Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Katrai ģimenei pienāk brīdis, kad jāiekārto tuvinieku atdusas vieta. Kā to veidot gaumīgu un mūsdienīgu?
Pasaule ir dīvaini iekārtota – cilvēks piedzimst un mirst vienatnē, taču viņa dzīve un arī piemiņas vieta uz šīs zemes ir… ļoti publiska. Šis publiskums veic arī sociālas kontroles funkcijas, mudinot sakopt kapavietu. Jo apbedījuma vietu var aplūkot katrs garāmgājējs. Un visi radi un kaimiņi var apskatīties: vai mātei pieminekli uzlika? Cik lielu? Vai skaistu? Vai uz kapiem bieži nāk? Vai kapiņu kopj?
Savu tuvinieku kapavietas cilvēki iekārto, dažādu motīvu mudināti. Vieniem tā ir cieņas izrādīšana aizgājējiem un tuvinieku piemiņas saglabāšana nākamajām paaudzēm (latviešiem kapukalns ir svēta vieta), citiem – arī savas maksātspējas demonstrēšana un vēlme izcelties. Noskatoties no citiem, cilvēki pārņem gan labus piemērus, gan arī kapu nemodi.
Vieta
Lauku kapsētās kapavietas pārsvarā piešķir par velti, taču Rīgā, noslēdzot beztermiņa nomas līgumu, nepieciešama vienreizēja maksa. Tas ir saprotams, jo kapsētas uzturēšana (atkritumu izvešana, ūdens apgāde) prasa līdzekļus. Ikgadēja nomas maksa, par laimi, vēl nav ieviesta.
Ja līdzekļi atļauj, labāk izvēlēties četrvietīgu kapavietu. Mazpilsētās un lauku kapsētās var dabūt arī lielākas kapavietas. Jo prāvāks laukumiņš, jo skaistāk to var iekārtot. Jārēķinās arī ar to, ka nākotnē lielajās pilsētās pietrūks zemes jauniem apbedījumiem.
Kapakmens
Kapavietas izskatu nosaka akmeņkaļu piedāvājums. Tuviniekiem var būt brīnišķīga gaume, diemžēl izvēlēties var tikai to, ko piedāvā meistari. Nav runas par tēlnieku veidotiem pieminekļiem vairāku tūkstošu latu vērtībā, bet gan par vienkāršiem kapakmeņiem un kapu plāksnēm. Vidēja izmēra kapakmens (ar uzrakstu un uzstādīšanu) maksā apmēram 250 – 300 latu. Blakus lielajām kapsētām atrodas vairākas akmeņkaļu darbnīcas, bet izvēle ir apbrīnojami vienveidīga: akmeņi sagriezti šķēlēs, virsma nopulēta kā spogulis. Tieši vidū, ignorējot kompozīcijas likumus, akmeņkalis par 40 latiem iegravēs vārdu, uzvārdu un dzīves datus. Par papildu maksu piešķirs mākslinieciskumu – ieskrāpēs ozola vai bērza zariņu, divas rozes vai aizlauztas vārpas. Var iegravēt pat aizgājēja portretu, taču tad, kā saka, iespējami varianti… Uzvalku var pāršūt, bet ko akmenim padarīsi? Maksā ragā un samierinies ar to, kas iznācis!
Gadiem ritot, kapakmeņi nereti ir vienīgie publiski pieejamie dokumenti, kas nākamajām paaudzēm ļauj noskaidrot dzimtas vēsturi. Ko rakstīt uz akmens? Dažkārt norāda tikai dzīves gadus, taču labāk iegravēt precīzus datumus. Var norādīt profesiju (piemēram – aktieris, ārsts, skolotājs). Dažkārt zem gadskaitļiem iegravē arī dzimšanas un miršanas vietu, dzimšanas vietu apzīmējot ar saulīti (?), bet miršanas vietu – ar krustiņu (ģ), tādējādi iezīmējot cilvēka dzīves ceļu.
Akmens krāsas izvēlē nekādu noteikumu nav. Droši var izvēlēties jebkuru, jo dabā, kā zināms, bezgaumīgu krāsu nav. Īpaši pieprasīti joprojām ir melni kapakmeņi. Laikam cilvēki domā, ka tie simbolizē sēras…
Plānojums
Esam pieraduši pie tradicionāli plānotām kapavietām: galvgalī – kapakmens, uz kapukopiņas – sedzējaugi, ieskauti betona apmalītē, tad – smilšu josla, bet kapavietas aprises iezīmē zaļie augi vai dzīvžodziņš. Malā iestādīts kāds lielāks krūms, piemēram, tūja vai hortenzija. Taču, saglabājot kapiem raksturīgo lakonismu un arī neieguldot pārmērīgi daudz darba, apbedījuma vietu var veidot krietni interesantāku.
Vienvietīgu un divvietīgu kapavietu labāk veidot vienā līmenī, nedaudz augstāk par celiņu, neizceļot atsevišķas kopiņas. Pa perimetru kapavietu der norobežot ar akmens vai tā imitācijas apmalēm kapakmenim pieskaņotā tonī. Tas kapavietai piešķirs stingras kontūras un akurātumu.
Trīsvietīgās un četrvietīgās kapavietās tuvinieki bieži vien uzliek lielu akmeni ar kopīgu uzrakstu, piemēram: Ozoliņu dzimta. Taču jau pēc pāris paaudzēm radinieki nezinās, kādi cilvēki tur apglabāti. Tāpēc katru apbedījuma vietu papildus ieteicams iezīmēt ar nelielu, kopiņas kājgalī guļus novietotu plāksni ar aizgājēja vārdu, uzvārdu un dzīves datiem. Plāksni var veidot arī slīpu (sāni būs trapeces formā), tad uzraksts ir labāk saskatāms. Neparastu risinājumu piedāvā individuālais uzņēmums "Aivars-K" Cēsīs, proti: katru apbedījumu iezīmē ar nelielu laukakmeni. Tā priekšējo virsmu nopulē, saglabājot sfērisku formu, un iekaļ vārdu, uzvārdu, dzīves datus.
Ne vienmēr vajag izdalīt atsevišķas kopiņas. Visu kapavietu var veidot vienā līmenī, ierīkojot taisnu vai lokveida celiņu, lai piekļūtu pie kapakmens. Vairākas kopiņas var apvienot vienā lielā laukumā. Labi izskatās asimetrisks plānojums.
Ja kapavieta atrodas nogāzē, tās nostiprināšanu vēlams uzticēt speciālistam, taču šādas kapavietas iekārtošana izmaksās daudz dārgāk. Labus paraugus var noskatīt Meža kapos Rīgā. Arī laukos var atrast meistarus, kuri no dolomīta vai laukakmeņiem mūrē akurātus un gaumīgus atbalsta mūrīšus (tādi redzami, piemēram, Bārukalna kapsētā Pļaviņās).
Ja vieta atļauj, var novietot gaumīgu soliņu, labāk nekrāsotu, dabiska koka krāsā. Tradicionālo soliņu var aizstāt arī ar granīta taisnstūri. Grieztajiem ziediem var paredzēt zemu keramikas puķu trauku, kuru ziemā aizvāc.
Dzīvžogi
Slavenais Rīgas ainavu arhitekts Georgs Kufalts XIX gadsimta beigās ieteica stādīt kapsētās dzīvžogus tolaik populāro metālkaluma žogu vietā. Vai mūsdienās kapavietai vispār vajadzīgs žogs? Kāpēc? Lai samazinātu tās platību? Lai garāmgājēji neredzētu, kādas puķes iedēstītas?
Par laimi, lauku kapsētās dzīvžogu mode nav ieviesusies. Turpretī Rīgā un daudzu citu pilsētu kapos par nelaimi kļuvusi spožā klintene, ko pirms pārdesmit gadiem stādīja vai katrā kapavietā. Šis dzīvžodziņš jācērpj 30 – 50 cm augstumā, vasaras sākumā tas jādara divreiz mēnesī. Taču klinteņu sienas izaugušas cilvēka augumā, bet pamestos apbedījumos sasniegušas pat trīs metru augstumu!
Ko darīt ar klinteņu džungļiem? Augstu dzīvžogu var stādīt vienā kapavietas malā, ja tā atrodas pie ielas, dzelzceļa vai atkritumu savākšanas vietas. Augsts dzīvžogs noder arī kapavietas aizmugurē, lai aizsegtu kaimiņu kapa plāksnes muguru. Pārējos gadījumos klinteņu brikšņus var minimizēt. Kapavietas priekšpusē tos var izrakt, sānos – saīsināt līdz 30 – 50 cm augstumam. Lai nerēgotos vecie zari, labāk dzīvžogu atjaunot. Pavasarī to nogriež gandrīz līdz zemei un uzber auglīgu augsni. Krūmiņi izdzīs jaunus, kuplus dzinumus.
Augu izvēle
Bieži vien kapsēta atrodas retinātā priežu silā. Kas tur aug dabā? Kadiķi, virši, mazais mārsils, aizsargājamais augs – atvašu saulrietenis, citi sausumizturīgi augi. Šādā kompānijā brīnišķīgi iederas dažādi kadiķi – gan piramidālie, gan vēdekļveida (jāizvēlas neliela auguma šķirnes), gan klājeniskie, kas var nosegt visu kapavietu. Akcentam var iestādīt dažus viršu krūmiņus. Ir dažādas interesantas viršu šķirnes – ar sudrabotām, sarkanīgām un zeltainām lapiņām, ar baltiem un rozā, pat pildītiem ziediem!
Priežu paēnā labi aug mūžzaļie rododendri. Visizturīgākais ir Katavbas rododendrs, tas zied violetiem ziediem. Iestādīti lielās, ar auglīgu augsni pildītās bedrēs, tur labprāt augs arī citi dekoratīvie krūmi – hortenzijas, spirejas, jasmīni, fizokarpi, parka rozes. Arī no tūjām ir ko izvēlēties – gan tradicionālās piramidālās, gan šķirnes ar dzeltenīgām skujām, lodveida (piemēram, "Salaspils", "Globosa" un mazā, ļoti kompaktā "Dumosa"), ar nokareniem dzinumiem. Tiesa, lauku kapsētās ar tūju dzinumiem mielojas stirnas. Skaistas ir pacipreses, taču tās var izsalt. Tikpat riskanti ir stādīt bukšus.
Saulainā vietā, sausā, smilšainā augsnē labi jūtas saulrieteņi, dažādas laimiņu šķirnes, Ārendsa akmeņlauzīte. Pusēnā aug paēnas akmeņlauzīte. Tautā šos sedzējaugus nez kāpēc sauc par kapu rāzītēm (no vācu vārda Rasen – zāliens). Vēl trakāk – smalklapu laimiņu sugas mēdz dēvēt par burkānu rāzīti, bet paēnas akmeņlauzīti – par kāpostu rāzīti… Ar laimiņiem, saulrieteņiem un akmeņlauzītēm var nosegt kapa kopiņu un pat visu kapavietu. Šie augi, kā arī mazais mārsils noderēs arī nogāzes apzaļumošanai, jo labi aug akmeņu spraugās.
Ja kapsēta atrodas klajā vietā ar mitrāku, auglīgāku augsni, augu izvēle ir daudz plašāka. Stāda tādus, kuriem visu veģetācijas laiku ir skaistas lapas. Labi sedzējaugi ir kapmirtes un efejas (austrumu rajonos efejas var izsalt). Brīnišķīgi izskatās hostas – gan kā atsevišķi soliteri, gan kapavietas norobežošanai. Starp hostām var iestādīt pavasara sīpolpuķītes – zilsniedzītes, hionodoksas, krokusus, muskares. Tās priecēs pavasarī, kamēr hostas nav izaugušas, bet vēlāk hostu lielās lapas piesegs sīpolpuķu nokaltušās lapiņas. Var iestādīt arī kādu dienziežu ceru, pat peoniju un asparāgu krūmu – protams, ne visu uzreiz!
Smagu, mālainu augsni var ielabot, piejaucot kūdru un kompostu. Tajā labprāt aug gandrīz viss, izņemot rododendrus, laimiņus un saulrieteņus, kuru saknes smagā augsnē nosmok.
Augiem grūti klājas tajos kapos, kur ir daudz lapu koku. Īpaši agresīvas ir kļavas, kuru saknes stiepjas augsnes virspusē, noēdot visas barības vielas. Tad visapkārt kapavietai zemē var ierakt 20 – 25 cm platu plastmasas apmalīti, kas jaunos augus daļēji pasargās no kļavu saknēm. Ēnā labi jūtas efejas, papardes, kumeļpēdas, to pacieš arī hostas.
No viengadīgajiem augiem prātīgāk izvēlēties sausumizturīgas un ilgi ziedošas puķes. Pusēnā labi augs leduspuķītes un kamolbegonijas, saulainā vietā – samtenes.
Stādīšana
Krūmiem rok lielas bedres – vismaz 50 cm dziļas un 1 m platas. Tās piepilda ar auglīgu augsni. Skujeņiem gatavo maisījumu – sūnu kūdru apmēram vienādās daļās sajauc ar auglīgu augsni vai arī nopērk speciālu substrātu skujeņiem. Arī rododendriem, viršiem, ērikām vajadzīga skāba augsne, tāpēc kūdrai piejauc viršu zemi. Substrātu krietni salaista, lai kūdra piesūktos ar ūdeni. Stādot veido apdobi, kur uzkrāties lietus ūdenim. Saulrieteņiem un laimiņiem patīk viegla augsne, tāpēc auglīgo zemi sajauc ar smiltīm.
Lielākā daļa augu priecāsies par auglīgu augsni. Ideāls variants – noņemt zemes slāni un uzklāt pāris centimetru biezu zilā māla kārtu, kas aizturēs mitrumu. Uz tās uzber 35 cm biezu auglīgas augsnes slāni. Tās vietas, kur paredzēts bērt segmateriālu (dzeltenās smiltis, granti vai akmens šķembas), noklāj ar agrotīklu, uz tā uzber apmēram 10 cm biezu segmateriāla kārtu. Tad tas nesajauksies ar auglīgo zemi.
***
PADOMI
Augu izvēli nosaka kapavietas lielums, augsne, gaismas un mitruma apstākļi. Augsni var nomainīt, augus aplaistīt, taču vissvarīgākā ir gaisma.
Neliksim puķes stikla burciņās un apgrieztās plastmasas pudelēs. Neskoposimies – atvēlēsim kapiem kādu vāzīti!
Nesot uz kapiem grieztos ziedus, gan būtu jāievēro pamatprincips – kurš tos atnesa, tam pēc nedēļas jāatnāk novākt puķu atliekas, lai tās vāzē nepūtu nedēļām ilgi.