, kā arī labradoriem un vācu aitas suņiem, kas ir populāras šķirnes."
Jābūt bezmaksas čipēšanai
Arī Latvijas kinoloģiskās apvienības prezidents Jānis Pavlovskis norāda, ka suņu un kaķu čipēšanai jābūt obligātai, jo domstarpību gadījumos nav iespējams pierādīt, kuram cilvēkam mājdzīvnieks pieder. "Man ir mazs nepatīkams piemērs. 1. oktobrī Smiltenē notika Latvijas čempionāts nacionālajā daudzcīņā. Kāds cilvēks tajā piedalījās ar diviem suņiem, izmantojot stimulatorus jeb dopingu, lai tie aktīvāk skrietu. Mēs nevarējām to pierādīt, jo abi suņi ir vienādi. Ja dzīvniekam būtu čips, mēs varētu suni nosūtīt uz pārbaudi un situāciju atrisināt," stāsta Pavlovskis. Viņš piebilst, ka čipēšanai jābūt bezmaksas pakalpojumam un to jāfinansē valsts vai pašvaldības iestādei, nevis sabiedriskajām organizācijām. Turklāt bezmaksas čipēšana paātrinātu šo procesu.