Pēc Ginesa rekordu grāmatas, visasiņainākais maniaks cilvēces vēsturē nav ne Džeks Uzšķērdējs, ne kāds cits sērijslepkava. Visnežēlīgākā bende ir sieviete - grāfiene Elizabete Batorija. 17.gs. veiktajā izmeklēšanā atklājās, ka viņa nogalinājusi 650 jaunavu.
Visnežēlīgākā bende - grāfiene Batorija (64)
1576. gadā ungāru varonis Stefans Batorijs, kurš ar savu armiju bija izglābis Vīni no turkiem, kļuva par Polijas karali. Daudzus gadus pirms tam viņa māsa Anna bija salaulājusies ar Djordu Batoriju no cita Batoriju dzimtas atzara. Laulības starp šīs dzimtas radiniekiem nebija nekas neparasts tāpat kā asinsradniecības radītās sekas – epilepsija, no kuras nomira arī karalis Stefans, vājprāts, smags alkoholisms, incesti. Varbūt ar Batoriju gēniem izskaidrojamas arī Stefana jauniņās māsasmeitas Elizabetes mežonīgās niknuma lēkmes, kas viņai radās jau bērnībā.
16. gadsimtā Ungārijas līdzenumos un Karpatu kalnos nepārtraukti karoja turki, ungāri un austrieši. Notvertos ienaidnieka karavadoņus dzīvus vārīja katlos vai uzsēdināja uz mieta. Elizabetes tēvoci Andrāšu Batoriju sakapāja ar cirvi kādā kalnu pārejā. Viņas tanti Klāru izvaroja turku armijas vienība, bet pēc tam sievietei pārgrieza rīkli. Taču arī pati Klāra nebija bez grēka – no četriem vīriem pirmo divu nāve bija uz viņas sirdsapziņas. Šajā skarbajā pasaulē dižciltīgu meiteņu liktenis bija skaidrs jau kopš dzimšanas – agras laulības, bērni, saimniecība. Tas pats gaidīja arī Elizabeti Batoriju, kura 11 gadu vecumā jau bija saderināta ar grāfa dēlu Ferencu Nadašdi. Meitene uzauga Ečedas pilī Ungārijā. Viņas tēvs nomira agri, bet māte – kad Elizabetei bija desmit gadu. Jaunā grāfiene, salīdzinot ar citām tā laika un kārtas sievietēm un pat vīriešiem, tika labi izglītota: prata latīņu, vācu un grieķu valodu un interesējās par zinātni, sevišķi astronomiju. Tomēr viņa bija arī atstāta savā vaļā, turklāt visu bērnību saskārās ar nežēlīgas spīdzināšanas skatiem, ko sagādāja tēvs, brāļi un citi radi, sodot kalpus un zemniekus. Tas veicināja Elizabetē snaudošās sadistiskās tieksmes. Četrpadsmit gadu vecumā patvaļīgā jaunkundze dzemdēja bērnu no kāda kalpa, vainīgais un arī bērns pazuda bez pēdām. Elizabeti steigšus izdeva pie saderētā vīra.Laulības ar turku biedu
Elizabete Batorija un Ferencs Nadašdi salaulājās 1575. gadā – viņai bija 15 gadu, līgavainim – 20. Kāzās piedalījās aptuveni 4500 viesu. Pēc laulībām jaunā sieva paturēja savu uzvārdu, jo Batoriju dzimta bija daudz varenāka par vīra ģimeni. Elizabetes pūrs bija tik iespaidīgs, ka jaunajam vīram prātā nenāca apstrīdēt viņas jaunavas godu. Un viņam tas pat nebija īpaši svarīgi – pāris gadu pēc kāzām Nadašdi tika iecelts par ungāru armijas ģenerāli, devās karagājienos pret Osmaņu impērijas iebrucējiem un mājās parādījās epizodiski. Pēc laulībām Elizabete gandrīz visu laiku dzīvoja vīra īpašumā – Čahtices pilī, tagadējā Slovākijā. Nadašdi bija nežēlīgs karavadonis un no turkiem iemantoja iesauku Melnais beks – par bekiem jeb bejiem turki sauca vadoņus. Nadašdi kļuva slavens ar sagūstīto turku masu slepkavībām: viņš parasti izvēlējās lēnu soda veidu, lai gūstekņi ilgāk mocītos. Viņa kavalēristiem pie zirgu segliem nereti kūļājās nocirstas turku galvas. Uzskata, ka Nadašdi apmācījis sievu nepaklausīgo kalpu sodīšanā. Tomēr paša kalpi nav turki, un Elizabetes pārlieku lielā cietsirdība viņam nepatika. Aizejot karā, viņš parasti lūdza draugus pieskatīt sievu. Grāfiene baidījās no vīra, tāpēc viņa dzīves laikā savas sadistiskās tieksmes centās ierobežot.
Ko dara garlaikota grāfiene?
Pilskundzes baisais galms
Dzelzs jaunava
Slepkavas sārtā
Iemūrēta tumsā un pamestībā
Pēc aresta Elizabeti dzīvu iemūrēja pašas pils tornī – 1611. gada pavasarī meistari aizmūrēja visus logus un durvis, atstājot tikai nelielas spraugas ventilācijai un ēdiena pasniegšanai. Katrā no pils četriem stūriem uzslēja karātavas – kā apliecinājumu, ka pilī dzīvo uz nāvi notiesāta persona. Mātjāšs II tomēr nelikās mierā un lūdza Turzo turpināt liecību vākšanu pret grāfieni. 1610. un 1611. gadā liecināja aptuveni 300 cilvēku, tostarp grāfienes radinieki, kam viņas noziedzīgā uzvedība nebija noslēpums. Elizabete Batorija savās kapenēs – tumsā, stindzinošā aukstumā, pusbadā – pavadīja gandrīz četrus gadus. Viņa neko nenožēloja un neko nelūdza. 1614. gada augustā, aptuveni nedēļu pēc savas 54. dzimšanas dienas, viņa tika atrasta mirusi. Sargs bija ievērojis, ka ēdiens vairākas dienas nav aiztikts, un ielūkojies pa durvju spraugu. “Nomira pēkšņi, bez krucifiksa un gaismas,” rakstīja kāds viņas nāves liecinieks. “Tajā dienā bija slikts laiks, briesmīgs vējš, it kā ragana būtu mirusi.” Grāfieni sākumā apbedīja Čahtices baznīcā, taču ciemata iedzīvotāji pret to strikti iebilda un viņas mirstīgās atliekas pārvietoja uz dzimto pusi Ečedu, kur tās guldītas Batoriju dzimtas kapenēs.
Neviens skaidri nevarēja pateikt upuru kopējo skaitu. Taču kāds liecinieks minēja grāmatu, kurā Batorija uzskaitījusi mocekļus, kopskaitā vairāk nekā 650 personu. Šo grāfienes dienasgrāmatu esot atradis Turzo, un, iespējams, tā mūsdienās glabājas Ungārijas valsts arhīvā Budapeštā. Tajā esot atrodami aptuveni šādi ieraksti – “Nr. 169, maza auguma” vai “Nr. 302, ar melniem matiem”, jo vārdus grāfiene neuzskatīja par vajadzīgu iegaumēt. Tomēr neviena no ungāru varām gadsimtiem ilgi nav uzdrošinājusies šo dokumentu publiskot.