Reiz sensenos laikos kādas indiāņu cilts jauneklis, lai pierādītu savu drosmi, piesēja pie kājām liānu un nolēca no augsta koka. Citiem gribējās ar viņu sacensties – un attīstījās savdabīga tradīcija: lai iekļūtu vīriešu kārtā, vajadzēja lēkt no augstākā džungļu punkta, ar pieri viegli skarot zemi.
Brīvajā kritienā ar gumiju pie kājām (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pārgalvīgi izvēloties nepareizo liānas garumu, šāds lēciens varēja kļūt arī par pēdējo... Šodien cilvēki nav īpaši mainījušies – adrenalīnu gribas tāpat, tikai liānas (gumijas) garumu izvēlas instruktori. Un arī džungļi nav vajadzīgi. Lēciens no gaisa tramvaja virs Gaujas Siguldā – pietiekoši ekstrēmi!
Gumijlēkšana no gaisa tramvajiņa
Piektdienas vakarā dodos uz Siguldu izlēkt ar gumijām. Gaisa tramvajiņš jau ir aizbraucis ar iepriekšējo lēcēju kravu, un es gaidu savu kārtu kopā ar citiem gribētājiem izmēģināt šo ekstremālo sporta veidu. Gaisa tramvaja uzraugs Kārlis Gronko kontrolē notiekošā tehniskās puses drošību. Viņš arī sniedz ieskatu par gumijlēkšanu Siguldā: „Strādājam cauru gadu. Gumijlēkšana notiek piektdienās, sestdienās un svētdienās no pusseptiņiem vakarā līdz mirklim, kamēr ir dienas gaisma. Ir notikuši lēcieni arī līdz vieniem naktī,” viņš stāsta. „Īsteniem šī sporta piekritējiem laika apstākļi neko nenozīmē. Lēciens līdz zemei ilgst pusotru sekundi. Jālec no 43 metru augstuma!” Uzzinu, ka Krimuldas pusē ir arī otra lēkšanas vieta – tur jālec no 50 metru augstuma, taču, skatoties uz leju, nav tik pievilcīgs skats, tādēļ populārāki ir lēcieni virs Gaujas. Maksa par lēcienu piektdienās ir 17 latu, sestdienās, svētdienās jāšķiras no 20 latiem.
Sagatavošanās lēcienam
Vagoniņam atgriežoties no kārtējās lēcēju izmešanas, instruktori mums uzvelk ekipējumu. Tas sastāv no diviem stiprinājumiem, ko uzliek uz apakšstilbiem – tiem tiks pievienotas gumijas. Lēkšanai pietiktu tikai ar to, taču drošības dēļ papildus tiek uzlikta vēl viena ekipējuma daļa – alpīnistu jostas, kas ir savienotas ar drošības virvi gadījumam, ja kaut kas notiek ar gumiju vai kāju stiprinājumiem. Sistēma ir tik pārdomāta, ka nelaimes gadījumi nevar notikt pat teorētiski.
Arī vagoniņa iekšpusē ir atsevišķa drošības virve, kas neļauj cilvēkam izkrist no vagoniņa gadījumā, ja tas strauji nobremzētu, piemēram, elektrības padeves pārtraukuma dēļ. Visu gumijlēkšanas procesu apkalpo trīs cilvēki – divi vagoniņā un viens uz zemes, kas pēc lēciena atāķē nolēkušo.
Ar galvu uz leju kā baseinā
„Cilvēkam par drošību šeit nav jādomā. Par to jau esam parūpējušies mēs. Ja klausa instruktoru, tad viss ir kārtībā. Atliek tikai koncentrēties lēciena mirklim un izjūtām,” skaidro Latvijas Gumijlēcēju kluba instruktors Normands Zandbergs. „Jālec ir ar galvu uz leju kā baseinā un jācenšas justies maksimāli komfortabli. Rokas var izplest vai arī turēt sev priekšā Protams, to ir viegli pateikt. Kad vagoniņš apstājas virs Gaujas un jānostājas pie tā atvērtajām durvīm, daudzi cilvēki ir pārbijušies kā diegi. Tad vēlreiz atgādinu, kā pareizi veikt lēcienu.”
Normands piemin, ka jebkurš lēciens ir satraucošs pārdzīvojums. „Kritieni var būt dažādi, atkarībā no cilvēka ķermeņa reakcijas. Tā var atšķirties no iepriekš iedomātās. Tu domā, ka lidosi kā putns, bet brīvā kritiena paātrinājums drīzāk padara tevi līdzīgu strauji pikējošam ērglim,” viņš skaidro. Vai gumijlēkšanas instruktori paši bieži mēdz nodoties šim priekam? „Nav tā, ka mēs lektu katru dienu. Parasti to darām, pārbaudot inventāru, kā arī, ja jātaisa kādi augstas kvalitātes fotouzņēmumi – mēs lecam brīvāk,” atzīst Normands. „Esam lēkuši pa trīsdesmit reizēm dienā. Kaskadieru šova laikā, piemēram, bija jālec uz precizitāti – no zemes jāpaceļ šampanieša pudele.” Normands strādā par gumijlēkšanas instruktoru jau 15 gadu, no šī sporta veida pirmsākumiem Latvijā, un, kad jautāju, ko dara ar tiem, kas, uzbraukuši virs Gaujas, vairs nevēlas lēkt, viņš atbild – izgrūšana nav nekas īpašs... „Tas, protams, nenotiek tā, kā sastrēgumstundā no autobusa. Visi kopā skaita no pieci līdz viens, tādā veidā morāli nogatavinot lēcienam. Parasti pietiek tikai uzlikt gumijlēcējam roku uz pleca, un viņš izlec, jo savā prātā jau ir maksimāli tuvu sava baiļu sliekšņa pārkāpšanai!” komentē instruktors. „Taču, ja kāds patiesi ir pārdomājis, nekas netiek uzspiests.”
Pienākusi mana kārta...
Pirms manis lec amerikāņu tūrists Ārons no Ohaio. Gluži tāpat kā es, viņš vēlas izbaudīt neparastu pārdzīvojumu, turklāt Latvijā gumijlēkšana ir daudzkārt lētāka nekā ārzemēs. Ārons apgalvo, ka nekur citur pasaulē nav redzējis iespēju izlēkt no gaisa tramvajiņa, kas vēl vairāk saasina izjūtas (kad gumija tiek nostiepta, pats vagoniņš šūpojas ar aptuveni divus metrus lielu amplitūdu). Mums abiem tā ir pirmā reize, un laikam tāpēc jokojam un smejamies īpaši aizrautīgi – lai noslēptu nelielo nervozitāti pirms lēciena. „Oh, my Good! This is the most scary thing in my life!”* Ārons sauc, iekrampējies vagoniņa durvīs. Lai viņam būtu vieglāk, instruktors Normands nosvērtā balsī sāk skaitīt atpakaļ no 5 līdz 1, un mēs viņam pievienojamies. Kad nonākam līdz: „One! Go!”* Ārons izlec.
Tagad ir pienākusi mana kārta. Instruktori piestiprina man gumiju un drošības virvi. Nostājoties pie atvērtajām durvīm, pēkšņi visa drosme noslīd kaut kur pie potītēm. Lejā skaisti plūst Gauja, redzama tās gultne. Tilts pār upi, kaut arī krietnu gabalu uz priekšu, šķiet mazliet draudīgs. Taču, kā skaidro instruktori, vispareizāk ir lēkt tieši tilta virzienā – uz priekšu, lai kristu ar galvu uz leju. Normands mani pieskaita pie bobslejistiem – tiem lēcējiem, kas stingri turas pie vagoniņa durvju ailēm, vairākas reizes pēc kārtas iešūpojoties, pirms pārlēkt sev pāri. Vairākas reizes izelpoju, saņemos, un aiziet...
Sajūtas, kas nav aizmirstamas
Brīvā kritiena izjūtas ir neaprakstāmas – tas ir emocijām pārbagāts acumirklis. Ja godīgi, krītot jutos drīzāk kā akmens, nevis kā putns. Paiet neliels laika sprīdis, kurā jākarājas ar galvu uz leju – vagoniņš tikmēr aizbrauc līdz krastam. Tad gumija tiek palaista garāka, un pēc brīža lejas instruktors jau mani ir noķēris un atāķējis. Ar Āronu dalāmies izjūtās un vienojamies, ka lēksim vēlreiz (tikai ne šodien), jo piedzīvojumam ir jānosēžas – pagaidām mēs abi vēl esam uzvilkti un tuvu katarses stāvoklim. Abi dodamies atpakaļ uz vagoniņa staciju, pat aizmirsdami savas mantas, ko mums instruktori no augšas nolaiduši ar virvi. Lejā strādājošā instruktore Evija Zandberga saka, ka tā parasti ir ar visiem, kas tikko nolēkuši – apkārtējā pasaule ir pazudusi vēl vismaz pusstundu.
Ārons stāsta, ka šis lēciens esot bijusi atsevišķa lapaspuse viņa dzīvē. Nevaru nepiekrist savam amerikāņu paziņam, jo apziņa, ka tev jālec lejā un atpakaļceļa vairs nav, piešķir jaunu atskaites punktu pasaules uztverē. Gumijlēkšana ir rakstura pārbaudījums līdz lēciena mirklim, baudījums lēciena laikā un dienām ilgi neaizmirstamas emocijas pēc lēciena. Vakarā, kad jau biju atbraucis mājās, piezvanīju draugiem un piedāvāju izlēkt ar gumijām arī viņiem. Uz jautājumu, vai arī es to darīšu vēlreiz, skaidru atbildi nedodu, jo vēl ilgu laiku pēc lēciena varu izbaudīt lidojuma sajūtu, vienkārši aizverot acis – savā atmiņā.