Viņa atgādina pusaudzi, nē, drīzāk putnēnu, kurš ilgi turēts krātiņā, bet tagad, ticis brīvībā, nezina, kā savu varēšanu parādīt. Viņa ir atklāta un līdz mielēm izgaršo savu dzīvi, kurā ir gana tumšu ūdeņu, patiesībā savos 34 gados viņa īsti laimīga nekad nav jutusies, vismaz tā, lai savu laimi izkliegtu visai pasaulei. Tomēr Lauma* labprāt stāsta savu dzīvesstāstu un vairākas reizes atgādina, ka negribot būt verdzene.
Negribu būt verdzene (64)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Piedzimu Apē. Mamma dzīvoja un strādāja Virešos par slaucēju. Ģimenē augām četri bērni. Mamma īstenībā daudz strādāja, lai mūs paēdinātu. Viņa dzēra, bet es viņu cienīju. Tētis manā atmiņā paliks svešs cilvēks. Viņš nerūpējās par bērniem. Atceros, ka mamma brauca dzemdēt jaunāko māsiņu, bet tētis pie mums nerādījās. Dzīvojām ieslēgti, neēduši vairākas dienas, kamēr atgriezās mamma...
Palika ar pamatskolas izglītību
Pabeidzu vietējo pamatskolu un iestājos Smiltenes tehnikumā. Vecākā māsa agri atstāja mūsu ģimeni, viņai bija savi uzskati. Es arī vēlējos pilnveidoties. Taču no visa pāri palika čiks, es atgriezos kolhozā. Kā jau teicu, mūsu ģimeni papildināja vēl viena māsiņa. Viņa dzīvoja pie vecāsmammas, taču sanāca tā, ka māsa viņu neklausīja, mamma arī viņu nepieņēma un cits nekas neatlika kā vien ievietot bērnunamā. To nu es nekādi nevarēju pieļaut. Izstājos no tehnikuma, vispirms dabūju darbu bērnudārzā un ņēmu pie sevis māsu. Taču laimei arī šoreiz rokas bija par īsām. Mamma bija tik tālu nogājusi no ceļa, ka viņai draudēja izslēgšana no kolhoza. Lai tas nenotiktu, aizgāju strādāt par slaucēju, lai būtu blakus mammai, domāju, ka tad viņa nepazudīs. Taču nelabais viņu neatstāja. Sapratusi, ka nu ir palīgs, mamma nedēļām nerādījās darbā un mājās. Tā es viņas vietā slaucu un ganīju govis. Kā no rīta četros sāku, tā vakaros pēc saules rieta tikai tiku mājās. Toreiz man bija tikai sešpadsmit gadu un biju atkarīga no vecākiem, lai nu kā – tie tomēr bija mani vecāki... Sevišķi mammas dēļ daudz pacietu, es viņu mīlēju.
Beidzot vadzis lūst
Tomēr šāda auklēšanās man apnika un vadzis lūza. Mani astoņpadsmit gadi deva zināmu patstāvību. Saņēmos un aizgāju projām no mājām. Sameklēju darbu Litenes pansionātā. Tur man patika, kolektīvā ātri iejutos, taču gadu vien tur nostrādāju. Pēc sava pirmā atvaļinājuma es jutu, ka negribas atgriezties. Spriedu, ka jāmeklē cits darbs, tāds, kurš piemērotāks manam vecumam. Manā aizbildniecībā bija māsa, viņa bija redzes invalīde. Atgriezos dzimtajā pusē, sāku strādāt dažādus darbiņus. Mums iedeva nelielu dzīvoklīti. Mamma bija iepazinusies ar citu vīrieti un dzīvoja kopā ar viņu.
Patēvs cenšas pārmācīt
Patēvam auga savs dēls, taču to viņš nemeklēja, bet visu uzmanību pievērsa mums. Tā uzmanības parādīšana balstījās uz pārmācīšanu. Visvairāk tas attiecās uz mani. Viņš sita, žņaudza, bija pat izvarošanas mēģinājumi, bet es nepadevos. Biju nolīdzināta līdz ar zemi. Tomēr es paliku tāda, kāda esmu, neviens mani nepāraudzinās. To viņam arī pateicu. Nu jau divus gadus viņš dzīvo viens, mammīte aizgāja mūžībā 56 gadu vecumā ar ļaundabīgo audzēju. Patēvs, sapratis, ka ar mani netiks galā, lika mierā. Tagad jau viņš pret mums izturas kā pret pieaugušām sievietēm. Prasa padomu, esmu kļuvusi viņa mīļā meita. Es nezinu, kā to visu izturēju?! Sev neko neatļāvos. Visu atdevu vecākiem. Vedu ēdamo, smēķus. Brālis bija aizmucis no skolas, slikti mācījās, es viņu vedu atpakaļ.
Nu jau visas esam pieaugušas. Jaunākajai māsai 25 gadi. Dzemdēja trīs bērnus, bet visi noņemti. Prātiņa nav, lai dzīvotu kārtīgu dzīvi, gribas patusēties, pasēdēt krodziņā, visam neatliek laika. Vecākā māsa dzīvo netālu no Rīgas. Precējusies, viņai sava māja, kārtīgs vīrs, trīs bērni un pieņemta vēl audžumeitiņa. Pati strādā medicīnas jomā. Ar viņu īsti radnieciskas saites nejūtu, gadiem nekā nezināju, jo biju aizņemta ar jaunāko māsu. No mūsu dzīves mūžībā ir aizgājis brālis.
Dzīvē ienāk vīrietis
Jau teicu, ka man, atgriežoties dzimtajā pusē, iedeva dzīvoklīti, taču nebija mēbeļu. Kaimiņiene teica, ka Jurim (vārds manīts) esot lieka gulta, galds, krēsli, kurus pats neizmantojot. Tā mēs tikām pie savas iedzīves. Pēc laika Juris mūs abas ar māsu uzaicināja ciemos. Vēlāk ieminējās, lai es nākot pie viņa par saimnieci. Sākumā atteicos, bet tad pārdomāju un piekritu. Tagad to nožēloju. Nevajadzēja tā darīt, būtu savu dzīvi citādi iekārtojusi. Neoficiālā laulībā dzīvojam 14 gadus. Viņš par mani ir 19 gadus vecāks. Jurim aiz muguras divas šķirtas laulības. No katras sievas pa dēlam. Tagad aug trešais dēls. Pirmajos gados biju ļoti greizsirdīga tāpēc, ka viņu aplidoja bijušās draudzenes. Pats viņš mani morāli pazemo, viņa acīs esmu kalpone. Slikto vien esmu saņēmusi. Domāju, ka piedzims bērns, viņš mani aprecēs un arī attiecības uzlabosies, taču nekas nemainījās. Es bērnus gaidīju, bet tikai šis pēc vairākiem spontāniem abortiem piedzima. Nav jau arī brīnums, ka tie bērni nepiedzima. Vienmēr, kad paliku stāvoklī, vīrs pazuda uz ilgāku laiku. Pašai vajadzēja tikt galā ar lielo saimniecību. Laimīgā kārtā Andrītis nāca pasaulē – tiesa, ar lielām pūlēm izdevās saglabāt, bet puika ir šiverīgs. Nu jau iet skolā, un es gribu iet no Jura iet prom. Tāpat viņš dēlam naudu nedod un mājās nekā nedara. Laimīgā kārtā nav izlutināts ēšanas ziņā, bet citādi mani visādi apvaino. Sevišķi mūsu attiecības pasliktinājās, kad uzzināja, ka man bērnu vairs nevar būt. Palicis greizsirdīgs un domā, ka man ir attiecības ar citiem vīriešiem. Kad pašam uznāk tie maigumi, tad gribas vai cilpu mest kaklā, tik pretīgi tie ir. Parasti tas notiek, kad viņš ir iedzēris. Citās reizēs jau viņš mani neredz. Reiz jau no vīra aizgāju, bet tad viņš uz ceļiem lūdzās, lai nākot atpakaļ, toreiz piekāpos. Tās citas kā gāja, tā aizgāja, tikai es tāda muļķe piedevu. Domāju, ka mainīsies, bet nekā – mūsu kopdzīvē ienāk arvien vairāk rūgtuma. Nevienu dienu neesmu jutusies laimīga. Tikai slikto esmu saņēmusi. Bieži, pārdomājot savu dzīvi, spriežu, vai tiešām esmu nolemta neveiksmēm un slimībai. Taču, jo ilgāk tā domāju jo vairāk sapratu, ka tā nedrīkst domāt. Ka nevar palikt par kājslauķi vienam vīrietim, kurš sevi uzskata par ideālu. Īstenībā tas ir liels grēks dzīvot tādu bezlaulības dzīvi. Es viņam to atgādinu un saku, ka negribu būt tikai viņa bērna māte, bet arī sieva un bērnam ir jājūt, ka viņam ir īsta ģimene. Es gribu justies kā sieviete, kā sieva, nevis kā prostitūta vai verdzene. Es gribu, lai dēls izaugtu par īstu vīrieti, par pilnvērtīgu cilvēku, kurš prastu aizsargāt sievieti un rūpēties par savu ģimeni.
Ļaunu prātu netur
Vīrs daudz darījis man pāri. Uzpeld viss atmiņā, bet ļaunu prātu neturu, vismaz naidu sirdī nelaižu. Lai kādi konflikti ir mājās, es cenšos darbus padarīt ar visu sirdi un dvēseli. Vismaz dēlam nav jāredz mans sliktais garastāvoklis. Vīrs mājas darbos nepalīdz, jo uzskata, ka ir vairāk nopelnījis atpūtu nekā es. Esmu otrās grupas invalīde, taču tas neliedz pelnīt naudu pašai un uzturēt dēlu. Es savas kļūdas apzinos un cenšos savu dzīvi ievadīt citās sliedēs.
Slimība atvēra acis
Protams, nav jau tikai lietus lijis, ir paspīdējusi arī saule manos dzīves ceļos. Pirmā saule uzspīdēja pēc dēliņa piedzimšanas. Pēc tam – kad uzdrošinājos sākt mācības vakara (maiņu) vidusskolā. Pats galvenais – slimības laikā pirmo reizi sapratu, ka nedrīkst ziedot dzīvi tikai citiem. Jādzīvo arī sev. Es pat bulciņu neļāvos sev nopirkt, jo uzskatīju to par grēku. Neko sev nepirku, strādāju un dzīvoju tikai un vienīgi citiem – mammai, tēvam, patēvam, māsai, brālim, vīram un beidzot dēlam. Kad biju uz dzīvības un nāves robežas, nosolījos, ka sev pāri vairs nedarīšu. Mani uzturēja šī apņemšanās. Esmu kļuvusi pavisam cits cilvēks. Biju novārgusi, sevī ierāvusies, bailīga būtne, kura nespēja savu dzīvi iztēloties citādu. Savu apņemšanos kaut daļēji pildu. Sāku labāk ēst, ģērbties, iet sabiedrībā. Tagad arī mācīties. Sapratu, ka bez izglītības nevar. Par veselību nesūdzos. Manī atgriezies dzīvesprieks. Negribu būt verdzene, bet pati dzīvot ar savām domām, audzināt dēlu. Esmu priecīga, ka slimība man atvēra acis, ka patiesībā varu dzīvot citādu dzīvi.
* Vārds ētisku apsvērumu dēļ mainīts