Kad bērna audzināšanā iejaucas omīte... (7)

Pieredze un stāsti par omīšu līdzdalību bērna audzināšanā ir daudzi un dažādi. Vieniem vecmāmiņas kopš bērna piedzimšanas kļuvušas par labākajām draudzenēm, otriem vecvecāku padomu sniegšana beigusies ar jebkādu attiecību un sakaru pārtraukšanu. Vienas receptes, kā rīkoties vislabāk, nav, jo, kas vienam liksies apgrūtinoši, citam šķitīs pieņemami. Trīsgadīgās Lauras māmiņa Vita, piemēram, ir priecīga, ka viņas mammai ir gan laiks, gan vēlme auklēt mazmeitu. "Kad mazā piedzima, es sapratu, ka nemaz nejūtos gatava mātes lomai. Saprotu, ka visām sievietēm līdz ar pirmdzimto sākas pavisam cita dzīve. Bet es, manuprāt, šo sajūtu izjutu trīskārt spēcīgāk – likās, ka neko nemāku, neko nesaprotu, nezinu, ko bērnam teikt, kā iemācīt elementāras lietas. Mana mamma šajā ziņā bija lielisks palīgs – viņa pilnībā uzņēmās rūpes par bērnu, un es bez ierunām to akceptēju. Vīramātei gan šķiet nepieņemami, ka bērnu audzina pārsvarā omīte, nevis mamma, bet īpaši viņa neiejaucas. Tik nosaka, ka tā jau ir mana dzīve, lai daru, kā gribu," pieredzē dalās Vita.

Omi uzklausu, bet ignorēju

Divu bērnu māmiņa Zanda ir to vecāku pusē, kuri priecājas par vecvecāku ieteikumiem vai padomiem, ar noteikumu, ka tie tiek sniegti tikai tad, kad tos lūdz.

"Mani tracina, ka vecmāmiņa jaucas bērnu audzināšanā. Mums domstarpības bijušas dažādos jautājumos. Maniem bērniem bija alerģija pret piena produktiem, bet omīte uzskatīja, ka tās ir tikai iedomas, pasakas utt. Viņa nesaprata to, ka tas pat var būt bīstami dzīvībai, ja bērnam apzināti dod produktus, kurus viņam ir aizliegts ēst. Viņas attieksme un rīcība šajā jautājumā ne reizi vien mani noveda līdz asarām. Katru reizi, kad viņa redzēja, ka bērnam dodu putru bez piena vai kartupeļus bez mērces, viņa nebeidza skandināt, cik nepareizi un stulbi es rīkojos – ka bērns nesaņem vajadzīgās uzturvielas. Reizēs, kad viņa pieskatīja bērnus, es atklāju, ka paklusām viņi tiek lutināti ar visiem aizliegtajiem produktiem. Vēlāk bērnam sākās astma, bet arī tam viņa neticēja, uzskatot, ka ārstiem nav taisnība. Miers šajā jautājumā iestājās tikai tad, kad viņa savām acīm ieraudzīja, kā tas ir, kad bērnam sākas astmas lēkme un viņš smok?– tad viņa vairs tā neuzbāzās ar saviem padomiem. Tāpat man nepatīk, ka omīte bērnu priekšā uzsver tikai negatīvo, nekad neuzslavē bērnu, tikai skandina?– viņš neklausa, nemāk to, neizdara šito, neprot runāt, skaļi kliedz. Man nepatīk, ka bērni staigā netīri, nosmērējušies. Es viņiem drēbes mainu kaut četras reizes dienā, jo uzskatu, ka ir jāmāca vienmēr būt tīriem un kārtīgiem. Bet ome ir pārliecināta, ka tik bieža pārģērbšanās ir lieka, jo bērni tā vai tā ātri nosmērējas. Domstarpības mums ir arī bērnu uzvedības jautājumā – vīramāte liek, lai mazie vienmēr ir klusi, mierīgi, sēž rāmi un nekur neskraida. Bet mēs ar vīru viņiem atļaujam skraidīt, jo tie taču ir bērni?– viņi nevar mierā nosēdēt, viņiem visu gribas izzināt, un tas ir tikai normāli. Vēl mēs neļaujam bērniem sēdēt pie datora, savukārt vecmāmiņa ļauj, jo tad viņai ir miers no bērniem. Vislabākais risinājums, manuprāt, ir bērna auklēšanas uzticēšana auklei. Vai arī, saudzējot savus nervus un nebojājot savstarpējās attiecības, neļauties strīdiem – esmu iemācījusies pacietīgi uzklausīt viņas domas, ignorējot tās. Citreiz tomēr asi izsaku savas domas, un tad viņa tā kā apraujas, saprotot, ka es tāpat darīšu, kā man liksies pareizāk. Man ļoti patīk manas mammas taktika?– viņa neko neuzspiež, bet tikai iesaka, kā varētu rīkoties, izvēli atstājot manā ziņā. Viņa arī vienmēr visus darbus vai izklaides ar bērniem vispirms pārrunā un saskaņo ar mani, tikai tad dara."

Bērns maina attiecības

Īstu padomu, kā vispareizāk rīkoties, nav. Katrā ģimenē ir savas tradīcijas, uzskati, apstākļi, kas citkārt nemaz neļauj rīkoties tā, kā patiesībā gribētos. Katrā gadījumā jaunajai māmiņai jāsaprot, ka mazā dzīvībiņa var būtiski mainīt attiecības gan ar saviem, gan vīra vecākiem, gan galu galā– arī ar vīru.

Jaunajai māmiņai jābūt gatavai:

=pārdzīvot attiecību krīzi ar bērna tēvu;

=mainīt attiecības ar tuvākajiem radiem, galvenokārt – saviem un vīra vecākiem, kuriem katram noteikti būs savs viedoklis, kā jaunajai māmiņai tagad jāuzvedas un jārīkojas;

=uzņemties atbildību par ģimenes saglabāšanu – par to, lai mazulim būtu gan tēvs, gan vecmāmiņa un vectētiņš, turklāt lai attiecības visu starpā būtu draudzīgas un stabilas.

Jārēķinās, ka jaundzimušais mazulis pasaulē nācis, sajaucoties divu dažādu un atšķirīgu ģimeņu asinīm. Kā likums, abu pušu vecāki klusībā vai atklāti lolos cerības, ka mazais ies tieši viņu pēdās. Te jau sākas pirmā konkurences cīņa?– kurai ģimenei bērns vairāk līdzīgs, kurš no vecmāmiņām vai vectētiņiem ir svarīgāks. Te arī rodas šie nejēdzīgie salīdzinājumi "kam bērns vairāk līdzinās" vai "kuru viņš vairāk mīl".

Jebkurā ģimenē starp jauno un veco paaudzi mēdz būt dažādi klupšanas akmeņi. Vedekla vīramātei vai znots sievasmātei visbiežāk ir tikai kā paša bērna un mazbērna "pielikums", tā teikt, "svešais" savā ģimenē. Ir tikai saprotams, ka vecākās paaudzes cilvēki cenšas šo "svešo" pietuvināt savai ģimenei, pārmācot viņu pēc saviem ieskatiem un mēģinot izskaust jebkuras atšķirības. Pretējā gadījumā "svešais" mīļo mazbērniņu var pārvilināt savā pusē, pakļaujot bērnu savam riebīgajam raksturam.

Jo vairāk vecvecāki baidās no tā, ka jau pieaugušais bērns varētu reiz aiziet no viņu ģimenes, jo izteiktāki ir centieni visiem iespējamiem līdzekļiem bērnu noturēt ilgāk pie sevis.

Ja vecāki nespēj psiholoģiski "atdalīt" sevi no saviem jau pieaugušajiem bērniem un turpina viņus uzskatīt par sevis turpinātājiem, šāda jaukšanās jaunās ģimenes dzīvē, īpaši mazuļa piedzimšanas laikā, var beigties bēdīgi.

Visbiežāk vēlme jauno ģimeni pamācīt tiek attaisnota ar rūpēm un raizēm par saviem mīļajiem. "Nu saproti taču, es ļoti uztraucos par tevi un tavu bērniņu, tāpēc arī es šeit ieviešu kārtību,"?– tāda vīramāte uzskata, ka pats par sevi saprotams, ka vedeklai jābūt bezgala pateicīgai par šādu soli, jo daļu mājas soļa kāds paveic viņas vietā. Turklāt vedeklas centieni kaut kam nepiekrist vai lietas darīt pēc saviem ieskatiem tiek uzskatīti par muļķīgiem un bērnišķīgiem.

Būtībā vīramāte tādējādi cenšas iesaistīties cīņā ar vedeklu par ietekmi ģimenē. Ļoti bieži visaktīvākākie cīņas paņēmieni slēpjas zem centieniem izpalīdzēt, darīt, kā labāk. Visbīstamākais vīramātes ierocis šajā cīņā ir vedeklas apvainošana nepateicībā par vīramātes pūlēm un labo gribu palīdzēt.

Ieteikumi:

=iemācīties pieņemt (nevis obligāti ievērot) atšķirīgus uzskatus;

=atklāti izrunāt visus strīdīgos jautājumus, skaidri un gaiši pasakot, kas ir un kas nav pieņemams.