Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/24/11310799t1h4f39.jpg)
/nginx/o/2018/07/13/8855726t1h6e29.jpg)
Mākslas eksperti izpētījuši, ka Leonardo da Vinči 16. gadsimta gleznā redzamā Mona Liza bija tikko dzemdējusi savu otro dēlu.
Ar jauniem atklājumiem nākuši klajā kanādiešu zinātnieki, kuri izmantoja īpašu infrasarkano staru un trīsdimensiju tehnoloģiju, lai izpētītu gleznas krāsas slāņus.
Bruno Motēns no Francijas muzeju izpētes un restaurācijas centra pavēstīja, ka rūpīgā mākslas darba apskatē atklājies, ka Monas Lizas kleita bija apsegta ar plānu, caurspīdīgu marles plīvuru.
«Šāda veida kleitu 16. gadsimtā Itālijā parasti valkāja sievietes, kuras ir stāvoklī vai tikko dzemdējušas bērnu. Līdz šim tas nebija ievērots, jo glezna vienmēr šķita tumša un grūti izpētāma,» stāstīja Motēns. «Tagad mēs varam teikt, ka šī Leonardo da Vinči glezna tika gleznota par godu Monas Lizas otrā dēla piedzimšanai, kas palīdz mums datēt to precīzāk — ar apmēram 1503. gadu,» viņš pavēstīja.
Sieviete ar noslēpumaino smaidu identificēta kā Liza Gerardini, florenciešu tirgotāja Frančesko de Džokondo sieva, kurai bija pieci bērni.
Motēns arī stāstīja, ka pretēji valdošajam uzskatam gleznā redzamās sievietes mati nebija izlaisti — viņai galvā bijusi aube, no kuras izspraukušās tikai dažas matu šķipsnas. «Cilvēki vienmēr rakstīja, ka Mona Liza atstāja matus brīvi izlaistus pāri pleciem. Tas ļoti pārsteidza vēsturniekus, jo renesanses laikā izlaist matus bija pieņemts tikai jaunām meitenēm un vieglas uzvedības sievietēm,» viņš skaidroja.
Kanādas Nacionālās pētniecības padomes eksperti secināja, ka darbu ietekmē temperatūra un klimata apstākļi, bet, atbilstoši aprūpēts, tas īpaši necietīs.
Padome cerēja atklāt ko vairāk par «sfumato» toņu sapludināšanas tehniku dūmakainā efekta radīšanai, bet zinātnieks Džons Teilors pavēstīja, ka otu vilcienus uz gleznas tā arī nav izdevies skaidri saskatīt. «Tas ir ļoti smalki izzīmēts un ārkārtīgi līdzens, un tomēr tādas detaļas kā matu sprogas ļoti izceļas. Tāpēc šī tehnika nelīdzinās nevienai citai. Leonardo šai ziņā bija unikāls,» stāstīja Teilors.
Smalka gleznas plaisiņu izpēte pierādīja, ka krāsas kārtas joprojām labi turas pie koka pamatnes, uz kā mākslas darbs radīts. «Mēs neredzējām nekādas lobīšanās pazīmes, tāpēc 500 gadu vecai gleznai tās ir ļoti labas ziņas. Ja darbs tiks glabāts telpā ar noteiktiem vides apstākļiem, tas var saglabāties ļoti ilgu laiku,» pavēstīja Teilors.