Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8925433t1he204.jpg)
Moderns ir viss dabiskais, ekoloģiski tīrais un vēsturiskais. Tādēļ daudzi cenšas dzīvot guļbaļķu ēkās, lietot ekoloģisku kurināmo, ierīkot dabai draudzīgas notekūdeņu sistēmas. Nav nekā iederīgāka guļbaļķu ēkā par austām tautiskām segām un lauku puķēm māla krūzē – pašā galda vidū, uz skaistā linu galdauta. Un jebkuram novadam ir savas segas un paklāju raksti, kas vienmēr labi izskatīsies uz šodien tik modernās koka grīdas.
Ko pamana pasaule
Šodien visā pasaulē tiecas pēc tīrā, nesamākslotā, gadsimtos pārbaudītā, ar rokām veidotā, austā, mezglotā, adītā un tamborētā. Viesojoties Latvijā, somi izpērk linu dvieļus ar tamborējumu galos, stāsta pie viesnīcas «Reval Hotel Latvia» esošā veikaliņa «Suvenīri» pārdevēja un interjera kārtotāja Līga Žilde. No Latvijas daudzas ārzemju tūristes un ārzemju tautietes vēlas aizvest pamatīgus linu galdautus latviskos rakstos, galdsedziņas un salvetes ar gaisīgām caurajām vīlēm un ziedu izšuvumiem. Un latviskais īpaši patīk, ja gadsimtu mantojums apspēlēts modernākā manierē, seno kombinējot ar vieglumu un gaisīgumu, lai tas iederētos šodienas interjerā un garderobē. Itālieši un franči pērkot piemīlīgi mīkstās vilnas šalles. Daudzas ārzemju un pašmāju kundzes un jaunkundzes sajūsmina latviskās seģenes mūsdienu variants – no lina adīts vasarīgs pončo, dūmaini caurspīdīgās linu šalles, balti pelēkās mazās austās somiņas.
Vēsturiski latviešu tautai ir bijuši rakstainie audumi un izšuvumi, adījumi, kuru raksti zīmējami rūtiņās. Bija smalki tamborējumi dvieļu galos. Un meitas locīja pūru, pat baznīcā sēdēdamas, jo, pēc ticējumiem, pirms kāzām tas nav grēks – strādāt svētdienā. Bet bija novadi, kur tikai tad, kad jau skaidri zināms, no kuras puses nāks izredzētais, tika aši jo aši pielocīts pūrs – lai raksti neatšķirtos no jaunās dzīvesvietas novada rakstiem.
Salonā «Senā klēts» Rīgas latviešu biedrības namā, kur var iegādāties autentiskus tautastērpus, skaistus linu galdautus senajos rakstos, strīpainās segas un zvaigžņu deķus parasti pērkot, lai jaunajam pārim dāvinātu kāzās. Iegādājoties lietas «Senajā klētī», latviešiem svarīgi, lai to raksti nāktu no viņu novada, stāsta salona darbiniece. Ārzemniekiem galvenais, lai materiāls ir «tīrs», tādēļ pieprasīti ir lina izstrādājumi. Japāņus rakstu dēļ sajūsminot villaines.
Rokdarbu transformācijas
Mēs zinām vien dažu paaudžu mantojumu. Pēc senākām liecībām ir jāiet uz muzejiem, arī uz Brīvdabas muzeju. Tur uz vietas strādā amatnieki, tur tiek rīkoti gadatirgi un gadskārtu svinības. Un tad atklājas, ka vecmāmiņas tamborētie dvieļu gali patiesībā nav latviskos rakstos vai izšūtais galdauts ir tīri vāciskās tradīcijās. Tas ir dabiski, jo Latvija septiņus simtus gadu ir bijusi vācu ietekmē. Šajā laikā dabiski, ka turīgākie centās līdzināties kungu kārtai, tādā veidā daudz ienesot arī rokdarbu tradīcijās.
Arī senos laikos bija izdevumi, kuros atainoja rokdarbu rakstus, un tādi tie klīda pa daudzām lauku sētām un pilsētas namiem. Protams, rokdarbnieces arī noskatīja rakstus viena no otras.
Divdesmitā gadsimta sākumā arhitektūrā dominēja tautiskā romantisma stils. Šis laiks atbilda arī lietišķās mākslas uzplaukumam – tika darinātas mēbeļu iekārtas, izdoti daudzi rokdarbu žurnāli ar modernizētiem tautiskiem rakstiem. Vispopulārākais no tā laika māksliniekiem ir Jūlijs Madernieks, pēc kura veidotajām skicēm tika izgatavotas ne vien mēbeles, bet arī nu jau vairākas rokdarbnieču paaudzes izstrādā savus smalkos darbus.
Ir dabiski, ka mode ienes savas korekcijas arī tautas mākslā – ne tik daudz rakstos, kā priekšmetu lietojumā un funkcionālajā dizainā. Arī salonos pārdod pārsvarā lina un vilnas audumus, kur etnogrāfiskie motīvi ir visai attāli. Arī sudraba rotās dominē kāds viens tautisks ornaments pilnīgi modernos izstrādājumos. Tā salonā «Līvs» var iegādāties nebalināta un krāsota lina aizkarus un galdautus ļoti dažādās cenās. Tie ir atbilstoši visām mūsdienu dizaina prasībām, bet nav etnogrāfiski. Arī par medaljonu rokassprādzēm un auskariem ir skaidrs, ka ornaments jau ir latvisks, bet sendienās tādu rotu nebija.
Vai valkāt tautas tērpu
Pirms simts gadiem, latviešiem atgūstot savu tautisko pašapziņu, renesansi piedzīvoja arī tautas tērpi. Turīgo lauku saimnieku meitas, pilsētas skolās izskolojušās, vecākiem par šausmām paziņoja, ka laulāsies nevis smalkā Vāczemes kleitā, bet gan pašu tautas tērpā. Vai nebūtu pienācis laiks atkal celt godā tautas tērpu? Vai tiešām lēts Polijā šūts poliestera tērps ir skaistāks par dabīgu, Latvijā darinātu tautas tērpu?
Nesen «Salonam A» tapa unikāls projekts – no «Senās klēts» iegādāti etnogrāfiski brunču audumi, no tiem pašūti kupli paīsi svārciņi ar tilla apakšsvārkiem, kas modes skatēs kombinēti ar pavisam moderniem topiņiem. Šī kolekcija esot rādīta gan Latvijā, gan Francijā – Parīzē, bet drīz jau visi svārki bija izpārdoti.