Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms dažiem gadiem arī man bija dota iespēja neilgu laiku padzīvot izdaudzinātajā Īrijā, un kopš tā laika es pilnībā saprotu tos, kas ir aizbraukuši prom un nevēlas braukt atpakaļ uz Latviju, jo tur cilvēks jūtas kā cilvēks.
Protams, ir grūti iedzīvoties svešā zemē, pierast pie citas valsts tradīcijām, kur apkārt runā angļu valodā, bet cilvēks jau pierod pie visa. Un pierod arī pie naudas. Tur iepērkoties nav jāskaita nauda, jo zini, ka tukšā nepaliksi. Nekādu zelta kalnu tur nav un, cik es redzēju, arī par brīvu tur neviens neko nedod, bet strādājot nopelnīt varēja labi.
Cilvēki Īrijā ir smaidīgi un laipni, salīdzinot, kādi mēs esam šeit, Latvijā. Bet par ko gan te priecāties? Par to, ka, saņemot algu, lielākā daļa aiziet maksājumos? Dievs, pasargā tos, kam vēl pie mūsu inflācijas ir kredīti - un tādi ir daudziem. Par ko lai priecājas, ja degvielas cenas drīz sasniegs astronomiskus augstumus un pat ar autobusu vairs cilvēki nevarēs atļauties aizbraukt, kur vēlas vai kur vajag. Ja pat algas dienā vairums cilvēku nevar atļauties aiziet uz kādu kafejnīcu svētku vakariņās.
Var jau teikt, ka šis grūtais periods mūsu valstī norūda cilvēkus - iedod dzīves rūdījumu, bet vienalga sāp sirds, ja pirms katras algas dienas ir jāskaita santīmi. Es pilnībā saprotu tos, kuri šādā situācijā nospļaujas un aizbrauc prom uz citu valsti – tā sakot - uz latviešu laimīgo zemi.