Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Augošā inflācija – jā, tas ir nopietni, par to ir jārunā, situācija ir jāskaidro un jāmēģina labot, jo tā smagi skar mūs visus. Tomēr nekādi neatbalstu to, ka cilvēki nemitīgi tiek biedēti un baroti ar melno informāciju, tikpat kā šausmu filmās. Tad nav jābrīnās, ka Latvija ierindojusies pirmajās vietās starp valstīm, kurās ir vairāk pašnāvību.
Cilvēki ir iedzīti stūrī vai jūtas kā ķīlnieki pašu zemē, pašu pilsētā un pagastā, pašu darbavietās un mājās. Dažādu iemeslu dēļ, kurus mēs visi zinām.
Un tomēr ir daži ļoti spilgti piemēri, kā ar gaišu smaidu, savstarpēju sapratni var atrisināt ārkārtīgi smagas un sāpīgas situācijas, kliedēt izmisumu un praktiski palīdzēt. Te var piesaukt visiem zināmo labdarības akciju slimajiem bērniem, kuru televīzijas tiešraidē vadīja aktrise Katrīna Pasternaka, vai arī reizēs, kad lauku ļaudis ugunsnelaimē zaudēja visu saimniecību. Sākumā ne pašiem akcijas organizētājiem, ne arī Latvijas iedzīvotājiem pat sapņos nerādījās, ka atsaucība būs tik liela. Izrādās, mēs nemaz neesam tik slikti, skopi vai neiejūtīgi. Tā sāls ir apstāklī, kā un kas to organizē, kā novada līdz cilvēkiem, lai visi labi izprastu konkrēto situāciju un noticētu – jā, te nav nekādas mānīšanās, kopīgiem spēkiem spējam savākt lielas naudas summas un palīdzēt nelaimē.
Un tomēr ir tā, ka, sekojot un jūtot līdzi citu nedienām, neredzam, ka dziļā postā nonācis arī viens otrs cilvēks tepat līdzās. Īpaši kliedzoši piemēri atrodami starp kādreizējiem tautas elkiem, skatuves zvaigznēm visplašākajā amplitūdā, citiem radošiem, spožiem talantiem, sportistiem u.c. Absolūtā vairākumā šie ļaudis savu nabadzību niecīgās pensijas dēļ, slimības un izmisumu skaudri glabā aiz slēgtām durvīm, jo pašcieņa un lepnums neļauj atklāt raupjo dzīves īstenību. Tikai retu reizi rodas kāds, kurš izceļ gaismā šo faktu un nokaunina sabiedrību, bet drīz tas atkal tiek ātri aizmirsts.
Latvijā esot ap 150 skatuves mākslinieku, kuriem vecumdienās nepieciešama palīdzība, bet ir arī tādi, kuri pensijas vecuma gadu dēļ teātra štatā vairs nav un arī citu darbu atrast nespēj. Tādu netrūkst arī Liepājas teātrī. Ir ziņas, ka par saviem vecajiem kolēģiem visvairāk iespēju robežās rūpējas Nacionālais teātris, lielu cieņu raisa tie retie mākslinieki spēka gados, kuri, skaļi neafišējoties, klusi palīdz vienam otram savam kādreizējam elkam – kolēģim.
Daudz šādu, pa lielākai daļai vecāka gadagājuma cilvēku ir starp teātra māksliniekiem arī mūsu pilsētā. Liepājas teātra aktieris un teātra vēsturnieks Zigurds Akmentiņš šad un tad pats ir apmeklējis savus kādreizējos kolēģus un sarunās atklājis viņu neapskaužamo stāvokli. Diemžēl gan Rīgā un Liepājā, gan Latvijas citu pilsētu teātros palīdzīga roka no skatuves dēļiem aizgājušajām un smagos sociālos apstākļos nokļuvušajām personībām tiek sniegta epizodiski. Neatrodas cilvēki, kuri ne tikai spētu organizēt palīdzību, bet arī mācētu to darīt tā, lai cilvēciski neaizvainotu māksliniekus.
Latvijā ir vairākkārt mēģināts izveidot palīdzības apvienības, bet allaž viss pajucis finanšu trūkuma dēļ. Cerīgs solās būt Latvijas Teātra radošo personību atbalsta fonds, kas tika dibināts šā gada sākumā. Tā valdes priekšsēdētāja ir kādreizējā Liepājas teātra aktrise Dace Makovska. Ir rasta legāla un solīda iespēja jebkuram parādīt savu labo sirdi un ziedot.